|
|
|
Decembris 23., 2009
Marts 30., 2009
snorke
 | 13:40
saņēmu šo (par maaniem pastāstiem): varbuut ir veel kas neizstaastiits?
un tad apdomājos,,, tātad:
Pirmā reize Alpos, slēpošanas kūrorts. Es biju ieklīdusi - kā vienmēr - nejauši –
( ... tālāk ... )
|
Februāris 15., 2007
mary_ju_ann
 | 16:35 - Nepurdija Vizošā (beginning)
Viss sākās tā:
Nepurdija Vizošā atvēra acis. Un tad viņa atvēra muti un neganti iebrēcās. Viņa bija piedzimusi un līdz ar to pieteica savas tiesības uz visu kustošo un nekustošo, kas vien bija uz šīs pasaules. Un es to dzirdēju.
Nepurdijas māte deva viņai tādu vārdu, jo uzskatīja, ka mazulīte būs kas īpašs. Taču Nepurdijas tēvam galīgi nešķita, ka sīkaļa būtu īpaša- meitēns ar savām mirdzošajām acīm pilnīgi attaisnoja tēva ģimenes vārdu, taču visiem jaundzimušajiem acis bija kā jūtīgākie lokatori. Un Nepurdija arī ķērās pie visa, kas spīdēja- vecāsmātes krelles bija saplēstas un vecātēva zelta zobi bija aptaustīti no visām pusēm.
Nepurdijai patika vērot cilvēkus un turēt visu, kas parādījās viņas mazajā redzeslokā- apģērba gabalus, mātes krūti un viņas matu cirtas. Tēvs ļoti vienkārši skaidroja situāciju- bērns būs kleptomāns.
Tēvs nebija tālu no patiesības- meitēns ar dedzīgu interesi grāba un savāca sev visu, kas spīdēja vai pēc pulēšanas būtu spīdējis. Taču Nepurdija neko neņēma sev bez atļaujas vai bez noteikt naudas summas.
Tas izraisīja atzinību mūsu Bebru Bedres skolas direktorā un viņš pieņēma Nepurdiju uzreiz skolā, bez skolas iebebrošanas.
Iebebrošana Izpaudās kā kociņa nograušana un nodedzināšana skolas pagalmā, tā katru gadu 1.septembris izvērtās par īstu desiņ-cepšanu un pakaļu svilināšanu. Tā arī tika panākts, ka mazie Bebru Bedres bērni nomaina ātri savus piena zobus.
Un tā nu sākās mazās kleptomāniskās Nepurdijas Vizošās skolas gaitas.
Tas biju es, Mūdžu stāstnieks no Bebru Bedres pa kreisi, tā arī es centīšos turpmāk Tev, manu mīļo lasītāj, apstāstīt, kā Nepurdijai ir gājis vai negājis, jo man jau liekas, ka viņa izaugs par kaut ko ļoti interesantu un aprakstīšanas vērtu.
|
Janvāris 4., 2007
antuanete
 | 11:39
Pastāstīšu mazliet par sūro ūdenstūristu dzīvi - par askēzi, badu un brētliņām tomātu mērcē.( ... tālāk ... )
|
Decembris 18., 2006
antuanete
 | 17:39
Sagribējās kādu stāstiņu izstāstīt, un atminējos par vienu senu laivu braucienu. Sižets nebūs klasiski intriģējošs un oriģināli kulminējošs, bet detaļas, manuprāt, ir tīri jautras. ( ... tālāk ... )
|
Oktobris 29., 2006
viola
| 10:42 - Ko tu proti? & Mēmais šovs
Nupat, klausoties SWH interviju ar Mārtiņu Freimani, atcerējos, ka manā bio ir arī fakts par dalību konkursā "Ko tu proti?" - tipa arod(vidus)skolu konkurss, kurā bijām arī mēs - topošās sekretāres. Tikām pat uz TV un bija arī ieraksts. Bet kā mēs tikām... njā, toreiz nostrādāja blatu sitēma, jo ansambļa vadītājai Dainai Markovai bija pazīstams žūrijas vadītājs (aizmirsu uzvārdu, bet muzikoloģijas aprindās dzirdēts "nosaukums"). Nu un tā mūs pabīdīja uz tālākām kārtām... Atceros vēl arī, kā tur piedalījās kaut kāds balalaiku orķestris, kuram bija makten amizanta vadītāja - kupla miesās un dikti diriģējoša :)
Nu un protams, mans šoks par to, cik tomēr nesmuki es izskatījos tajā TV - pārsatraukusies un sasārtušiem vaigiem... Toreiz biju mēreni izreklamējusi šo "ievērojamo" faktu savu draugu-paziņu lokā un pēc tam pašai bija kauns...
Jā, un nupat atmiņu padibenes izdeva vēl vienu faktu iz mana bio - esmu startējusi arī "Mēmajā šovā" ar Kauperu vadītāja statusā. Toreiz biju jau "kāpusi" savā attīstībā, no topošās sekretāres topot par topošo sinologu. Mūsu pretinieki bija japanologi, arī no LU. Tik tā īsti neatceros, kā mūs uz turieni aizbīdīja... Bija tikai info, ka jābrauc - Kaspars, Iveta K. es un...to ceturto toč esmu aizmirsusi... - uz Šmerli un tad mūs biku piepūderēja, iegrūda dāmām mugurā velkamus plandošus peņuārus, džekam laikam kaut ko kitajozisku un - uz studiju. Atceros, ka man bija jārāda "kumeliņš" :))
|
Augusts 4., 2006
fanija
| 11:30 - Randiņš
Nu labi, pēc lasītāju lūguma ielieku arī te;)) Tie, kam esmu frendlistē, lūgtum, atvainot par atkārtošanos.
Nu tā, par randiņiem sagribējās patarkšķēt.
Bet ne par tādiem kā tur dziestošas sveces, šampanietis, nolaista lencīte, nē.
Tas lai citām reizēm paliek. Šoreiz lai iet par jautro. Par jautrāko randiņu tātad.
Notika tas krietnus gadus atpakaļ, kad mani bija uzdomājis viens burvīgs vīrišķis. Un, saprotams, viņu biju uzdomājusi arī es, ja reiz, kaprīza princesīte būdama, piekritu viņa personīgajā auto kāpt un mazā izbraukumā doties.
Tā kā biju romantiski jūsmojusi par dabu, vienā no pirmajiem randiņiem man piedāvāja doties našķus ēst kaut kur zem klajas debess. Un nē, ne jau uz civilizēto Siguldu vai Majoriem, kur nu. Kā galamērķis tapa nolūkota kaut kāda dažviet visai aizaugusi Daugavas pussala, kurā arī pikniks varēja notikt.
Tiktāl nekā lasītājam interesanta, nu tur visādas biklas sarunas no viņa puses (nu tak tikko bijām iepazinušies) un visādas vīzdegunīgas atbildes no manējās (nu tak dikti nepieejama gribēju izlikties).
Bet nu jādodas mājup.
Iekāpju, piesprādzējos, sākam braukt. Kā jau pieklājas, sāku tur visādi izrādīties, lai tak šis redz, cik es šausmīgi smuka un tā. Un kaut kā tieši pagriežu galvu pa labi, lai ārā pa logu paskatītos. Bet tur – taisni mana deguna rajonā savā diegā milzīgs, resns zirneklis šūpojas, ar visām astoņām kājām airēdamies un tuvāko objektu, pie kā pieķerties, meklēdams. Bijām tajos brikšņos viņu dabūjuši.
Vēlāk man stāstīja, atskanējis garš, šausmu pilns kliedziens un mežonīga lēkāšana un drošības jostas raustīšana. Josta nostrādāja gods godam, nobloķējoties un cieši mani sēdamrīkam piesaistot. Tik izmisīgu pārbīli novērojot, tika pierādīts, ka arī bremzes strādā labi. Tas savukārt noorientēja tuklo, daudzkājaino radībiņu, jo ar švīkstu tā aizlidoja kaut kur mašīnas dzīlēs.
Bet tikmēr par milzīgu kaunu atklājās, ka esmu zibenīgi atķibinājusi jostu, ielekusi blakussēdētājam klēpī un cieši apžņaugusies ap kaklu.
Starp citu, vēl līdz šodienai viņš uzskata, ka, lai tikai klēpī tiktu, es to zirnekli biju izdomājusi, jo mēs viņu neatradām, lai arī mašīna tika pārmeklēta pa milimetram.
|
Novembris 16., 2005
mary_ju_ann
| 13:01
HEheey...
Esmu slima.
Ko dara cilveeki, kad ir slimi?
-Gulj maajaas un atpuushas
-Mazgaa griidas utt.
Ko dara slimi cilveeki?
-Gatavo pasaakumu
-Njemas kaa vells pa Valpurgjiem.
Esmu slima.
Garastāvoklis:: slimiigs
|
Septembris 13., 2005
antuanete
| 23:02 - Stāsts par stigmietiem
Pirms sāku stāstu, uzreiz brīdinu - uz vienīgo patieso notikumu atstāstu nepretendēju, jo esmu to dzirdējusi no dažādiem cilvēkiem, un dažādās reizēs. Bet galvenajās līnijās būs skaidrs, kāpēc vietējie pie mums kasīties nenāk (pēdējā laikā gan izaugusi jauna drosuļu paaudze, iekš melna Ford Probe pavada meitenes no Taurenes līdz Lodesmuižai (5 km), aicinot jau tā pārbāztajā mašīnā iesēsties, un, kad ir jau klāt Lodesmuiža, tad sāk dīkt, ka viņi, redz, benzīnu nobraukājuši, lai tak kādu latiņu iedodot).
( ... tālāk ... )
|
antuanete
| 21:39
Atgadījums iz laivošanas pieredzes.
Pagājušā rudenī bija izlemts piedalīties airēšanas maratonā "No grieķiem uz varjagiem", un es neatlaidīgi bikstīju laivasbiedru, ka jāpaairē pirms tam kādu reizi. Pats maratons notika oktobra sākumā un nedēļu pirms tam beidzot atradās kāds vakars, kad abi varējām tikt. Laivasbiedrs, kura rīcībā bija mašīna, negribēja dzīties uz Lucavsalu, tāpēc iekāpt nolēmām krastmalā, pie Vanšu tilta. Pats brauciens vien bija ko vērts - viļņi, kas nošķiež no galvas līdz kājām, nemērīgs pretvējš un vispār neomulīga sajūta. Lai to kompensētu, nolēmām atpakaļceļā no Salu tilta izmest līkumu pa Rīgas kanālu (pulkstenis ap 20:30, tumšs). Iebraucot no Daugavas kanālā, pirmais ir tilts, pāri kuram iet Krasta iela vai kā nu tur viņu pie dzelzceļa sauc. Tilts tīri neko, un laivasbiedrs saka: "Ē, te varētu pat dzīvot!" Te pēkšņi kaut kur no tilta spraišļu ēnas atskan dobja, īgna balss: "TE JAU DZĪVO!"
Sapratām, ka dzīvojamo platību pie kanāla mums nedabūt :(
|
antuanete
| 21:14
Palasīju Snorkes apburošos stāstus par biologu praksi un atausa atmiņā visādas labas lietas no ģeogrāfu prakses. Mums ar vietējiem gan nav īpaši izteiktu konfliktu, par to, kāpēc tā, ir viena izteiksmīga leģenda, bet to uzrakstīšu, kad būšu mazliet iesitusi roku, tādiem vēsturiskiem materiāliem nedrīkst pieeit vieglprātīgi. Ieskatam ģeogrāfu praksē - dažas ainiņas iz Lodesmuižas (Taurenes pagastā, Cēsu rajonā).
( ... tālāk ... )
|
Jūnijs 15., 2005
fanija
| 13:32 - Kā es braucu krievus lūkoties jeb „Hi-Fi” koncerts Ogres estrādē
Padzirdējusi pa rādijo skanam reklāmu, ka Latvijā mūs ar koncertu priecēt vēlēsies krievu grupa „Hi-Fi”, ieslīgu spējā idejā – turpu doties un viņus apviesot, tā sakot, sagribējās man starp agresīviem un uz krūts pamatīgi uzņēmušiem krievu jauniešiem padzīvoties. Iepriekš iecerētais divvientulīgais pulciņš pieauga līdz pat pacmit ļaužu lielam baram – un tā nu liktenīgajā dienā bijām klāt. Gāzes pistoli un steku līdzi nepaņēmu, bet drošības labad turējos mūsu pulka raženāko vīrišķu tuvā klātbūtnē.
Pasākums izrādījās labi apmeklēts, pirms iekšā laistuves drūzmējās pamatīga manifestācija. Man iekrita tā laime stāvēt itin tuvu kādam agresīvam, pēc skata ikdienā acīmredzot Centrāltirgu apkalpojošam babulim. Saņēmis skaļā pūļa dunku mugurā, babul’s ierēcās: „Turi muti, tūlīt dabūsi pa purnu!” Taču, uzklausījis šļupstošu atrunu: „Eto ņe mi, eto alkogoļ!”, sievišķis atmaiga, tak jau saticis savējos.
Garām apsardzei tikām itin viegli; mans šallē ievīstītais fotoaparāts izrādījās pilnīgi lieka piesardzības tehnika – pretēji uz biļetēm rakstītajam, drīkstējām zibeņot kā paši Pērkoņtēvi.
Dabīgi, deviņos, kā bij solīts, koncerts, protams, neiesākās – tā nu divas stundas varējām zelēt sausu šašliku, dzert papilnam alus un kratīties sintētiskos ritmos uz daņču grīdas. Brīžos, kad alus lūdzās ārā, ar jaunatklājēja talantu tapām aplaimoti pazīties ar padomjlaikus sēri atgādinošu labierīcību iestādījumu – betona grīdā izkaltiem 10 notekcaurumiem, kurus nepiesedza ne mazākais aizslietnis. Taču, padzirdot izmisumspiedzienu – „Ai, es tikko iekāpu!”, lēmām labāk pievienoties balto dibenu rindai gar sētsmalu.
Pirmie uz skatuves iznāca „vietējie” – grupa „Fors”. Gabali visi vienādi, tomēr pietiekami melodiski, lai apdzērusies publika nesnauduļotu. Pa skatuvi intensīvi tekalēja adītā cepurē apauts brēcošs tips, kurš centās mūs pārliecināt, ka top māksla. Viņam fonā baudkāri sevi grābstīja divas meičas, tiesa, maķenīt savādi tas likās „Kino” dziesmas „Mi trebujem peremen” bum-bum stila miksējumā.
Nākamie mūs vēlējās priecēt „A-Eiropa”. Pilotāža ne augstāka kā tā pati, pirms 5 gadiem tapusī: „V Rige ģevčonki! A! Krasivije očeņ! A! V Rige ģevčonki! A! Kak zvjozdi nočju! A!” Lai pielīstu vietējām, brīžiem tika izjaukta oriģinālā dzeja, „v Rige” vietā iestarpinot „v Ogre”.
Vakaru saldināja arī nejaušs pārsteigums – izrādās, līdzās sēdošā kompānija tieši blakus man bij pametusi bez pieskatīšanas pustāfelīti šokolādes, kas aši pārceļoja manā īpašumā un tika pakļauta steidzīgai iznīcināšanai.
Ilgi gaidītie „Hi-Fi” skatuvi piemājoja tikai ap pulksten vieniem naktī, demonstrējot pilnīgi nejēdzīgu šovu - locīšanos pie mikrofona, kas apgūta, mājās nedaudz patrenējoties pie spoguļa. Bet visas līdzšinējās ciešanas vismaz nedaudz kompensēja solista pirmoreiz tauriņu ieraudzījuša kucēna balss tembrs, kā arī čimpidrilkai nesaderīgi piekombinētie apbrīnojami sakarīgie teksti.
Itin veiksmīgi tikuši ārā no aizžogojuma, gandrīz visi vakaru uzskatījām par laimīgi noslēgušos, izņemot divus no mūsu vīrišķiem, kas nesaprātīgi bij atdalījušies no grupiņas. Vēlāk viņus sastapām mežmalē sērīgās pārdomās, jo izrādījās – četri vietējie tomēr nebij koncertā visu savu intelektuāli emocionālo atdevi atstājuši un bij vēlējušies mazuliet par savu vīrietību un dūru spēku liecināt.
Es, par laimi, tiku cauri tikai ar viegliem emocionālas dabas postījumiem:)))
|
Maijs 2., 2005
jolka
 | 16:54
CŪKĀM ORGASMS ILGST 30 MINŪTES!!!
Garastāvoklis:: sviests
|
Aprīlis 29., 2005
jerrym
| 12:03
Sen te neviens nav rakstījis. Komūna mirst? Labs ir, vienu sīku epizodi ūdens saduļķošanai iemetīšu. Par jau pieminēto "Bonifāciju". Notikumi risinās vēl PSRS laikā.
Tātad, Bonis iet ar sievu uz lepnu restorānu. Viņš gan ir uzvalkā, bet kaklasaites nav. Pie durvīm šveicars viņu aptur un saka, ne, ne, iekšā bez kaklasaites vai tauriņa nekādi. Ko dara Bonifācijs? Viņš vienkārši atceras, ka viņam ir garas zeķes, aiziet aiz stūra un apsien vienu tauriņa veidā ap kaklu :P
Ak jā, vēl viena epizode rakstot prātā iešāvās - kā Bonifācijs sabtransportā uzvedas. Stāv reiz Bonifācijs autobusā, rokās divas smagas tašas un pāri rokām vēl riktīgi liela līdaka. Iekāpj kontrolieris un prasa Bonim biļeti. Bonis iedod viņam paturēt līdaku, noliek somas, sāk pārkravāt mantas, paņem zivi, iedod paturēt kaut ko citu, tad vēl kaut ko, tad atkal zivi - un ņemas tā minūtes trīs-četras. Kontrolieris "lēnām" sāk zaudēt pacietību. Beigās Bonis saka, ziniet, nav man tās biļetītes. Kontrolieris priecīgs, ka tiks atalgots par savām ciešānām, saka, nu, tad maksājiet sodiņu! Bonis iepleš acis - priekš kam?! Man taču ir kartiņa! - un mierīgi izvelk braukšanas kartiņu turpat no krūšu kabatas. Priekškars.
|
Aprīlis 24., 2005
mary_ju_ann
| 17:42 - Igaunija
Nu, ko, tikko atbraucu no Igaunijas, kur biju kopaa ar skolas sportistiem, lai aizstaaveetu skolu trijaas discipliinaas- basketbols, volejbols un florbols (taada jauka speeliite, kur shkjelt visiem pa potiiteem ,peec noteikumiem, vai pa ciskaam, peec tam kad neskataas tiesnesis. ( ... tālāk ... )
Garastāvoklis:: leens
Mūzika: desert rose
|
Janvāris 31., 2005
jerrym
| 15:15
Stāsts par to, ko ar cilvēku var izdarīt (nesatraucieties, tikai var, nevis obligāti dara) alkohols.
( iedzer )
|
Janvāris 24., 2005
sick_among_pure
| 14:31 - Lūk turpinājums, pie tam bez dzeršanas, ja kādu tas uztrauc.
Nu pēc klausītāju lūgumiem...
Patiesībā mēs tik viegli nepadevāmies... Kaut kad uz pavasara pusi nolēmām pasākumu atkārtot. Tik redz kāds negals, Rīgā jav kādu laiku nebija sniega, jo tā gaisa temperatūra spītēja mūsu plāniem un Eiropas klimatam. Es tā arī telefonā pateicu Jurītim (nē, ne Kaukulim, par pasākumu ar viņu vienas kopējas draudzenes pirtī citreiz). Šis man tādā profesionāļa balsī apgalvo - tu ko smejies... mežā ir, līdz aprīlim turās. Un tā mēs devāmies ceļā. Īsti neatceros, bet liekas pat bez kādiem papildus sildlīdzekļiem "mācījušies" no kļūdām. Vajadzēja Jums redzēt kā uz mums skatījās cilvēki uz ielām, kad divi frīki (tb mēs) gājām cauri visai Rīgai uz staciju ar slēpēm padusē, a sniegu neviens nebija redzējis vismaz nedēļu un temperatūra bija plusos. Visnospiedošākā situācija kļuva stacijā uz perona, kur nebija vairs kur bēgt un kāds zobgalis pajautāja - Tipa, A uz kurieni tad jūs tā sobraļis? A kur ta sniegs. Uz ko mēs lepni izslējāmies un atbildējām - Mežā ir.
Tā pati situācija atkārtojās arī vilcienā, lai gan aizbēgām uz tamburu. Protams mežā ir. Mēs zinām. Pārbaudījām, mēs teicām sataisījuši tādus ģīmjus kā biatlona čempioni olimpiskajās spēlēs. Jāsaka gan, ka mūsu intonācija sāka šūpoties, kad mēs tuvojāmies Mežam (tb Priedainei), kurā viss plauka uz zaļoja (nu gandrīz). Jurīts gan nekrita panikā un apņēmības pilns teica - Mežā ir (tur dziļāk).
... es nu neaprakstīšu mūsu Bimini meklējumus šai "mežā", bet galu galā vienu kalniņu ar sniegu tomēr atradēm. Nu zinātājiem nav man jāstāsta, kāda izskatījās šī puskususī pļurza, kur pa vidu rēgojās sūnas... Bet mēs bijām atbraukuši, taisījušies, un maksājuši par ceļu naudu... Tē kā apņēmības pilni stūmāmies (vārda tiešā nozīmē, jo tāds sniegs jav VISPĀR neslīd) pa kalnu lejā visu pēcpusdienu. Iedomājaties skatu, kur divi frīki laižas no kalniņa. Iedomājāties? A tagad iedomājaties skatu, kur tiem frīkiem lai tiktu no tā kalniņa ir nevis jāpriecājas par paātrinājumu un inerci, bet nepārtraukti jādarbojas ar saviem muskuļiem, lai pēc tam nokristu turpat pakājkē zālītē. Toties varējām sacensties kurš tālāk, un ticiet man dēļ tā bija velnišķīgi jānopūlās!!!
Mājās pārradāmies vēlu, ļoti noguruši, kā jav pēc īstas sportošanas.
Mūzika: Venom - "Fuck Off And Die"
|
sick_among_pure
| 13:49 - Pēc ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) mako īpaša lūguma, par onkuli Žoru (tb Juri)
Tātad tas notika dažus gadus atpakaļ. Mēs (tb es) ar Juri Krāniņu (nē es neņirgājos, viņu tiešām tā sauc) nolēmām braukt paslēpot. Pareizāk būtu teikt, ka šis mani pielauza, jo kas es par slēpotāju, man pat slēpes nebija. Nekas, šis man aizdošot, arī zābakus aidošot, davai tak braucam. Nu kamēr mēs tā tielējāmies jav bija plkst. 14:00. Tad vēl mēs izdomājām, ka nenāktu par ļaunu kāds neliels daudzums fuela - antifrīza, vispārējam siltumam un sportiskā gara veicināšanai. Iegādājāmies 0.7l to pašu un pāris mandarīnus dļa garņira (protams bez uzdzeramā, kā jav visi īsti sportisti). Tā kā pie mums ziemā dieniņas īsas, nolēmām braukt beidzot, jo sāka jav krēslot. Ielīdām vilcienā uz Priedaini un aizbraucām bez starpgadījumiem. Slēpošana sākās gan nejauki, jo pakāsu vienu cimdu. Nolēmām spravitj pominki po perčatke. Nu un drusku arī drosmei... Beigu beigās netikuši līdz pirmajam kalniņam izglušījam to pašu un apēdām mandarīnus. Bija labi, bet tikai viena problēma... Kamēr to darījām bija jav pavisam tumšs un kokus protams mūsu ceļā neviens izcirtis nebija. Bet laisties no kalna vēl nebija tik traki, kaut arī ņefiga neredzējām... Vislabākais bija rāpties atpakaļ. Divi sadzērušies tēvaiņi, pilnīgā tumsā un viens no viņiem (tb es) vēl nemāk slēpot, pīļu gaitā/četrrāpus ar pirkstiem un zobiem iekrampējušies sniegā, tusnī augšā kalnā nelabi lādēdamies. Laikam visjaukākais un "gudrākais" mūsu gājiens toreiz bija, kad mēs bijām jav gandrīz sasnieguši uzkalniņa virsotni, mēs nolēmām ka varam jav svempties kājās.... Kā rezultātā atmuguriski nokūleņojām atpakaļ (ar drausmīgi izmisušu vaidu)... Un tā vairākas reizes no vietas un visu vakaru. Toties pēc tam atriebāmies visai pasaulei dzenoties uz slēpēm pakaļ kādam vecim, kurš ošņājās ap to vietu, kur mums kā tobrīd jav likās biju pazaudējis savu cimdu. Mēs protams nospriedām ka šis to atradis, pievācis un tagad mēģina laisties. Mēs protams ar saucieniem Otdaj Vaļta! kādu brīdi šo dzenājām. Mājās bijām vēlu un gaužām noguruši, kā jav pēc kārtīgas sportošanas.
Mūzika: Ingus Petersons - "Vindserfings"
|
sick_among_pure
| 01:02 - "Cakespotting" jeb Stāsts par Pīrāgu
Nu vispār šis būtu jāstāsta Krūmam (ne tas kas no radi NABA), jo es neko neatceros un viņam tas sanāk daudz labāk, bet viņš tik bieži to ir stāstījis, ka mēģināšu šo to te rekonstruēt.
Tas notika kādus gadus 4 1/2 atpakaļ. Laila mūs bija uzaicinājusi uz pirti, mums bija jābrauc uz Zaķusalu, bet laiks vēl bija briesmīgi daudz. Man bija nauda un es iegādājos pāris markas (tb lsd) un pusgramu vitamīna. Krūms ar Gustiņu aizdevās uz LB pirkt šņabi. Viņi nopirka o,7 šņabi un uzdzeramo, bet no viņiem paņēma naudu tikai par uzdzeramo. To mēs gandrīz uzreiz piefiksējām un nolēmam, ka ja jav tā, tad jānopērk vēl viena pudele... Tad devāmies pie manīm "nosist laiku" ... Ieradušies mēs atvērām (protams) vienu pudeli ...
Ā, pa ceļam mēs izdomājām, ka jānopērk kaut kāds ciemakukulis un nopirlām tādu lielu apaļu pīrāgu...
Krūms dzert negribēja, tādēļ iebaroju šim pus marku. Gustiņš tikai dzēra (kā parasti). Es - gan to gan to. Nu tad mums tur viss sāka griezt. Pudele bija tukša un otrā gāja vaļā... Ārdijāmies va vsju... Krūms no sākuma teica, ka šim nekā neesot un sūrojās, ka es šim mēslu iesmērējis. Bet tad viņš apgūlās... Un sienas sāka asiņot... Nu karoče bad trip...
Tad mēs tomēr izlēmām doties uz pirti... Bija jav vēls un nevienam nebija vispār vairs nekāda sajēga ne par ko, bet mēs sākām kustēties... Krūms nesa pīrāgu. Pēc brīža šis sāka sūkstīties, ka grib ēst un, ka ēdīs pīrāgu. Es brēcu, ka nē... tā jav visu esam izlietojuši, pīrāgs ir viss, kas mums palicis, mēs taču braucam ciemos, kaut kas jāaizved... Krūms jutās tik apbižots ka viņam neļauj ēst pīrāgu, bet liek nest, ka viņš to atstāja uz kādas palodzes... Mēs ar Gustiņu pieskrējām pie viņa un lādēdamies bļāvām kāds viņš bezsirdis, un ka tas taču ciemakukulis un cik svarīgi ir lai viņš to nestu....Vobšem šī saruna/ļečīšana esot turpinājusies diezgan ilgi, kuras laikā, es it kā starp citu, paņēmu no palodzes pīrāgu, atplēsu celofānu un sāku to ēst lieliem gabaliem... Jums vajadzētu redzēt Krūma sejas izteiksmi... viņam aizsitās elpa un ieplētās acis... "Bet ... Bet ... Laila... ciemakukulis. ... Bet es, bet man gribējās.. " Un tad viņš izdvesa... "Pīrāgs!!!!!" Es esot uz to tā nicīgi paskatījies un nometis turpat zemē. Tas Krūmam radīja vēl lielākas sirdssāpes un viņš ieskrējās un no visa spēka iespēra pa pīrāgu, kurš aizlidoja krietnu gabalu pa ielu uz priekšu... Tad mēs atkal esot pielēkuši pie viņa klāt un sākuši uz viņu bļaut, ko viņš dara, tas taču ciemakukulis... Tad viņš piegāja, pacēla to un laimīgs nesa un beidzot ēda....
Lūk tā... tālāk bija braukšana, pletne, alkohols, vitamīns un pīrsings, bet tas jav vairs nav stāsts par pīrāgu....
Mūzika: The Legendary Pink Dots - "Poppy Variations part 2"
|
|
|