*

gribēju savākties noskrienot savus divus aplīšus ap Niedrāju un ielienot dzestrajā ūdenī. kamēr skrēju vislaik zvanīja Kriš. necēlu, bet drausmīgi sadusmojos. sāku testies, elst caur muti un dabūju dūrēju sānos. rezultātā arī baigi nesanāca savākties.
man vairs nav kapacitātes holdot citiem speisu. es gribu, lai kāds holdo manējo, bļe.

nedēļas hailaiti:
* šķiet, ka par spīti visam, fords būs mūžīgs. tagad viņš veiksmīgi ir pārcietis arī pilnu vēderu ar benzīnu, turklāt 30 km arī tā nobraucot (viņa normālā barība ir dīzelis);
* Alfas DDT - patika ideja, aktieri, teksts (tekstā gan beigās tika lieki un nevajadzīgi iepīta Rusiņa lieta). īsti nepatika E.R. muzons un kā tas izskatījās (gaismas par tumšu, bildes par mazu utt.). pirmizrādē bija tāda knapas pabeigtības sajūta, nelikās vēl īsti iespēlēta;
* fakin Tramps;
* no pasaulē siltākā skatiena līdz trauksmei;
* 6d bijām ciemos pie Jolantas Ķeipenē. izjājām līkumu pa teritoriju. bija jauki, bet kaut kā sanāca, ka pie tējas un kūkām runājām tikai par mūsu kopīgo ex draudzeni aka kaķu kaku īrnieci + pirms tam parunāju pa telefonu ar māti. drausmīgi sagruzījos.
* mātei bruka, būs jātaisa operācija un manas attiecības ar māti ir ļoti dirsā;
* 7d pēc vairāk nekā pusgada pārtraukuma uzkāpu uz sava zirdziņa. uz to stundiņu pār mani lija zeltainas gaismas straumes un ausīs dziedāja angelusi, bet vispār pēdējās dienas man visu laiku gribas raudāt (bet neraudas);
* Krišj. uzstādīja savu instalāciju parkā. beidzot tas būs izdarīts un beidzies un viņš man vairs nepārtraukti nezvanīs;
* ļoti cenšos just savas emocijas, bet tas ir nenormāli nogurdinoši un bieži arī vienkārši mokoši. kur ir mans numbness?
* pasaule kaut kādā ziņā liekas, kā ļoti šūpīgs un staigns purvs. turklāt zem sūnu paklāja visdrīzāk viļņojas alkohols, nevis normāla purva rāva. nesaprotu, kur vispār var spert kaut soli. liekas, ka nekur nav droši. vienīgā cietzeme šajā visā šobrīd šķiet bijušais vīrs aka mana jaunā labākā draudzene. bet izskatās, ka viņam ir sākusies akūta depresijas epizode. dirsā, bļeeeeeeeeee;
+ vēl praktiskās dzīves skrūvspīles

un tumsa.

pagājušās nedēļas hailaiti:
1dien ēdām K lielisko vegan plovu, manu muskovado siera kūku un dzērām Pierre Marie Alazay Châteauneuf-du-Pape 2016.
2dien izņēmām šķiršanās apliecību. vakarā iepazinos ar "restorānu pie Vaņas" Latgales ielā. labs.
kad 7dienas naktī braucu uz Augšlīgatni glābt Fordu, likās, ka visapkārt ir kaut kāda abnormāli melna tumsa. gandrīz vai vantablack.
daudz Ted Lasso.

labi, ko tur marinēt un gaidīt īstos datumus. galu galā, ironiskā kārtā, K parīt netiek uz jau pirms mēneša ieplānoto šķiršanās ballīti, jo viņam jāstrādā. karoč, mēs ar K šķiramies. un mums viss ir ļoti, ļoti kārtībā. neviens nav raudājis, nav bijis neviena konflikta, mēs neesam sastrīdējušies un sadirsušies, mēs joprojām gribam pavadīt laiku kopā un kvalitatīvi komunicēt un esam viens otram tuvi un svarīgi un esam lieliska komanda.
es nekad nebūtu iedomājusies, ka ir iespējams šķirties šādi un, ka tas varētu notikt ar mani un K, bet tā ir un tā notiek un es nenormāli lepojos ar mums. man liekas nenormāli kruti. manliekas, ka šī ir viena no pieaugušākajām lietām, kādu jebkad esmu darījusi. K arī.
iemesli ir vairāki, bet tā nav citu darīšana. katrā ziņā, kopš esam sākuši par to informēt cilvēkus, esmu sapratusi, ka reāli grūtāk nekā izšķirties savā starpā ir šo info nodot tālāk. līdz šim normāli/atvērti ir reaģējuši tikai ~5 cilvēki. pārējie nezkāpēc ir visādi "faaak, bļeeee, nevajag, gan jau paliksiet/saiesiet atkal kopā, kurš vainīgs, utt." nezinu kāpēc tā. visdrīzāk tāpēc, ka veids kā un kāpēc šķiramies īsti neatbilst parastajiem priekšstatiem par to, kā un kāpēc cilvēki šķiras. nav arī jāizvēlas, kuru no mums atbalstīt, jo neviens nav bijis pimpis, bet ir sajūta, ka cilvēkiem gribas ieņemt kādu pusi (mana māte, piemēram, ir ieņēmusi un tā nav mana puse). lai gan atbalstīt nevajag nevienu no mums - tikai mūsu kopīgo izvēli.
katrā ziņā, mēs kādu laiku turpināsim dzīvot kopā, jo esam pārāk nabagi un nepraktiski un arī aizņemti, lai šobrīd spētu atdalīt saimniecības un finanses. mēs turpināsim būt nenormāli labi draugi/ģimene un pavadīt laiku kopā - gan publiski, gan nepubliski. rakstu šo ierakstu + nelieku to zem atslēgas, jo jūtos nogurusi no skaidrošanās un ļoti ilgojos pēc ne-awkwardnesa publiskajā lokā.
kā arī - man jau brīdi ir ļoti foršas citas attiecības, kurām bija K atbalsts un akcepts jau kādu laiciņu pirms viņas reāli sākās.

es, iespējams, kkad uzrakstīšu plašākas pārdomas par šķiršanos un laulību (kas, citējot K, ir kristietības patriarhālisma fašisms), bet tagad man nav vairāk laika. man jācep siera kūka, ko ēst rītvakar, svinot šķiršanos. parīt no notāra savāksim šķiršanās apliecību un pavisam oficiāli vairs nebūsim vīrs un sieva.

tā vispār šis gads ir pilnīgi sirreāls un manliekas, ka viņā ir iespiesti notikumi un pavērsieni, ar kuriem mierīgi pietiktu vairākiem gadiem.

šīs nedēļas hailaiti:
* ļoti patika Metjū Rankina "Universālā valoda". daudz labāka nekā man likās pēc anotācijas festivāla lapā;
* bārs "Krokodils";
* K koncis VM vēstniecībā. tā diena bija visai sarežģīta, bet es ļoti lepojos ar K;
* diezgan daudz alkohola, bet par brīnumu - ļoti maz pohu;
* cibas dīķis;
* Fišeres "Hagneia" Cēsīs - ar mirdzošiem kaķiem, slotu, birstēm, ragiem, finiera megalītiem un vēl viskko;
* man šobrīd ir sliktākās attiecības ar māti, kādas man jebkad bijušas. man ir ļoti bēdīgi par to. bet man liekas, ka viņa mani nenormāli džadžo un es neredzu nekādu taciņu, pa kuru iet, lai kaut kā satiktos. man arī nav kapacitātes;
* laikam pirmo reizi mūžā ir kaut kāda tāda sajūta, ka cilvēki, kas zina, varētu tenkot vairāk, lai ātrāk ir miers un mazāk awkwardnesa. preses relīzi tak neizsūtīsim.

šī bija ļoti nogurdinoša nedēļa. daži hailaiti:
* apmaldījāmies Vērmaņdārzā un arī Benjamiņa namā;
* Tesa un ķirbji;
* ir savādi, bet visnotaļ jauki, spoži saulainā oktobra otrās puses dienā ārā klausīties, kā Samsara ļoti reālistiski izpilda Nirvanas dziesmas pie ķirbjiem bagātīgi dekorēta skatuves kupola;
* nekad nebūtu iedomājusies, ka tā varētu būt, bet šobrīd man laikam liekas vieglāk komunicēt ar vīramāti, nekā manu māti;
* koncertā var vienas dziesmas laikā 2x sajaukt vārdus, turot rokā blociņu ar vārdiem;
* paveicās, ka iedomājos Līgām pieaicināt Jurģi. jo Uguns Guntis aizkavējās Zviedrijā, bet flautiste saslima. bez Jurģa būtu visai plāni. Jurģis foršs;
* gribēju iet kliegt uz kaķu kaku draudzeni, lai beidzot vācas ārā. dedlains bija jūlija beigas. bet viņa slēpjas tumsā. nesaņēmos;
* izrādās es varu praktiski neapstājoties (vidū piestājot padzert ūdeni) un, elpojot caur degunu, noskriet 5 kilīšus. es nebiju skrējusi kādus gadus 4-5 un arī tad man tik labi neveicās. un es pēdējos mēnešus visai intensīvi smēķēju;
* Durbe - Smiltene, pa ceļam Ā ielā palīdzot izkraut busu, ir ~5 stundas;
* joprojām dominē centrbēdze.

biju uz Pazudušo dēlu. normāla izrāde. 2. cēliens labāks. 7 SN nominācijas nedotu (it īpaši uz fona, ka Reinim par Skrastiņu nav nominācijas vispār), bet Krustiņš un māte bij labi, jā. drusku kaitināja spēles noteikumu nekonsekvence. kā gandrīz vienmēr, gribējās pasaukt Kl, lai iztīra liekumus. Ažas dēla aina ļoti kruta.
nevar saprast kā vispār ar to Blaumani mūsdienu kontekstā. lielākā daļa izvēļu, kas tolaik bija eksistenciālas un fundamentālas, mūsdienās tādas vairs nav. precies, šķiries, maini darbus cik gribi. gods? - kas tas tāds? zvērasts? krietnums? ko?

K šodien bija filmēties Kultūrdevā, bet mani nofočēja ar kultūras ministri. dzīve iet uz augšu.

*episkākā ziemeļblāzma ever. episkākā par pavasara episko ziemeļblāzmu. ar aci labi redzama manā pagalmā, par spīti spilgtām ielas gaismām;
*pēdējā laikā visu laiku zūd šķiltavas. pērku tik jaunas. šodien no kaut kāda paralēlā universa materializējās visas pazudušās. tagad man ir daudz šķiltavu. esmu šķiltavu magnāts;
*pirms kādiem trim mēnešiem, kādā no gaudu postiem rakstīju, ka neprotu strādāt slikti. tagad protu. nelepojos;
*citas lietas not sure kā aprakstīt. tāpēc klusēju.

*vasara beidzās tai naktī ar biezo miglu;
*pagājšnedēļ notika diezgan klasiska Galzoniāde;
*drusku paravēju. augstajā dobē, kurā auga zemās sviesta pupiņas no zemes izķeksēju palielu speķa gabalu. nu tādu ābola izmērā, tikai ne apaļu. balts speķītis, ar mazliet ierullējušos ādiņu vienā sānā. vispār nesaprotu - kā? kāpēc? wtf?
*K no somas izleca pele un paskrēja pagultē;
*šon bijām pie notāra;
*ja ekvinokcijas dienā Sauriešos bija tiešām silts ūdens, tad šovakar Klievī jau pizģec auksti;
*nopeldēju katru dienu 4 mēnešus. no maija vidus līdz septembra vidum. izņemot 7. septembri. man tad bija pohas un citas prioritātes. turpinu peldēt joprojām, bet ne katru dienu. varētu katru, bet man tiešām zajebal visu laiku plānot loģistiku. + tā tumsa;
*jā. jau tik daudz tumsas. vispār neko nevar paspēt;
*šī bija sarežģīta un mokoša vasara. bet arī neticama, brīnumaina un romantiska. rudens un ziema arī būs sarežģīti, bet ļoti ceru, ka vismaz ne mokoši;
*beidzot sanesu iekšā istabas puķes un beidzot ir sakrāmēta malka;
*ļoti gribas, lai entropija mazliet pierimst. un atrast kaut kādu centrtieces punktu, kurā varētu brīdi pastāvēt mierā. neko nerisināt. citādi es lielākoties nodarbojos ar centrbēdzi. lai gan tajā visā ir arī kaut kāda netverama sajūta par tuvošanos centram - vienlaikus bēgot no tā.

viss būs kārtībā

Ir 13. septembra nakts, līst silts, silts vasaras lietus un mums gultā ieleca milzu varde.

bet tā vispār daudz foršas kultūras pēdējā laikā:
Straume
tad vienā dienā KVFR "Saulainais stūrītis" un “Vientulības simfonija S.O.S.” (kaut kā labi viena otru papildināja)
un tad citā vienā dienā - no rīta Tesas/Oltes filmas skrīnings un vakarā Eglīša izstāde (arī labi viena otru papildināja)

tikko tumsā, lietū, ar plikām kājām mīcoties pa puvekļiem garā zālē, lasīju ābolus (jo es šobrīd neprotu dzīvot tā, lai to darītu pa gaismu, kad nelīst un kamēr viņi nav kļuvuši par pilnīgiem puvekļiem, savukārt, vīrs neprot dzīvot tā, lai nopļautu zāli) un sajutos drausmīgi, drausmīgi, drausmīgi dusmīga.

zajebal plānot loģistiku

notriekto zvēru caurviju motīvs nelaiž vaļā.
kaimiņienei pirms brīža pie mājas notrieca kaķeni. pavisam. Rikardo esot gājis bakstīt, lai ceļas augšā.

vai, ja gana ilgi berzēs lampu PAR starmeti, uzradīsies džins un izpildīs kādu vēlēšanos? vienu jau izpildīja. pat bez PARa. patiesībā varbūt pat pietiktu tikai ar pašu PARu. karsta zeltainbalta gaisma, kas koncentrētā kūlī izgaismo tumsu. dod siltu drošības sajūtu. tikai, kurš maksās elektrības rēķinu? man nekā nav. man vispār nekā nav. tikai bifeļu bars, kurš turpina nēsāties apkārt tumsā. viņu elpas joprojām smaržo pēc zāles un puķēm un izmisuma. soļi dun kā Salaspils memoriāla metronomsirsniņa. tikai miljons reižu ātrāk un vairāk. kāpēc par siltumu un gaismu un drošības sajūtu vispār būtu jāmaksā? tam nevajadzētu būt dzīvošanas pamatpaketē? bet nav, nē. iespraud to sasodīto PARu un ščoķiks griežas.
uztraucos par savu bifeļu baru tumsā. viņi skrien un nedomā un kādu no viņiem var notriekt. "tavs laiks pienāks tai stundā, kad augšāmcelsies visi uz šosejas notriektie zvēri". tavs laiks? bet varbūt manējais? varbūt tas ir par mani pašu. es saprotu, ka kāds no bifeļiem jau ir notriekts. nešpetnais ford mondeo. mēs sēžam tumsā ceļa vidū, turu viņa galvu klēpī. džinsas asinīs. tāpat kā 2008. gada 1. martā. visu dienu gribas raudāt. bet neprotu. nav brīv. man vajadzētu salabot aplokus, pārliecināties, ka tajos pietiek ēdiena un ūdens. un tad sameklēt visus savus skrienošos bifeļus, pārbaudīt vai nav savainoti, samīļot un ielaist aplokā. bet ir drausmīga, drausmīga tumsa. neko nevar redzēt. es nevaru atļauties ieslēgt PARu. un viens no bifeļiem jau ir notriekts. tāpat kā āpsis. tāpat kā mazais bezvārda dzīvnieciņš. varbūt vienkārši turpināt sēdēt ceļa vidū un gaidīt, kad tiks notriekti viņi visi.

KĀRLIS: Tajā brīdī no mašīnas rādžiņa atskanēja tā Eltona Džona dziesma. Atvērās durvis. Es iekāpu mašīnā paņemt aizmirstās atslēgas. Pēkšņi durvis aizcirtās. Es raustīju durvis, bet tās nevērās vaļā. Es biju ieslēgts.
INESE: Es stāvēju pie mašīnas, kurā bija iesprostots Kārlis un nezināju, ko iesākt.
KĀRLIS: Iekaucās motors un mašīna pati no sevis sāka braukt prom.
INESE: Es centos tai skriet līdzi, tomēr tā uzņēma ātrumu un es atpaliku.
KĀRLIS: Ford Mondeo man sacīja:
JĀNIS: Tagad tev hana.
KĀRLIS: Bet Inese taču atminēja visas tavas mīklas.
JĀNIS: Man vienalga.
INESE: Visbeidzot meklētāji saprot, ka viņiem nav nekā apslēpta. Viņi zina visas atbildes. Taču šī apziņas skaidrība, kuru ir tik grūti sasniegt, vienlaikus arī padara aklu. Tā sniedz meklētājiem pārliecību, ka viņi var darīt visu, ko grib - tāpēc, ka ka viņi visu redz skaidri. Redz visam cauri. Taču tas viss ir kļūda. Tajā ir kas nepilnīgs.
KĀRLIS: Ābele Silvija, palīgā!
KĀRLIS: Pēkšņi nešpetnā Ford Mondeo priekšā izlēca mūsu vecā labā draudzene ābele Silvija. Mašīna strauji apstājās uz dubļaina meža ceļa. Pie mašīnas pieskrēja Inese.
/K. Mellis/KVADRIFRONS "Mūžīgā izlaušanās", VVTF, 2019/

mēģināju nokratīt savu panikas sajūtu braucot ar riteni. minos augšā pa tikko greiderētiem kalniem, šķērsoju Cērtenes braslu, pisu pa koku saknēm, pa vidam papeldēju. gandrīz notriecu stirnu. vai stirna mani. kā noburta skatījos, kā viņa skrien uz manu pusi un turpināju kustību uz priekšu virzienā, kur mūsu trajektorijām bija iespēja krustoties. nokļuvu līdz kartinga trasei. bija jau tumšs. lielāko daļu trases īsti nevarēja redzēt, tikai nojaust. bet blakus stadionā sākās vēlais treniņš un ierubījās lielie futbollaukuma prožektori. tik daudz gaismas. par brīvu. braucu, skatījos gaismā un iekļuvu loopā. nobraucu neskaitāmus apļus pa trasi - tik daudz, ka paspēju kādas 3x noklausīties brīnišķīgo, bet neizdoto Tesas un Rubeņa ierakstu, par kuru biju uz pāris gadiem aizmirsusi. skatījos gaismā un jutos kā naktstauriņš. nosvilināt spārniņus. ķermenim, protams, vienmēr taisnība. bet viņam ir arī pohui par kapitālismu. viņš zina visu vislabāk, bet prāts nespēj viņam sekot. es tikai ļaujos kartinga trases loopam, tumsai, futbolstadiona prožektoram un Tesai/Rubenim austiņās. 36 kilīši. tumsas cilpas savelkas, gaisma iztek kā liedaga smiltis caur pirkstiem. ziema nāk. treniņš beidzas, prožektorus izslēdz un par brīvu dabūjamā lielā gaisma pazūd. man nepienākas. es neesmu nopelnījusi. man jāpietiek ar apziņu, ka kādā no paralēlajiem universiem, virs Daugavas pie Salu tilta pilnīgi vienmēr nekustīgi karājas pelēkrozā mākonis.

Ābele Silvija, palīgā!

diezgan iespaidīgs kinētiskās enerģijas sastrēgums

bet tā vispār ir tiešām ļoti jocīgi, ka pirmo reizi 17 gadu laikā ir sākusies jauna teātra sezona un man ar to nav pilnīgi nekāda sakara.

un Straume ir nenormāli kruta.
kapibaru esot ierunājis kamielēns.