*

šovakar piedzīvoju vienu no krutākajām teātra pieredzēm. un tas nemaz nebija teātris. bet tā kaut kas pa vidu starp Hermaņa ziedu laiku izrādēm un Forced Entertainment.

nezinu, kā īsāk izstāstīt priekšvēsturi. pamēģināšu. pagājšgad Smiltenes pašvaldība (un īpaši E. R.) uzaicināja Initiumu taisīt kopienas teātra izrādi, kam vajadzēja būt gatavai uz šī gada pilsētas svētkiem (kas ir šonedēļ). sākām strādāt, pirmajam posmam bija kaut kāda maza naudiņa no reģionu konkursa. pašvaldība arī gribēja, lai sasaistām izrādi ar topošo viedrades kvartālu, kas ir izbijušās fabrikas "Abula" teritorija un ir visai degradēta. bijām ekskursijā, atradām bijušajā kantoru sadaļā plānotāju un paņēmām līdzi. tad bija cilvēku uzrunāšanas akcija pie centrālā Topiņa. satikām vienu bijušo Abula darbinieku, bet viņš iedeva mums Mudītes numuru. Mudīte izrādījās pilnīgs zelts, ļoti kolorīta 80+ kundze, fabrikā nostrādājusi 30 gadus. parādījām viņai plānotāju, viņā iedegās detektīva spīts un vadoties pēc ieraksta "Mudīte negrib būt priekšniece" kādā no lappusēm, viņa izskaitļoja, kam tas varētu būt bijis. tā satikām fabrikas priekšnieku Genādiju - arī ļoti kolorītu personu. izrāde gan nebija plānota tikai saistībā ar Abulu, bet viskautko smilteniešiem aktuālu, mēs bijām arī pie ugunsdzēsējiem un citur. bija domāts, ka būs staigājamā izrāde ar spotiem vairākās vietās pilsētā. režisore jau principā bija salikusi visu visu izrādes koncepciju. un tad pašvaldība mūs uzmeta. paziņoja, ka naudas nav un izrādes nebūs. sākumā vēl bija cerība, ka realizējam vienu no spotiem - tieši fabrikas teritorijā, nevis visu koncepciju, bet beigās pateica, ka arī tam naudas nav. nekam neesot. pat pašu pilsētas svētku nebūšot. mums bija ritīgi nelāga sajūta par tiem iesaistītajiem cilvēkiem, īpaši Mudīti. izdomājām, ka varētu uzorganizēt fabrikas darbinieku salidojumu. KC sākumā bija vēlīgs un teica, ka to varēšot mazliet atbalstīt. uzlikt telti fabrikas teritorijā, galdu, kaut kādus našķīšus. speciāli saskaņojām datumu, kad ir pieejama telts. Mudīte, ar vēl vienu sparīgu bijušo abulieti, apzināja vēl dzīvos bijušos darbiniekus. fabriku slēdza 1995. gadā, mans vecaispaps arī tur kādreiz strādāja. fabrikas slavenākais izstrādājums bija pedāļspainis, jeb padomju laikos katrā mājā esošā skārda misene, kas sastāv no divām daļām. iekšspaiņa un ārējās kastes ar vāku, ko varēja atvērt ar pedāli.

jo pasākums nāca tuvāk, jo KC vairāk kratījās no mums vaļā. telts pēkšņi vairs nebija pieejama, wc arī nē un fabrikas teritorijā vispār neko nevarot darīt, jo avārijas stāvoklī. neesošajos pilsētas svētkos savukārt uzstāsies Mielavs, Aija Andrejeva, Singapūras satīns un vēl citi izklaides industrijas pārstāvji, kuri noteikti nepiedalās svētkos brīvprātīgi un bezmaksas. beigu beigās pēc komunikācijas ar E.R. un KC visai augstos toņos + tā ka mūsu jaukās abula dāmas iesaistīja Velgu, kas ir vienu posteni augstāk nekā E.R. (un atšķirībā no E.R. un KC vadītājas ir vietējā) mēs tomēr dabūjām gan pašvaldības pārstāvi ar atslēgām, kas ielaiž cilvēkus drusku iemest aci fabrikas telpās. gan mazo zāli kultūras centrā - ar galdu un drusku našķīšiem un lielo kafijas termosu.

tad nu šodien tas notika. ieradās ~30 bijušie darbinieki. vecākajai dāmai bija 92 gadi. un tas bija nenormāli kruta. fabrikas daļā neiedziļināšos (tas arī bija forši), bet KC sadaļa tiešām bija amazing izrāde, ar Hermaņa labāko izrāžu cienīgām etīdēm. arī nosacītais sākums bija episks. kad visi bija sasēdušies ap galdu, Genādijs piecēlās kājās un sākot teikt ievadvārdus ar kaut kādu tizlu rokas kustību uzgāza sev tieši uz bikšu (gaišu) priekšas glāzi sarkanvīna. arī scenogrāfija bija izcila. tāds drusku Garās dzīves party edition. dažs bija paņēmis līdzi savas stikla glāzītes ar puķītem, dažs mājas mazsālītos gurķus plastmasas maisiņā, kāds kungs atnesa siļķes plakanajā plastmasas kārbā. un tad viņi vnk vairākas stundas viens pēc otra cēlās (un arī necēlās) kājās un stāstīja stāstus no fabrikas laikiem un smējās, smējās, smējās (un mēs smējāmies un man pašai jau sāka likties, ka es esmu tai fabrikā strādājusi) un kad viņi drusku pagura, tad Viktors Tilčiks (arī bijušais Abula darbinieks) nodziedāja kādu dziesmu pavadot sevi ar akusteni, kamēr pārējie laida pa riņķi melnbalto fotogrāfiju kaudzes ar ainām no darba izbraucieniem uz Ašhabadām, fabrikas dzīves, sporta pasākumiem, utt.
un, jā, tie bija veci cilvēki, bet tas ne vienu mirkli nebija kaut kā žēlīgi vai sentimentāli. viņi dzirkstīja un mirdzēja, bija šarmanti, asprātīgi un sirsnīgi un totāli trū. tas bija tiešām, tiešām neizstāstāmi amazing. un beigu beigās kopienas teātra izrāde tomēr bija spontāni radusies un es esmu ļoti pateicīga, ka man bija iespēja to piedzīvot.

p.s. man, protams, visā šajā sakarā ir arī pārdomas par darbu/darbavietu un kā šie koncepti ir mainījušies kopš padomju laikiem, bet tas tā. tas šobrīd neliekas svarīgi.