|
|
|
Decembris 18., 2006
antuanete
 | 17:39
Sagribējās kādu stāstiņu izstāstīt, un atminējos par vienu senu laivu braucienu. Sižets nebūs klasiski intriģējošs un oriģināli kulminējošs, bet detaļas, manuprāt, ir tīri jautras.
Pirms laba laika - varētu būt kādi desmit gadi, kad man bija mazpadsmitnieka vecums un Gaujas augštece vēl nebija HESiņu izvarota, ar tēvu gribējām nobraukt no Rankas līdz Lejasciemam. Braucām ar saliekamo smaili, un attālums principā izskatījās trīs dienās pieveicams. Tā kā tas bija laiks, kad mobilais telefons bija ekskluzīva greznība, visai cieši sarunājām ar māmiņu, kura mūs un laivu aizveda uz starta vietu, ka tiksimies Lejasciemā - bet ja nu kas, Velēnā pie tilta atstāsim kādu ziņu. Tā arī šķīrāmies, un mēs ar tēvu laidām upē iekšā.
Uz priekšu nemaz negāja tik raiti. Bija augusts, upē maz ūdens un tas pats aizaudzis. Rezultātā ilgstoši bumsījāmies pa seklumiem (attiecīgi laivas apvalkā parādījās caurumi īkšķa diametrā, un ūdeni beigās es smēlu ārā ne vairs ar krūzīti, bet gan ar pannu) un ar airiem - pļekš, pļekš - stūmāmies pa ūdenszāļu klajiem. Kopā ar makšķerēšanu un peldēšanos laika patēriņš pieauga tādējādi, ka finišēt Lejasciemā nebija nekādu cerību. Tālab Velēnā pie tilta gribējām atstāt ziņu, ka tiksimies Sinolē - apmēram pusceļā līdz Lejasciemam. Bijām runājuši par zīmīti kādā burkā vai tamlīdzīgi, bet lieki teikt, ka nekādas nolūkam piemērotas burkas mums nebija. Droši vien nebija arī rakstāmā un papīra - galu galā, es biju aizmirsusi pat ķemmi un brauciena beigās mati izskatījās, nu, kā jau mēdz izskatīties trīs dienas neķemmēti mati. Tāpēc ziņu uzskrīpājām uz tilta balsta ar turpat atrastu dolomīta gabalu - sanāca visai blāvi, toties lieliem burtiem. Apmierināti airējām tālāk, un svētdienas vakarā Sinolē gaidījām, kad piebrauks māmiņa ar uzticamo opelīti. Gaidījām un gaidījām, bet neviens pat netaisījās mūs savākt (atgādināšu, ka mobilo telefonu tolaik nebija un nekāds "esam tur un tur, kur tu esi un ko dari?" negāja cauri). Paspējām izjaukt laivu, izžāvēt mantas, izpeldēties dzirnavu ezerā, bet no māmiņas - ne vēsts. Nolēmām sadalīt spēkus, un pa abiem klīst maršrutā šoseja - aizsprosts un šoseja - tilts. Man to darot, neviltotu uzmanību pievērsa vietējie džigiti (neskatoties uz neķemmētajiem matiem un laivā savārtīto T-kreklu). Vieni uzmācīgi piedāvājās aizvaest līdz tiltam (kurš turpat, nepilnus 100m uz priekšu, vien bija), otri centīgi māja pa automašīnas priekšējo logu - jo mašīnai nebija neviena stikla, un spārni samīcīti tā, ka skatienam atklāja teju pusi ass. Tak autiņš uz priekšu kustēja un likās gana prestižs braucamais, kas ļauj īpašniekam pieskaitīt sevi Sinoles džigitu pulkam.
Kas tikmēr notika ar māmiņu? Lūk, kas. Tuvojoties Smiltenes krustam, bremzes kļuvušas "cietas", vārdu sakot, kaut kas nelabs ar mašīnu, un pēc aizripināšanās līdz tankštellei tā kļuvusi neizkustināma no vietas. Ko tālāk? Nevar taču ģimeni pamest likteņa varā! Un tā nu māmiņa, savos cienījamajos 50 gados un skolotājas amatā tik un tā neatmetusi stopēšanas niķi, devās tālāk - tāda kā stāvējusi, elegantu platmali galvā un teju iešļūcenēm kājās, stopēja uz Velēnu (piebildīšu, ka reģions ne tolaik, ne tagad nav mašīnām bagātākais, pie tam bija svētdienas pēcpusdiena). Nobraukusi Velēnā un mūsu uz tilta atstātos hieroglifus tā arī nepamanījusi, māmiņa devās uz Lejasciemu. Tur neviens mūs nav pat redzējis. Pa ceļam (ar kārtējo nostopēto mašīnu) iebrauca Sinolē, bet pie tilta mūs nemanīja (nu ja - mēs bijām pie aizsprosta). Pēc vairākkārtējas nēsāšanās šurpu-turpu maršrutā Velēna-Lejasciems un atkārtotas braukšanas gar Sinoli, viņas uzmanību piesaistījusi meitene Sinolē pie ceļa, kas izskatījusies līdzīga man. Es tā nebiju, toties turpat blakus, autobusa pieturā - māmiņas laulātais draugs, tb, mans tēvs sēd kopā ar vietējiem zilīšiem un patērē aizdomīga izskata brendiju!
Ģimenes atkalsatikšanās bija laimīga, un tālākais - no feldšeru punkta sazvanīt radiniekus, turpat atstāt tās laivas daļas, kas kadetiņā neietilpst, noorganizēt mūsu mašīnas evakuēšanu - bija tikai "tehnikas jautājums". Šodien tādu ambrāžu pat iedomāties nespētu (ir taču mobilais!), taču kopumā ceļojums atmiņā palicis kā ļoti izdevies.
|
Comments:
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}