Nu pag, es nerunāju par sevi. Es tikai paskaidroju, ka tas ir atvērts jautājums ikvienam utilitāristam (bet es neesmu utilitārists).
Par galvassāpēm runāju tamdēļ, ka, tā teikt, arī utilitāristi ir cilvēki. Proti, daudzi utilitāristi noteikti nepriecājas par šādu konsekvenci, bet ja reiz tāda no teorijas izriet, tad neko darīt, jāpieņem.
Līdz ar to jautājums - vai filozofa nopietnību definēsim pēc attieksmes pret spīdzināšanu?
Starp citu, man nav ne jausmas, ko par šo visu teiktu nopietnais Pārfits. Neesmu izurbies cauri tiem viņa pēdējiem klučiem, bet nekur citur, šķiet, viņš spīdzināšanu neapspriež (vai nu arī vienkārši šobrīd neatceros). Bet ņemot vērā, ka arī viņš ir konsekvenciālists (lai gan īpaša veida), tad es nezinu, cik nopietns filozofs viņš beigu beigās var izrādīties.

OK, es sapratu, par ko ir iebildums, - ka izklausās, ka es filozofus, kuriem piekrītu, uzskatu par 'nopietniem', bet tos, kuriem nepiekrītu, par 'nenopietniem'. Es piekrītu, tas nav nopietni:)

Bet Pārfita 'nopietnība' te tika iepīta nevis spīdzināšanas jautājuma dēļ, bet tāpēc, ka viņš, atšķirībā no Herisa, metaētikas problēmas nesauc par 'boring' un iebildumus, piem., konsekvenciālismam skata apolitiski, padziļināti un pēc būtības.

thanks for feedback

1) Jā, tāda bija doma.
2) Ok, sapratu par Herisu.

Ir zināms, ka ar spīdzināšanas palīdzību nevar dabūt lietojamu informāciju, ja gūsteknis ir pārliecināts par savu taisnību.