Man nebūtu problēmas, ja teiktu, ka X ir labs vai slikts filozofs. Taču patētiskā ir/nav dihotomija man vairāk asociējas ar 80-to kultūru, kas īsti, šķiet, mums vēl nav noslēgusies. Tad pie mums iesākās cīņas par īstā filozofa statusu. Piemēram, daži fakultātes cilvēki apgalvoja, ka Rīgas laika darboņi nav filozofi, bet viņi - to pašu par fakultāti. Visubeidzot, Rīgā iebrauc Pjatigoriskis, kurš norāda, ka neviens nav filozofs, ja nav apguvis Bhagavadgītu (Vitgenšteins ir muļķis, Dekarts vispār neko nav sapratis utt).

Starptautiskā mērogā ir bijusi dīvaina filozofu vēstule pret goda doktora grāda piešķiršanu Deridā Kembridžā (http://ontology.buffalo.edu/smith/varia/Derrida_Letter.htm). Tiesa, šādus gadījumus par statusa cīņām skaidro zinātnes socioloģija.

Atbildot uz jautājumu, manuprāt, katrs var sevi dēvēt kā vien vēlas. Pat Šlāpins sevi dažkārt dēvē par filozofu. Es arī varu sevi apzīmēt kā kaut vai par mākslinieku vai dzejnieku. Taču neiebildīšu, ja kāds norādīs, ka šajās jomās esmu slikts. Šaurāks kritērijs gan var būt institucionāls - izglītība vai ieņemamais amats.