Jautri pastāsti - Pēc mako īpaša lūguma, par onkuli Žoru (tb Juri)

> Jaunākais
> Arhivētais
> Draugi
> Par sevi

Janvāris 24., 2005

Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
sick_among_pure
13:49 - Pēc [info]mako īpaša lūguma, par onkuli Žoru (tb Juri)
Tātad tas notika dažus gadus atpakaļ. Mēs (tb es) ar Juri Krāniņu (nē es neņirgājos, viņu tiešām tā sauc) nolēmām braukt paslēpot. Pareizāk būtu teikt, ka šis mani pielauza, jo kas es par slēpotāju, man pat slēpes nebija. Nekas, šis man aizdošot, arī zābakus aidošot, davai tak braucam. Nu kamēr mēs tā tielējāmies jav bija plkst. 14:00. Tad vēl mēs izdomājām, ka nenāktu par ļaunu kāds neliels daudzums fuela - antifrīza, vispārējam siltumam un sportiskā gara veicināšanai. Iegādājāmies 0.7l to pašu un pāris mandarīnus dļa garņira (protams bez uzdzeramā, kā jav visi īsti sportisti). Tā kā pie mums ziemā dieniņas īsas, nolēmām braukt beidzot, jo sāka jav krēslot. Ielīdām vilcienā uz Priedaini un aizbraucām bez starpgadījumiem. Slēpošana sākās gan nejauki, jo pakāsu vienu cimdu. Nolēmām spravitj pominki po perčatke. Nu un drusku arī drosmei... Beigu beigās netikuši līdz pirmajam kalniņam izglušījam to pašu un apēdām mandarīnus. Bija labi, bet tikai viena problēma... Kamēr to darījām bija jav pavisam tumšs un kokus protams mūsu ceļā neviens izcirtis nebija. Bet laisties no kalna vēl nebija tik traki, kaut arī ņefiga neredzējām... Vislabākais bija rāpties atpakaļ. Divi sadzērušies tēvaiņi, pilnīgā tumsā un viens no viņiem (tb es) vēl nemāk slēpot, pīļu gaitā/četrrāpus ar pirkstiem un zobiem iekrampējušies sniegā, tusnī augšā kalnā nelabi lādēdamies. Laikam visjaukākais un "gudrākais" mūsu gājiens toreiz bija, kad mēs bijām jav gandrīz sasnieguši uzkalniņa virsotni, mēs nolēmām ka varam jav svempties kājās.... Kā rezultātā atmuguriski nokūleņojām atpakaļ (ar drausmīgi izmisušu vaidu)... Un tā vairākas reizes no vietas un visu vakaru. Toties pēc tam atriebāmies visai pasaulei dzenoties uz slēpēm pakaļ kādam vecim, kurš ošņājās ap to vietu, kur mums kā tobrīd jav likās biju pazaudējis savu cimdu. Mēs protams nospriedām ka šis to atradis, pievācis un tagad mēģina laisties. Mēs protams ar saucieniem Otdaj Vaļta! kādu brīdi šo dzenājām. Mājās bijām vēlu un gaužām noguruši, kā jav pēc kārtīgas sportošanas.
Mūzika: Ingus Petersons - "Vindserfings"

(2 raksta | ir doma)

Comments:

[User Picture]
From:[info]puce
Date:24. Janvāris 2005 - 14:27
(Link)
eu, nu apgrūtini sevi, izlasi komūnas noteikumus. man domāt, šī nekādā ziņā nav "ak-kā-es-dzēru-un-vēmu" pastāstiņu komūna.
From:[info]sick_among_pure
Date:24. Janvāris 2005 - 14:33
(Link)
1) gribu un stāstu. Ja nepatīk tad izcenzē.
2) stāsts ir par labi gribētu bet neizdevušos slēpošanu, kur alkohols bija tikai nelaimīgs blakusgadījums.
3) neviens nevēma.

> Go to Top
Sviesta Ciba