Es esmu jaunāka par sevi.

velns, kā gribas šampīti

Trīs dienas nelika mieru vārds marinēt. Tagad ir miers, jo paskatījos, ka radies no franču vārda mariner.

Jāmācās taisīt smiekli un ieinteresēties.

Iepriecināju sevi ar solāriju.
Vispirms gāju uz Brīvības ielas oranžīgo iestādi 'Solāriju studija', bet tur solārija karaliene skatījās uz mani vardes acīm un nepatīkamā balsī teica, ka visi solāriji ir aizņemti. Varbūt kāds būs brīvs pēc 20 minūtēm. Solārija karaliene izskatījās pārpārsteigta, ka uz solāriju var nākt iepriekš nepierakstoties. Ievilku asti un gāju uz jau ierastāko Tērbatas ielas 'Sunlounge' pie runājošā smaržsolārija un vienmēr laipnajām tantēm, kas nekad neskatās ar vardes acīm un nekad nav solārijkaralieniski pārpārsteigtas par iepriekš nepierakstītu vajadzību sevi iepriecināt ar solāriju.

Vajadzētu izsmieties.

Es svētdienās skatos "Bīstamās mājsaimnieces".

Nespēju sajusties iepriecināta, nespēju sajusties bēdīga, bet varu raudāt. Viss ir ļoti labi, tikai bez iepriecinājuma sajūtas. Man vajagot vairāk satikties ar cilvēkiem. Būtu labi, ja nebūtu slinkums un nespēja ieinteresēties. Kaut kā jāieatkalmācās taisīt prieku. Un lai nav slinkums.
Ja pēc dabas nerunātājcilvēkam gadās daudzrunātāja darbs, tad darba laikā tiek iztērēti arī ārpusdarba vārdi. Kā satikties ar cilvēkiem bez vārdiem.

Meklēju receptes.lv receptes ar kokosriekstu pienu, atradu šito sadaļā Īpaši brokstīm - Citi brokastu ēdieni.

Labdien.

Man ir Asti.

Sāp žoklis pēc kroņa mērīšanas. Jo dārgāks kronis, jo sarežģītāka un sāpīgāka mērīšana.

Šodien biju patīkami pārsteigta par Gjensidige. Neko labu līdz šim nebiju dzirdējusi, bet nu: kādu jau nu piešķir, tāda ir apdrošināšana. Šodien nesu zobārsta čekus. Protams, ka es zināju, ka pusei čeku ir nokavēts iesniegšanas termiņš (termiņš=30dienas), bet skumjā dienā nav problēmu par skumju muļķi izlikties. Ar klusu komentāru, ka termiņš nokavēts jau pirms 2 mēnešiem, manus čekus ne tikai pieņēma, bet uzreiz arī izsniedza man pienākošos 50% naudiņu no čeku summas. Tomēr 50 naudas ir naudas, kuras slinkuma dēļ varēju arī nedabūt. Tagad domāju labas domas par Gjensidige.

Esmu drebulis.

Sāp galva, sāp iesna, jāiet mērīt dārgo kroni.

Ar vai bez komatiem.

Tad jau jāiet uz aptieku pēc beznikotīna kaltētās zāles cigaretēm.

Ēdienam ir jābūt skaistam.

Atdodiet, lūdzu, karsto ūdeni.

Atvērta jauna ēdnīca Cēsu ielā pie Mēness ielas. Nekas īpašs, dārgi nav. Garšīgas kartupeļu pankūkas, jocīgas siera pankūkas. Dāvina minerālūdeni.

Kabatas lakati un Kabatas lakati 2 nebūt neliecināja par Kabatas lakati 3 tuvošanos. Tās trīs reizes, kuras man sanāca/bija jābrauc Kabaclakacpuikas mašīnā, bija interesantas. Divas reizes, sprādzējot siksnu, iegrābos starp sēdekļiem noliktajā kabatas lakatā. Pamētājot apkārt uztrauktu acu skatienu, secināju, ka tuvumā redzams vēl tikai viens kabatas lakats. Šofera puses durvju kabatā-plauktā (kā vispār sauc tās vietas mašīnas durvīs, kur var salikt Lietiņas? Durvju plaukti, atveres, skapīši, kabatas?), tātad pietiekami tālu, ja vien es neiedomātos liekties pāri šoferim, ko es noteikti neiedomātos. Reizēm esmu manījusi kādu arī blakus Kabaclakacpuikas darbstacijai. Piemēram, blakus klaviatūrai. Pateicoties savai pārspīlēti attīstītajai iztēlei, es redzu, kā mazie un lielie puņķi tusējas uz kabatas lakata, līdzīgi kā reklāmā, kur kliedz: aktimelizēts. Tikai aktimelizēts vietā kliedzot - sapuņķelēts. Lai saprastu, ka tas nebūt nav viss, ko Kabaclakacpuika var piedāvāt, viņš komplektā ar kabatas lakatu piedāvā izcili gaumīgus jokus, piemēram: kas ir brūns, sarkans un zaļš? Ha-ha-ha. Nēģeris, kas brauc ar javu pa pļavu. Un līdzīgus.

Ir tie ļoti palīdzīgie cilvēki, kuriem ir trusīgi uzdot jautājumu, jo viņi tik ļoti aizraujas ar palīdzēšanu un iespējamo risinājumu piedāvāšanu, ka ir grūtigrūti pieklājīgi pateikt, ka nevajag palīdzēt TIKTIK ļoti.

Putekļainā datora ekrānā spīd saule, nav arī prieka kaut ko redzēt. Tikai saulaini putekļi.

Nevaru izdomāt, kā vārīt lēcas un kādi produkti piestāvētu lēcām, m?

 Ja esat izauguši kopā ar hamburgeriem un hotdogiem, visticamāk, ka suši jūs tā arī nekad neiemīlēsiet.

Tāpēc nekas nevar būt bezgaumīgāk, kā pēc suši vai tempura šķīvja pasūtīt kokakolu vai zaļo tēju. Tas ir nožēlojami.

 

Pārnesu kukaiņpuķi no virtuves uz guļamistabu, varbūt būs mazāk apvainojusies un saņemsies dzīvnieku padzīšanai. Visas trīs guļamistabā dzīvojošās puķes ir laimīgi ziedošas un starojošas. Kukaiņpuķei par piemēru.
Uz virtuves palodzes podiņos smaida tikko sadīgušas dilles un baziliks.

Diena, kad velk uz bimbi, bet ārā laist negribas.

Bērns reizēm runā tik kaitinošā formā, ka negribētas dusmas saskrien galvā un turas tur, līdz brīdim, kad saprotu, ka bērns runā tieši tā, kā parasti runāju es. Un saka tieši to, ko būtu teikusi es. Un tad pamanu vēl vairākas lietas, kurās bērns neapzināti/apzināti mani atdarina un kuras kaitina.
Pati sev esmu dusmas un kaitinājums.

Kā lauķe esmu dzimusi, kā lauķe audzināta, lauķismu aiz svešvārdu vārdnīcas un interneta nenoslēpsi.

Kādu gabaliņu atpakaļ pamanīju, ka vienā no puķpodiem ir parādījusies dzīvība. Puķpodā augošo puķi aizmirsu-kā-sauc (mamma teica, ka tā ir nekalstoša, neiznīkstoša un vispār izdzīvotājpuķe) apdzīvo tādi jocīgi mazi kukainīši. Drusku zaļi pat. Man tomēr gribētos, lai tā puķe ir klusa un nepadzīvota, bet mazgāšana dušā un apsmidzināšana ar coca-cola nepalīdz (mamma teica, ka palīdzēs). Kā atbrīvoties no mazajiem, laikam zaļajiem kukainīšiem?

Nu kas tās par princesēm un kas tās par misjuniversēm? Paskatos vienreiz, paskatos vērīgāk, uzmetu vairākas acis pēc kārtas. Nu nav. Varbūt viņas visas vēl tikai bučos. Tad būs.

Jocīga tante tā tkoķe. Vēl jocīgāka kā brivža.