"-Šī nežēlība būtībā nemaz nav nežēlība.Viduslaiku cilvēkam viss mūsdienu dzīves veids liktos ne vien nežēlīgs, bet arī līdz pretīgumam barbarisks. Katram laikmetam, katrai kultūrai, katram paražu un tradīciju kopumam ir sava struktūra, savs- tai piederīgais maigums un skarbums, skaistums un nežēlīgums, katrs zināmas ciešanas uzskata par pašsaprotamām, pacietīgi samierinās ar zināmu ļaunumu. Par īstām mokām, par elli cilvēka dzīve kļūst tikai divu laikmetu, divu kultūru un reliģiju sadures punktā. Antīkās pasaules cilvēks, spiests dzīvot viduslaiku gaisotnē, ātri vien nosmaktu, tāpat kā nosmaktu mežonis mūsu civilizācijas lokā. Pastāv laika posmi, kad vesela paaudze tiktāl tiek ierauta divu laikmetu, divu dzīves veidu sadursmē, ka tai zūd jebkurš dabiskums, jebkura morāle, drošības apziņa un nevainība. Protams,ne visi to izjūt vienlīdz stipri. Tāds cilvēks kā Nīče izcieta mūsdienu postu priekšlaikus, vairāk nekā veselu paaudzi agrāk par citiem, un to, ko viņš pārcieta viens un nesaprasts, šodien cieš tūkstoši."