Nav tik vienkārši. Man šķiet, ka jebkuram utilitāristam spīdzināšanas jautājums var sagādāt pamatīgas galvassāpes, jo tiklīdz mēs pieņemam, ka viss, kam ir nozīme ir rīcības iznākums, mēs būtu spiesti atzīt, ka noteiktos gadījumos spīdzināšana ir attaisnojama (proti, tad, izvairīšanās no spīdzināšanas noved pie vēl sliktāka iznākuma). Vai no tā izriet, ka utilitāristi nav "nopietni mūsdienu filozofi"?