Bērns reizēm runā tik kaitinošā formā, ka negribētas dusmas saskrien galvā un turas tur, līdz brīdim, kad saprotu, ka bērns runā tieši tā, kā parasti runāju es. Un saka tieši to, ko būtu teikusi es. Un tad pamanu vēl vairākas lietas, kurās bērns neapzināti/apzināti mani atdarina un kuras kaitina.
Pati sev esmu dusmas un kaitinājums.
Lux-y: dzīvosim gultā - Komentāri
Man pietrūkst nevis kaut kā aizgājuša, bet gan kaut kā tāda, kas nekad nenotiks.
dzīvosim gultā (lux_y) wrote 4. Septembris 2008, 09:45
no manis