|
|
|
Janvāris 4., 2007
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) antuanete | 11:39
Pastāstīšu mazliet par sūro ūdenstūristu dzīvi - par askēzi, badu un brētliņām tomātu mērcē.
Tālajos astoņdesmitajos, kad ūdenstūrisms Latvijā bija populārāks, nekā "kalnu" slēpošana pašlaik, letiņi drosmīgi vagoja plašās padomijas upes un kategoriju maršrutus. Un izbraukt tādu Sibīrijas upi ir krietni grūtāk, nekā aizbraukt uz Korsikas vai Norvēģijas baltūdeņiem, kur ceļš iet pa krastu, un pa rokai var turēt automašīnu ar paiku un kasti alus. Sibīrijā standarta gadījumā, lai nokļūtu pie upes, vispirms 5 dienas jāiet kājām, nesot līdzi visu mantību, pēc tam 10 dienas jābrauc pa upi, vispār nekontaktējot ar civilizāciju, un galā vēl pāris dienas jāiet kājām, lai tiktu atpakaļ pie civilizācijas. Mantu nešana uz muguras - tas nozīmē, ka nevar pavirši sasviest somā visu, kas pa rokai, kad 5 dienas būsiet pagājuši ar 40kg somu uz muguras, sapratīsiet, kāpēc. Tolaik par dūres lieluma guļammaisiem un teltīm, kas sver 2kg, uzdrošinājās sapņot varbūt vienīgi samaitātie rietumnieki, tāpēc padomju tūrists svaru taupīja, kā vien mācēdams. Piemēram - brauc pa upi vientulīgs ūdenstūrists-individuālists, galvā tāda netīra, dīvainas formas ķivere. Izkāpj krastā, iekur uguni, noņem ķiveri un - liek to uz ugunskura, jo ķivere izgatavota tā, lai kalpotu arī par katliņu. Savukārt, kāda krievu grupa askēzi bija pacēlusi galējos augstumos, taupot svaru uz bļodiņu rēķina. Kā notiek ēšana? Katrs izkašņā zemē bedrīti, ieklāj tajā folijas gabalu, dežurants salej putru, un pēc ēšanas katrs nolaiza savu foliju un saloka līdz nākamajai reizei.
Taču vissliktākais ir palikt bez pārtikas vispār. Tā kāda latviešu grupa autonoma pārgājiena pirmajās dienās upē aizpeldinājusi katamarānu, uz kura glabājās praktiski visa pārtika. Pāri palikusi paika, kas katram nejauši paķērusies līdzi - pa kādai šokolādei, cepumam un konservu bundžai. Brauciens attiecīgi izvērties visai murgains - neba nu 10-12 cilvēku grupu var piebarot ar sēnēm un zivīm, vēl jo vairāk tāpēc, ka plānotais nedēļas maršruts tiek rauts pēc iespējas mazākā laikā, no rīta līdz vakaram braucot lejup pa upi. Un tad, jau uz brauciena beigām, kad bads un izmisums sasniedzis augstāko pakāpi, virtuves dežurants stāv, izstieptā rokā turēdams atvērtu pēdējo (pēdējo!) konservu bundžu, brētliņas tomātu mērcē. Te kāds no ugunskura otras puses sauc: "Cik pulkstenis?", un nelaimīgais dežurants ar ierastu kustību pagriež roku, uz kuras laikrādis (un kurā atrodas bundža), par 90 grādiem...
Viņu nenosita tikai tāpēc, ka nevienam vairs spēka nebija.
|
Reply
|
|