Sajūta, ka vajadzētu iepazīties.

Sāļais Kārums ar zaļumiem mani no Kārumu ienaidnieka padarīja par Kārumu fanu. Es spēju izlikties neredzam saldos Kārumus, ja ir ZAĻAIS melnā.

hokeja aitas

Mežā redzēju pa ceļu lienošu pusčūsku. Ieraku bedres daudzām priedēm.

Piektdiena - čūsku diena. Darbs liek iet stādīt mežu.

spies, mani uztrauc tavi bērnu ieraksti

Es tik bieži ieraugu oblica, ka vairs pat neliekas aizdomīgi.

http://www.originali.lv/index.php?cat_id=3&prod_cat=134&last=1

Dusmās sarunātie kategoriskie vārdi grauž.

Es gribu būt konsekventa.

Viss sliktais, kas manī ir, tikai izprovocēts izpausties visu brīvdienu garumā. Bezkontrolējamība.

Ilgi un no sirds gaidīju Lieldienu brīvdienas. Sagaidīju dusmas, asaras, skumjas, grūti pārvaramu mājās bēgšanas sajūtu, strīdus, bailes.
Bez vārdiem skumjais.

Mamma un tētis visu laiku ēd tabletes. Ja sāp galva, ja sāp vēders, ja ieēsts kaut kas trekns, ja ieēsts kaut kas kuņģi dedzinošs, ja nenāk miegs, ja par daudz nāk miegs, ja, iespējams, varētu sākties iesnas, ja, iespējams, varētu sākt sāpēt galva, ja, iespējams, varētu būt caureja, ja, iespējams, kaut kas varētu iesāpēties. Rīta tablete, pusdienu tablete, vakara tablete. Dienu no dienas.

Vai savā dārzā paša sēto/stādīto/ravēto/apčubināto gurķi/burkānu/zemeni un regulāri un rūpīgi apbārstīto ar baltajiem minerālmēslu graudiņiem var saukt par ekoloģiski tīru pārtiku?

Man pietrūkst nevis kaut kā aizgājuša, bet gan kaut kā tāda, kas nekad nenotiks.

Ar izmazgātiem matiem un vīnu viss pilns ar kantrī. Un, cerams, mūsu zaļumbaļļu plāns būs ne tikai viskija apelpots vārds. Es gribu dejot.

Barona-Matīsa-Tērbatas-Tallinas ielu rajonā pārvietojas slikts puika. Apmēram gadi 15 varētu būt. Uzrunā visus garāmgājējus ar tekstu: vai jūs varētu palīdzēt, es pats esmu no Balviem, man šodien nozaga maku, nepietiek naudas autobusa biļetei, ja neticat, nāciet līdzi uz autoostu nopirkt biļeti. Bēdīgs puika tāds. Šorīt puika brauca ar riteni un piestāja pie garāmgājējiem ar veco, labo " es esmu no Balviem". Pirmoreiz šo tekstu dzirdēju pirms pāris mēnešiem bez latgaļu akcenta.

Vakar pirmais pikniks ar ceptām ribiņām, bērza sulām un šampīti sniegā.

Apmēram pusstundu pēc tam, kad izlēmu, ka būšu priecīga, baigi smiešos, neuztraukšos, nebaidīšos un vēlreiz būšu priecīga, acis pieskrēja bimbja pilnas. Ka nevar iekšu savaldīt.

Iesēju vēl zaļos.

Loki saauguši. Izdīga timiāns un pētersīļi. Jānopērk vēl sēklas.

Vakaros staigājam pa Ameriku.

Bailes transformējas smieklos. Un vienalga.

Es turpinu ļoti baidīties.

Es baidos par māju, par bērnu, par darbu, par kredītu, par algu, par vīru, par vīra algu, par māsu, par brāli, mazāk baidos par tēti, baidos darīt un baidos nedarīt, baidos runāt un baidos klusēt, baidos iet un baidos neiet, nebaidos smaidīt, bet baidos, ka smaids neizdosies. Es baidos un baidos baidīties.

Vakar bijām uz cirku.

Nemaz nebūtu iedomājusies, ka visapkārt ir tik daudz zvanekļu. Katrā otrajā tv raidījumā apakšā rēgojas zvanaptauja, kur zvanekļiem iezvanīties.

Daudzas tantes man izskatās pēc lilitām zatlerēm.

Šodien es raudāju par rīsiem miskastē.

Es atnāku tad, kad ir dusmīgi, bezcerīgi, skumji un daudzbēdīgi. Skumji un bēdīgi nav vienādi.

Kas notiek, kad valsts bankrotē?

Un vēl bez tā visa man ir DUSMAS.

Man ir depresija un bailes. Es sapratu vakar, esot ciemos pie brāļa. Es pateicu skaļi, ka man ir bail. Ka es nesaprotu un nespēju kontrolēt to, kas notiek. Ir darbs, nav darbs. Ir parasts dzīvokļa rēkins, pēkšņi rēķins = parasts reķinsx2. Es nedrīkstot sūdzēties, jo pagaidām ir dzīvoklis, darbs, ēdiens. Iestādījums samazina algu visiem darbiniekiem par 15%, bet citiem esot vēl sliktāk. Es biju pārliecināta, ka tas nenotiek ar mani, ka krīze ir kaut kur blakus, ka tas notiek ar citiem TV ziņās. Es gribēju noslīcināt bailes šampanietī, es gribēju tās noslīcināt naktī ar taksi braucot uz Mangaļsalas molu. Es nespēju būt priecīgs ciemiņš, pārrēķinot alkoholu, ēdienu un elektrību iespējamajos ietaupījumos. Pirms mēneša es biju pārliecināta, ka būs labi. Varbūt vakar vajadzēja izmazgāt matus. Manam brālim nav darbam, manam māsasvīram ir bezalgas atvaļinājums, mana brāļa draudzene strādā darbu, kas riebjas, jo cita nav. Brālis apsver iespēju studēt maģistratūrā un strādāt Rimi par plauktu kārtotāju. Pirms mēneša es vēl ticēju, ka es kontrolēju savu dzīvi un spēju palīdzēt citiem. Ka mammas zvani ar biedinājumiem, ka visus mūs atlaidīs, ka atņems algas, ka nevarēsim samaksāt kredītus un ka visiem mums būs jāiet dzīvot lauku būdā un jābaro truši ar mežā plūktu zāli, ir tikai tādi nekonesaprotošas tantītes bailīgie murgi. Kad mamma zvanīs, es vairs nespēšu droši atbildēt: eu, nu beidz murgot, ar mums tas nevar notikt. Man ir bail, ka mans iekrātais naudas gabaliņš pazudīs kaut kādus nesaprotamos politiski ekonomiskos virpuļos. Darbdienu vakaros es tikai spēju līdz tv vai gultai aizlīst. Esmu kaut kā traki iestrādājusies. Vakaros ir tā, ka liekas, ka smadzenes var aizdegties. Arī citreiz pa dienu tā ir. Bet tagad gribas raudāt. Bezpalīdzīgi.Jāizmazgā mati.

Klusē un nekusties.