|
|
|
Janvāris 24., 2005
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) sick_among_pure | 14:31 - Lūk turpinājums, pie tam bez dzeršanas, ja kādu tas uztrauc.
Nu pēc klausītāju lūgumiem...
Patiesībā mēs tik viegli nepadevāmies... Kaut kad uz pavasara pusi nolēmām pasākumu atkārtot. Tik redz kāds negals, Rīgā jav kādu laiku nebija sniega, jo tā gaisa temperatūra spītēja mūsu plāniem un Eiropas klimatam. Es tā arī telefonā pateicu Jurītim (nē, ne Kaukulim, par pasākumu ar viņu vienas kopējas draudzenes pirtī citreiz). Šis man tādā profesionāļa balsī apgalvo - tu ko smejies... mežā ir, līdz aprīlim turās. Un tā mēs devāmies ceļā. Īsti neatceros, bet liekas pat bez kādiem papildus sildlīdzekļiem "mācījušies" no kļūdām. Vajadzēja Jums redzēt kā uz mums skatījās cilvēki uz ielām, kad divi frīki (tb mēs) gājām cauri visai Rīgai uz staciju ar slēpēm padusē, a sniegu neviens nebija redzējis vismaz nedēļu un temperatūra bija plusos. Visnospiedošākā situācija kļuva stacijā uz perona, kur nebija vairs kur bēgt un kāds zobgalis pajautāja - Tipa, A uz kurieni tad jūs tā sobraļis? A kur ta sniegs. Uz ko mēs lepni izslējāmies un atbildējām - Mežā ir.
Tā pati situācija atkārtojās arī vilcienā, lai gan aizbēgām uz tamburu. Protams mežā ir. Mēs zinām. Pārbaudījām, mēs teicām sataisījuši tādus ģīmjus kā biatlona čempioni olimpiskajās spēlēs. Jāsaka gan, ka mūsu intonācija sāka šūpoties, kad mēs tuvojāmies Mežam (tb Priedainei), kurā viss plauka uz zaļoja (nu gandrīz). Jurīts gan nekrita panikā un apņēmības pilns teica - Mežā ir (tur dziļāk).
... es nu neaprakstīšu mūsu Bimini meklējumus šai "mežā", bet galu galā vienu kalniņu ar sniegu tomēr atradēm. Nu zinātājiem nav man jāstāsta, kāda izskatījās šī puskususī pļurza, kur pa vidu rēgojās sūnas... Bet mēs bijām atbraukuši, taisījušies, un maksājuši par ceļu naudu... Tē kā apņēmības pilni stūmāmies (vārda tiešā nozīmē, jo tāds sniegs jav VISPĀR neslīd) pa kalnu lejā visu pēcpusdienu. Iedomājaties skatu, kur divi frīki laižas no kalniņa. Iedomājāties? A tagad iedomājaties skatu, kur tiem frīkiem lai tiktu no tā kalniņa ir nevis jāpriecājas par paātrinājumu un inerci, bet nepārtraukti jādarbojas ar saviem muskuļiem, lai pēc tam nokristu turpat pakājkē zālītē. Toties varējām sacensties kurš tālāk, un ticiet man dēļ tā bija velnišķīgi jānopūlās!!!
Mājās pārradāmies vēlu, ļoti noguruši, kā jav pēc īstas sportošanas.
|
Reply
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |