Ja varētu par kaut ko rakstīt Māksla
ar lielo burtu vai kaut ko tamlīdzīgi, apcerīgi, vienlaikus bijīgi, tad tagad- Laiks. Redz kā ir, ja nav laika, nav cibiņa, nav draudzenes, nav pat meitas vai mammas. Nesanāk laika ar pilnu atdevi un liekas, ka griesti iebruks no tā vēl tik un tā neuzspētā izdarīt smaguma. Nesanāk pievērsties arī savai veselībai un no ikgadējās veselības pārbaudes jābīstas. Bet, ka tā var būt ilgāku laiku, to pieredzu tagad. Un nezinu, vai pēc gada vēl pazīšu sevi, vai kāds pazīs mani, jo nav jau tās, ko varētu pasaukt maliņā pārmīt kādu vārdu vai tās, kurai var pajautāt un saņemt atbildi. Laiks ar milzu entuziasmu zūd, tas nav apturams savā zudībā, es nezinu, ne tam astes, ne snuķa, ne kādas saitītes, ne pat garaiņa, kurā sentimentāli gremdēties un elpot tvaiku. Teiktu, Laiks, nav tevis, nemanāms, nesazīmējams. Un te ir tas, ka pat smagumam, pat smeldzei neatliek. Sākas tāda kā skaita nojukšana. Cik reižu potītēs sāpes no klīšanas, plecā sārtas švīkas, sirds mazie palēcieni no šķīstošā melnuma, māgas smagums no mājās ziestajām sviestmaizēm un aiz skausta iemitinājušās tirpas, jo kaut kur gaiņāju savu ego un pašlepnumu, lai nekliegtu, ka dodiet, ka pieprasu Laiku. Tam tāpat nebūs tādas garšas mutē. Jo savai veselībai un tuvajiem Laikam jābūt, bet nav. Tad kā vēl pieprasīt kaut ko un pie tam sev. Līdz zināmam brīdim šķiet jānoiet. Un tad vai varbūt jau tagad, pazīlēt, sajuks, nesajuks, sajuks, nesajuks viss. Kas to lai zina. Nekas, Laika nav. Kad kaut kas, tad arī.
ar lielo burtu vai kaut ko tamlīdzīgi, apcerīgi, vienlaikus bijīgi, tad tagad- Laiks. Redz kā ir, ja nav laika, nav cibiņa, nav draudzenes, nav pat meitas vai mammas. Nesanāk laika ar pilnu atdevi un liekas, ka griesti iebruks no tā vēl tik un tā neuzspētā izdarīt smaguma. Nesanāk pievērsties arī savai veselībai un no ikgadējās veselības pārbaudes jābīstas. Bet, ka tā var būt ilgāku laiku, to pieredzu tagad. Un nezinu, vai pēc gada vēl pazīšu sevi, vai kāds pazīs mani, jo nav jau tās, ko varētu pasaukt maliņā pārmīt kādu vārdu vai tās, kurai var pajautāt un saņemt atbildi. Laiks ar milzu entuziasmu zūd, tas nav apturams savā zudībā, es nezinu, ne tam astes, ne snuķa, ne kādas saitītes, ne pat garaiņa, kurā sentimentāli gremdēties un elpot tvaiku. Teiktu, Laiks, nav tevis, nemanāms, nesazīmējams. Un te ir tas, ka pat smagumam, pat smeldzei neatliek. Sākas tāda kā skaita nojukšana. Cik reižu potītēs sāpes no klīšanas, plecā sārtas švīkas, sirds mazie palēcieni no šķīstošā melnuma, māgas smagums no mājās ziestajām sviestmaizēm un aiz skausta iemitinājušās tirpas, jo kaut kur gaiņāju savu ego un pašlepnumu, lai nekliegtu, ka dodiet, ka pieprasu Laiku. Tam tāpat nebūs tādas garšas mutē. Jo savai veselībai un tuvajiem Laikam jābūt, bet nav. Tad kā vēl pieprasīt kaut ko un pie tam sev. Līdz zināmam brīdim šķiet jānoiet. Un tad vai varbūt jau tagad, pazīlēt, sajuks, nesajuks, sajuks, nesajuks viss. Kas to lai zina. Nekas, Laika nav. Kad kaut kas, tad arī.