pajautā! - psychoskype

paldies:)
ja būtu viegli salabot, tad pēc terapeitiem nemaz nebūtu vajadzības:)
par tādiem, kas strādā caur skajpu, esmu dzirdējusi gan, bet pieļauju, ka lielais vairums tā nav ar mieru, tāpēc meklēju pēc ieteikumiem.

paldies. ir arī nojausma par aptuvenajām izmaksām?

ābet, paga, tad jau var gadīties, ka viņa nemaz caur skajpu nestrādā..
enīvej, paldies, uzzvanīšu - noskaidrošu.

palasīju un izklausās ļoti labi! paldies:)
varbūt ir nojausma par aptuvenajām cenām?

ohō, lēti nav un pieļauju, ka paliek tikai dārgāk:( bija laba?

:))
vari neatbildēt, ja pārāk intīms jautājums, bet kāds izskatās tas moments, kad nonāc pie secinājuma, ka nevajag vairs tā terapeita? absolūta laimība un miers?

paldies. par to piemērotību tev ir pilnīga taisnība. man, piemēram, ir bijusi bēdīga pieredze ar, manuprāt, diezgan nekompetentu psiholōgu, par kuru citi tikmēr ļoti labi atsaukušies. jū never nou.
un tāpēc terapija ir terapija nevis operācija, kurā var fiksi visu nevajadzīgo/slikto nogriezt un staigāt vesels;)

Inese ir laba

zinu, bet paldies par brīdinājumu. tāpēc ir svarīgi piemeklēt sakarīgu terapeitu, kurš neieved cilvēku vēl dziļāk auzās.

papildus parastajai terapijai, liekas, ka konkrētajā gadījumā ļoti noderētu EMDR metōde. psihoterapija visu laiku attīstās un, pardon par aizspriedumiem, bet man liekas, ka ir svarīgi netrāpīt pie kādas padomju laiku klukstes.

nedomāju, ka ļoti smagas emocionālas traumas jau no zīdaiņa vecuma klasificējas kā PTSD, jo te runa ir par konstantu traumatisku notikumu virkni nevis kādu vienu konkrētu. jā, lielbritānijas NHS gadās ļoti atsaucīgs esam, sevišķi, ja iesaistīta depresija, kas rezultējas strādātnespējā, bet šis [pagaidām] nav tas gadījums. bez tam dzimtajā valodā antisociālam indivīdam varbūt būs mazdrusku mazāk aizturu izteikties. bez tam NHS nebūs ar mieru sponsorēt tik ilgu terapiju, kāda nepieciešama šajā konkrētajā gadījumā.

jā, tāpēc ir noderīgi, ja var palasīt par katru konkrēto terapeitu kaut ko internetos, jo daudzi ir drīzāk psiholōgi nekā terapeiti un palīdz vairāk cilvēkiem, kam grūtības darbā vai skolā. šajā konkrētajā gadījumā ir vajadzīgs kaut kas krietni intensīvāks un nevaru teikt, ka pati par psihoterapiju krītu un ceļos, bet palīdzība ir vajadzīga un nekā nedarīšana būs tikai sliktāka.

katrā ziņā paldies par ieteikumu, ņemšu vērā arī CBT iespēju. šeit gan nav iesaistīta trauksme, bet gan daudzi citi dažādu smaguma pakāpju simptōmi, kas liecina par problēmas pieņemšanos spēkā. un piekrītu arī, ka ir problēmas, kuru risināšanā var iztikt ar pašdarbniecisku literatūras pētniecību un reflektēšanu, bet ir arī tādas, kurās bez profesionālas palīdzības diemžēl neiztikt. protams, ka eksperimentēt ar savu psihi nevienam negribas un noteikti nevajag, bet šoreiz ir tā, ka jāmeklē tā profesionālā palīdzība, lai arī cik apšaubāma šobrīd liekas tās iedarbība. labāk mēģināt nekā nemēģināt.

Khm. Vispār klīniski veselie ir tādi, kuriem nevajag zāles. Pretējā gadījumā vajag psihiatru. Standarta frāze, lai pateiku, ka ar psihiskām slimībām nestrādā.

Manuprāt, tev nav īstas izpratnes par klīniski veseliem cilvēkiem.

+

'padomju laiku klukste' šeit drīzāk domāta kā metafora stīvai un ierūsējušai domāšanai un kaut kādas vienas metōdes jāšanai tā vietā, lai meklētu kādu piemērotāku, jaunāku risinājumu;)

Kognitīvi-biheivorālā ir priekš tiem, kas grib būt Pavlova suņi : P