|
|
|
Jūnijs 15., 2005
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) fanija | 13:32 - Kā es braucu krievus lūkoties jeb „Hi-Fi” koncerts Ogres estrādē
Padzirdējusi pa rādijo skanam reklāmu, ka Latvijā mūs ar koncertu priecēt vēlēsies krievu grupa „Hi-Fi”, ieslīgu spējā idejā – turpu doties un viņus apviesot, tā sakot, sagribējās man starp agresīviem un uz krūts pamatīgi uzņēmušiem krievu jauniešiem padzīvoties. Iepriekš iecerētais divvientulīgais pulciņš pieauga līdz pat pacmit ļaužu lielam baram – un tā nu liktenīgajā dienā bijām klāt. Gāzes pistoli un steku līdzi nepaņēmu, bet drošības labad turējos mūsu pulka raženāko vīrišķu tuvā klātbūtnē.
Pasākums izrādījās labi apmeklēts, pirms iekšā laistuves drūzmējās pamatīga manifestācija. Man iekrita tā laime stāvēt itin tuvu kādam agresīvam, pēc skata ikdienā acīmredzot Centrāltirgu apkalpojošam babulim. Saņēmis skaļā pūļa dunku mugurā, babul’s ierēcās: „Turi muti, tūlīt dabūsi pa purnu!” Taču, uzklausījis šļupstošu atrunu: „Eto ņe mi, eto alkogoļ!”, sievišķis atmaiga, tak jau saticis savējos.
Garām apsardzei tikām itin viegli; mans šallē ievīstītais fotoaparāts izrādījās pilnīgi lieka piesardzības tehnika – pretēji uz biļetēm rakstītajam, drīkstējām zibeņot kā paši Pērkoņtēvi.
Dabīgi, deviņos, kā bij solīts, koncerts, protams, neiesākās – tā nu divas stundas varējām zelēt sausu šašliku, dzert papilnam alus un kratīties sintētiskos ritmos uz daņču grīdas. Brīžos, kad alus lūdzās ārā, ar jaunatklājēja talantu tapām aplaimoti pazīties ar padomjlaikus sēri atgādinošu labierīcību iestādījumu – betona grīdā izkaltiem 10 notekcaurumiem, kurus nepiesedza ne mazākais aizslietnis. Taču, padzirdot izmisumspiedzienu – „Ai, es tikko iekāpu!”, lēmām labāk pievienoties balto dibenu rindai gar sētsmalu.
Pirmie uz skatuves iznāca „vietējie” – grupa „Fors”. Gabali visi vienādi, tomēr pietiekami melodiski, lai apdzērusies publika nesnauduļotu. Pa skatuvi intensīvi tekalēja adītā cepurē apauts brēcošs tips, kurš centās mūs pārliecināt, ka top māksla. Viņam fonā baudkāri sevi grābstīja divas meičas, tiesa, maķenīt savādi tas likās „Kino” dziesmas „Mi trebujem peremen” bum-bum stila miksējumā.
Nākamie mūs vēlējās priecēt „A-Eiropa”. Pilotāža ne augstāka kā tā pati, pirms 5 gadiem tapusī: „V Rige ģevčonki! A! Krasivije očeņ! A! V Rige ģevčonki! A! Kak zvjozdi nočju! A!” Lai pielīstu vietējām, brīžiem tika izjaukta oriģinālā dzeja, „v Rige” vietā iestarpinot „v Ogre”.
Vakaru saldināja arī nejaušs pārsteigums – izrādās, līdzās sēdošā kompānija tieši blakus man bij pametusi bez pieskatīšanas pustāfelīti šokolādes, kas aši pārceļoja manā īpašumā un tika pakļauta steidzīgai iznīcināšanai.
Ilgi gaidītie „Hi-Fi” skatuvi piemājoja tikai ap pulksten vieniem naktī, demonstrējot pilnīgi nejēdzīgu šovu - locīšanos pie mikrofona, kas apgūta, mājās nedaudz patrenējoties pie spoguļa. Bet visas līdzšinējās ciešanas vismaz nedaudz kompensēja solista pirmoreiz tauriņu ieraudzījuša kucēna balss tembrs, kā arī čimpidrilkai nesaderīgi piekombinētie apbrīnojami sakarīgie teksti.
Itin veiksmīgi tikuši ārā no aizžogojuma, gandrīz visi vakaru uzskatījām par laimīgi noslēgušos, izņemot divus no mūsu vīrišķiem, kas nesaprātīgi bij atdalījušies no grupiņas. Vēlāk viņus sastapām mežmalē sērīgās pārdomās, jo izrādījās – četri vietējie tomēr nebij koncertā visu savu intelektuāli emocionālo atdevi atstājuši un bij vēlējušies mazuliet par savu vīrietību un dūru spēku liecināt.
Es, par laimi, tiku cauri tikai ar viegliem emocionālas dabas postījumiem:)))
|
Reply
|
|