[..]; mani mocīja neapmierinātība ar sevi pašu, bija žēl savas dzīves, kas aiziet ātri un neinteresanti, un es vienmēr domāju, ck labi būtu izraut no savām krūtīm sirdi, kas man kļuvusi tik smaga.
***
Simtiem verstu tuksnesīgas, vienmuļas, izdegušas stepes nevar radīt tādu grūtsirdību kā viens pats cilvēks, kad viņš sēž, runā un nav zināms, kad aizies.
***
Viss prāts, visa dvēseles enerģija aiziet, lai apmierinātu īslaicīgas, pārejošas vajadzības.