Man ir pārāk daudz kāpēc. Īpaši daudz kāpēc sarodas, kad atdzīvina, turpina un tēlo tradīcijas, kurām nezina jēgu un pamatojumu. Nesen dzirdēju, kā mana vīramāte stāsta importa puikam par latvisko tradīciju pīt Jāņos ozolzaru vainagus un nākošajos Jāņos tos sadedzināt. Uz manu jautājumu, kāpēc tos vainagus dedzina, atbilde bija: nezinu. Man derētu pat atbilde, ka tie vainagi ir nesmuki, sakaltuši, ka vieglāk iekurt uguni, ka smuki izskatās degoši vainagi. Atbilde nezinu ir pārāk skumja. Darīšana darīšanas pēc bez jēgas man liek kļūt indīgi ļaunai. Tā liek rasties jauniem, dziļākiem kāpēc. Ja jau vainags kā aplis ir saules simbols, tad kāpēc to nākošajā gadā sadedzina, lai sadedzinātu nelaimes un slimības? Esot pat cilvēki, kas to pašu mēģinot darīt ar adventes vainagiem. Pāris gadus atpakaļ kādās kāzās man kāpēc bija tik daudz, ka fiziski vienā dienā tik daudz vārdus nespētu izrunāt.