Par dzelteno presi
Manuprāt, lielu postu sabiedrības morālajai izaugsmei nodara bulvārprese, kura publicē ainiņas no dažādu rītārdu ikdienas, tos lepni dēvējot par pašmāju slavenībām. Ja kāds sāk iemantot popularitāti, vai viņam to dāsni dod dzeltenā prese, tam neizbēgami rodas sekotāji. “Sekotāji” veido masu, kas pati par sevi degradējas vēl tālāk, un tad mums gribot negribot ir jātaisa grupas feisbukā, ar nosaukumu “Atlajst sajmu”, jo idiņu apkārt ir savairojies ka biezs.

Vot ņemsim par piemēru kaut kādu gūsteknīti no kādas attālākas vietas Latvijas laukos, kur divreiz nedēļā piestāj “autoveikals”, lai atvestu griķus, grūbas, sāli, smēķus, šņabīti un pēc tipogrāfijas vēl smaržojošus “privātā dzīve” izdevumus. Savukārt no krāsaini apdrukātajām lapām, pār nabaga nelgas prātiņu gāžās stāsti par seksīgās Lee nedienām, Kiviča un Skulmes tetovējumiem, Artusa pārdomām par dzīvi un citi prāta vīrusi. Ko no tā nabaga var gribēt, ja viņš salasījies visus tos murgus, domā ka:”pavei, edz kā bagātie un skaistie arī raud!” Tad viņš sapīpējās čigānu kaņepes, sadzerās sīvo, uzsit sev kaimiņienes iniciāļu tetovējumu, jo šodien viņš mīl viņu un dodas uz pagasta centru piedzīvojumus meklēt. Eventuāli viņš nonāk policijas iecirknī, zaudē darbu un tad ar ātrā kredīta palīdzību finansējis diskountera lidsabiedrības biļetes nonāk Līdsas salātu fasēšanas cehā. Un viss. Un internetā bļauj – atlaist sajmu!. Lai gan patiesībā pie vainas ir bijusi viņa vēlme līdzināties Kivičam, par kuru viņš salasījies tenku lapelēs.