|
|
|
Septembris 13., 2005
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) antuanete | 21:14
Palasīju Snorkes apburošos stāstus par biologu praksi un atausa atmiņā visādas labas lietas no ģeogrāfu prakses. Mums ar vietējiem gan nav īpaši izteiktu konfliktu, par to, kāpēc tā, ir viena izteiksmīga leģenda, bet to uzrakstīšu, kad būšu mazliet iesitusi roku, tādiem vēsturiskiem materiāliem nedrīkst pieeit vieglprātīgi. Ieskatam ģeogrāfu praksē - dažas ainiņas iz Lodesmuižas (Taurenes pagastā, Cēsu rajonā).
Bioģeogrāfijas prakse, kurā brigādei parauglaukumā jāķer kukaiņi. Ķeršana notiek tādējādi, ka zemē vispirms tiek izurbts caumurs slieku pētīšanas paraugam, pēc tam ielikta 0,5 L plastmasīgā alus glāze (tieši šāds trauks - jo atbilstot slieku urbim, tā apgalvoja mūsu kukaiņu profesors, kamēr slieku pētnieks, lektors, oponēja, ka slieku urbis esot pieskaņots kolēģa, kukaiņu profesora, alus glāzei) ar formalīna šķīdumu. Kukaiņi, kuri skraidelē pa zemes virskārtu (mirklī aizmirsies tas dikten sarežģītais nosaukums, kā viņus kopumā dēvē), kā skrien, tā glāzē iekšā. Parasti tur sakrīt visādas skrejvaboles un mazāki kukainīši. Minētajā prakses gadā kā viesprofesors bija ieradies Latvijas vadošais vaboļu pētnieks, profesors no D-pils. Viņam par godu tad arī studenti pacentās - ilgi un rūpīgi pārmeklēja gan savu parauglaukumu, gan tuvāko pushektāru meža, lai atrastu visas iespējamās briežvaboles (kuras nemaz tik bieži nav atrodamas!) un samestu VIENĀS lamatiņās. Rīta apgaitā kopā ar studentiem profesors nonācis pie lamatiņām un sācis ilgi un domīgi tajās lūkoties. Lūkojies, lūkojies, kamēr atzinis: "Bet, kā izskaidrot šo fenomenu, es jums tiešām nepateikšu. Tas ir unikāls gadījums, manā praksē vēl neko tādu neesmu redzējis!" (Studenti, ķiķinot piedurknēs, piekrītoši māj ar galvu)
***
Ainavu prakse, kuru vada profesors Krauklis - briesmīgākais putns fakultātē, jo, lai arī savu lietu zina, stāsta nenormāli neskaidri un nesaprotami. Prakses nodošana pie viņa var izvērsties visādi. Lai apgurdinātu spara pilno sirmgalvi, kāda brigāde izlēma atrādīt savu poligonu, izvēloties taku caur cilvēka auguma nātru biežņu, slapju pie tam. Profesors pilnīgi indiferenti slājis caur nātrēm, līdz to lauka vidū, neskatoties uz mokošajiem odu mākoņiem, apstājies un nolasījis 0,5 h lekciju par slāpekļa koncentrācijas ietekmi uz bioģenocenozēm, apkārtējās nātres uzrādīdams par spilgtu piemēru. Tas arī pēdējais mēģinājums profesoru kaut kur ievilināt (kamēr viņš pats pilnīgi brīvi, vezdams 40 cilvēkus no viena parauglaukuma uz otru, apmaldījās tik ļoti, ka apgaitu todien nācās beigt un meklēt īsāko ceļu atpakaļ uz Lodesmuižu). Vēl profesors ļoti mīl augsnes paraugus nogaršot - sevišķi mīļš viņam ir t.s. saldais humuss (tiešām esot salds, mēs nepamēģinājām, bet ticēsim profesoram uz vārda). Inspicējot kādas brigādes darbu, pie apakšlūpas profesoram tā arī pieķēries melnzemes pikucītis no iepriekšējās bedres. Profesors runā, pikucītis kratās, un studenti ar mokām valda histēriskus smieklus. Vienā brīdī tas sāk kļūt tik uzkrītoši, ka profesors saērcināti jautā: "Es nesaprotu, kas te ir tik smieklīgs? Varbūt jūs (seko studenta vārds) paskaidrosiet?" Lieki teikt, ka sakarīgs paskaidrojums nesekoja.
***
Ģeodēzijas prakse. Notiek uzmērījumi ar ģeodēziskajiem instrumentiem teodolītu (saukts Tedis) un nivelieri (saukts Nivis). Tas - pa dienu, vakaros un naktīs tiek kosts nemērā. Tā nu pēc kādas intensīvā ceļa posma "istabiņa-veikals" izpētē pavadītas nakts (tas no studentu puses, mācībspēki guļ un negrēko) ģeodēzijas prakses vadītājs ir pamodies, izgājis uz lievieņa rīta saulītē izstaipīties, paveras uz to pusi, kur vīd sausās tualetes (sirsniņmājiņa klasiskā, apmēram 2,3 m augsta)... un uz viena no mājiņu jumtiem stāv... teodolīts. Uzstādīts pilnīgā darba kārtībā. IECENTRĒTS. Kā to var izdarīt uz tualetes jumta, ir vēsturisks noslēpums, ko jaunākās paaudzes tā arī nav atklājušas un atkārtojušas.
***
Tas arī viss, kas pagaidām nāk prātā. Stāsts par stigmietiem (asiņains!) būs kādu citu reizi.
|
Reply
|
|