Man nebūtu problēmas, ja teiktu, ka X ir labs vai slikts filozofs. Taču patētiskā ir/nav dihotomija man vairāk asociējas ar 80-to kultūru, kas īsti, šķiet, mums vēl nav noslēgusies. Tad pie mums iesākās cīņas par īstā filozofa statusu. Piemēram, daži fakultātes cilvēki apgalvoja, ka Rīgas laika darboņi nav filozofi, bet viņi - to pašu par fakultāti. Visubeidzot, Rīgā iebrauc Pjatigoriskis, kurš norāda, ka neviens nav filozofs, ja nav apguvis Bhagavadgītu (Vitgenšteins ir muļķis, Dekarts vispār neko nav sapratis utt).
Starptautiskā mērogā ir bijusi dīvaina filozofu vēstule pret goda doktora grāda piešķiršanu Deridā Kembridžā (http://ontology.buffalo.edu/smith/varia/Derrida_Letter.htm). Tiesa, šādus gadījumus par statusa cīņām skaidro zinātnes socioloģija.
Atbildot uz jautājumu, manuprāt, katrs var sevi dēvēt kā vien vēlas. Pat Šlāpins sevi dažkārt dēvē par filozofu. Es arī varu sevi apzīmēt kā kaut vai par mākslinieku vai dzejnieku. Taču neiebildīšu, ja kāds norādīs, ka šajās jomās esmu slikts. Šaurāks kritērijs gan var būt institucionāls - izglītība vai ieņemamais amats.
Šī zemlapas piezīme ir paskaidrojums pie izteikuma tekstā "nopietni mūsdienu morālfilozofi" (tipa Pārfits). Lai piezīmē neatkārtotu visu penteri, tiek pateikts vienkārši 'filozofi'. Paldies par implicīto norādi uz neprecizitāti.
Nav tik vienkārši. Man šķiet, ka jebkuram utilitāristam spīdzināšanas jautājums var sagādāt pamatīgas galvassāpes, jo tiklīdz mēs pieņemam, ka viss, kam ir nozīme ir rīcības iznākums, mēs būtu spiesti atzīt, ka noteiktos gadījumos spīdzināšana ir attaisnojama (proti, tad, izvairīšanās no spīdzināšanas noved pie vēl sliktāka iznākuma). Vai no tā izriet, ka utilitāristi nav "nopietni mūsdienu filozofi"?
"Jebkuram utilitāristam", stingri un principiāli atzīstot tikai derīguma principu (un iedomājoties, ka rīcības sekas ir skaidri paredzamas), spīdzināšana kā reizi sagādā diezgan maz problēmu; lielākas problēmas sagādā jautājumi par "paņemt teroristu, sadalīt pa gabaliem un izdalīt orgānus tiem daudzajiem, kas nomirs, ka steidzīgi nepārstādīs"; savukārt tas ieved problemātikā, kas manās acīs ir tik derdzīga, ka pat negribas spriest, vai tā ir 'nopietna'.
Pie svarīgākā: Tu esi otrais cilvēks no "nopietniem latviešu filozofiem" (trešais, ieskaitot Ivaru Ījabu), kas, reaģējot uz šo recenziju, man saka vai it kā saka, ka, jā, arī viņš spīdzināšanu uzskata par atvērtu ētisku jautājumu. Esmu ļoti pārsteigta par to. Faktiski, nevaru atgūties :) Ja es to būtu zinājusi, būtu (pārvarējusi derdzīgumu un) centusies jautājumu izvērst.
Nu pag, es nerunāju par sevi. Es tikai paskaidroju, ka tas ir atvērts jautājums ikvienam utilitāristam (bet es neesmu utilitārists). Par galvassāpēm runāju tamdēļ, ka, tā teikt, arī utilitāristi ir cilvēki. Proti, daudzi utilitāristi noteikti nepriecājas par šādu konsekvenci, bet ja reiz tāda no teorijas izriet, tad neko darīt, jāpieņem. Līdz ar to jautājums - vai filozofa nopietnību definēsim pēc attieksmes pret spīdzināšanu? Starp citu, man nav ne jausmas, ko par šo visu teiktu nopietnais Pārfits. Neesmu izurbies cauri tiem viņa pēdējiem klučiem, bet nekur citur, šķiet, viņš spīdzināšanu neapspriež (vai nu arī vienkārši šobrīd neatceros). Bet ņemot vērā, ka arī viņš ir konsekvenciālists (lai gan īpaša veida), tad es nezinu, cik nopietns filozofs viņš beigu beigās var izrādīties.
OK, es sapratu, par ko ir iebildums, - ka izklausās, ka es filozofus, kuriem piekrītu, uzskatu par 'nopietniem', bet tos, kuriem nepiekrītu, par 'nenopietniem'. Es piekrītu, tas nav nopietni:)
Bet Pārfita 'nopietnība' te tika iepīta nevis spīdzināšanas jautājuma dēļ, bet tāpēc, ka viņš, atšķirībā no Herisa, metaētikas problēmas nesauc par 'boring' un iebildumus, piem., konsekvenciālismam skata apolitiski, padziļināti un pēc būtības.
Jēzus, tev gan visi, kuri domā citādāk par tevi, vai vispār uzdrīkstās kaut ko apgalvot kaut cik ciešāk, pieder pie "paštaisno moralizētāju sugas". Pieaudz taču, ork.