|
|
|
Septembris 13., 2005
antuanete
 | 23:02 - Stāsts par stigmietiem
Pirms sāku stāstu, uzreiz brīdinu - uz vienīgo patieso notikumu atstāstu nepretendēju, jo esmu to dzirdējusi no dažādiem cilvēkiem, un dažādās reizēs. Bet galvenajās līnijās būs skaidrs, kāpēc vietējie pie mums kasīties nenāk (pēdējā laikā gan izaugusi jauna drosuļu paaudze, iekš melna Ford Probe pavada meitenes no Taurenes līdz Lodesmuižai (5 km), aicinot jau tā pārbāztajā mašīnā iesēsties, un, kad ir jau klāt Lodesmuiža, tad sāk dīkt, ka viņi, redz, benzīnu nobraukājuši, lai tak kādu latiņu iedodot).
Darbība risinās agrā vasaras sākuma Lodesmuižā, kur tobrīd notiek ģeodēzijas prakse, un varbūt vēl kāda, tas nav tik būtiski. Ir, šķiet, agrs svētdienas rīts, kad arī pēdējie prakses labumu baudītāji ir sakrituši pa istabiņām vai teltīm (tajās mitinās vai nu askēti, kuriem istabiņās gaiss par smacīgu un 10 cilvēku mitināšanās 20 kv/m nav pieņemama, vai arī tie, kuriem istabiņās vienkārši nav pieticis vietas, kā arī ciemos jeb gastroļos atbraukušie vecie ģeogrāfi). Tikai daži vēl ir augšā, tai skaitā stāsta galvenais varonis Panks - puisis kā ozols, ar izteiksmīgu, kuplu grebeni (parasti nēsā nolaistu, bet, kad uzkasa, tad ir jautri noskatīties, kā viņš mēģina ielīst teltī, frizūru nesabojājot), divpudu svarubumbu uzceļ 60 reizes ar vienu roku, ka nemetās. Tātad, šādā situācijā pie Lodesmuižas lievenēm nobremzē vietējo pilns vāģis (šie, domājams, atgriežas no kāda baļļona tuvējos ciemos), izbirst viegli agresīvi lauku jaunieši un nāk meklēt kašķi. Par ko - vēsture klusē, droši vien ne par ko, vienkārši tāpēc, ka rokas niez. Vārds pa vārdam, un situācija ir nokaitēta, dūres savīkstītas, bet ģeogrāfu miegu Lodesmuižas divviru durvīs sargā viens pats Panks. Viņam pa rokai - stigmieti (stigmiets: cieta koka 4x4 cm brusiņa ar apkaltu galu, lieto punktu nospraušanai ģeodēzijā). Tad nu varonis, aizstāvēdams ģeogrāfu godu, grābj stigmietu muskuļotajās rokās, velk pirmajam iebrucējam pa galvu un... salauž to. Pret galvu. Ar atlikušo stigmieta daļu seko vilciens pa ribām, un konflikts, var uzskatīt, ir atrisināts (teltīs guļošie pie trulajiem būkšķiem vīstās ārā no guļļammaisiem, bet redz tikai vietējo kaunpilnu atkāpšanos). Kas īsti lēcās tam upurim, īsti vairs nav zināms, lauzts galvaskauss vai "tikai" smadzeņu satricinājums. Vēl ir interlūdija par policistu, kurš tur tika iesaistīts, un kaut kādu ģeogrāfu, kurš kā sertificēts apsargs komunicēja ar policistu, kā rezultātā vēlāk saņēma rakstītu vēsti, ka ar vainīgajiem (tb, vietējiem) ir Izvestas Pārrunas, un viņi Nekad, Nekad tā nedarīs (es domāju gan!); bet tas man ir stāstīts tikai vienu reizi un stāstītājs nebija gluži konsekvents savos izteikumos. No prakšu bāzē rezidējošo puses gadījums noslēdzās ar ģeodēzijas prakses vadītāja secinājumu, ka ir sabojāts prakses inventārs, respektīvi stigmieti, un parasti par tādu grēku studenti saņem rājienu, bet šoreiz tas izpalikšot, jo - svēta lieta taču.
Tāda ir mūsu leģenda par stigmietiem. Asiņu, tiesa, tur īsti nebija, bet, domāju, lauztais galvaskauss ir gana šerpa detaļa, lai attaisnotu šādu izteiksmes līdzekļu lietojumu :))
|
|
|
