ach, un vispār, kad jau es pie šitās elles mašīnas esmu piesēdusies, jāpieraksta funny fact, ka aizpagājušnakt sapnī redzēju lietotāju Alefu :) nu neko, braucām kopā liftā, bija tur vēl kaut kādi cilvēki, saskatījāmies, man likās, ka Alefs man gribēja kaut ko teikt, bet tad saminstinājās, nepateica un, šeku-reku, viņam bija jau jāizkāpj. a stulbi tā, tagad es vairs nekad neuzzināšu, kas tas bija, un rīl laif Alefam jau arī gan jau nav vērts prasīt :)

pēc tam es aizmigu atkal un sapnī redzēju ķiršu tomātiņu reklāmu (tīri labi uztaisīta bija, nomnomīgs ķirštomātiņu ķekariņš uz balta fona, un zema vīrieša balss teica, ka tos audzējot tepat pie mums, Mārupē, un tie esot tikpat labi kā nīderlandiešu un pie tam vēl - ekoloģiski tīri. nu okei).

un vispār jocīgi man tie sapņeļi pēd.laikā. nav jau brīnums, ka tā, ja jau dūdiņai orgaņizms sapsihojies un guļ tādā žagveidā - pamostas, aizmieg, pamostas, aizmieg - tad jau arī sapņeļi nepagūst normāli izsapņoties līdz galam, pārtrūkst pa vidu un ļauj sevi arī drusku atcerēties, nevis kā tad, kad cilvēks kā bluķ's atlūzt un pēc x stundām pieceļas. man šitais, godīgsakot, jau ir sācis diezgan piebesīt, jo, piem., šonakt es savukārt sapnī redzēju BOMZI Vērmanīša "Lido" trepēs - es kāpu no pagrabiņa uz augšu, viņš nāca pretī, es viņam nekādu uzmanību nepievērsu, bet tad viņš strauji pārtrauca savu rāmo kāpienu un spēji ar šņācienu nostājās tādā Kill Bill Tūrmanes varones pozā, tikai zobins iztrūka, bet nu labi, skērī šit tas bija vienalga, nu i tad pamodos no šitā kaut kādos piecos un besījos ārā, jo, tiklīdz aizver acis, tā pretī bomzis Lidiņa trepēs ar tādu nešpetnu skatu Kill Bill pozā :) nu fuj nu. es gribu savu maratonisko miegu bek.

..labiņī, un tagad nu internetos klenderējamā pusstunda būs noklenderēta, jāzvanās ar a.god.intervējamā objekta kungu, kuram es pamanījos pirms pusstundas piezvanīt taisni akurāt brīdī, kad a.god.int.obj.k-gs iečekojās uz prāmja. vārdsakot, perfect timing, implozij, būtu piezvanījus' stundiņ iepriekš, viss vēl varētu notikties, a tātad intervjū būs jātaisa pa teļefounu. nu ai, dzīve par mani ņirgājas, bet tas jau nekas jauns! :P

draudzenītes mamma, nedaudz ezotēriski ievirzīta sieviete, izlasījusi ezotērikas grāmatā, ka vientuļām sievietēm, lai šāds stāvoklis viņām nekļūtu par pastāvīgu, esot jāievieš savā vannasistabā vēl viena zobu birste un skapī jātur vīrieša halāts.

mans drusku neezotēriskāk noskaņotais prāts ļoti centās tur atrast kādu racionalitātes graudu un atrada arī - tipa, ja tu rītā, vakarā redzi savā zobubirstu traukā papildus ekvipmentu, varbūt tas tev neviļus palīdz atcerēties, ka moš nekaitētu ieviest kādas attiecības un nedzīvot pašpietiekami. bēēt tik un tā - ja es iedomājos sevi tā vīrieša vietā, kurš ierodas pie dūdiņas mājā, kurā jau karājas svešs vīrieša halāts.. well.. es droši vien laistos lapās :D

uzliku Grizzly Bear - Slow Life un iedomājos - ārprāts, tas taču bija it kā tik nesen, kad es nevarēju gulēt, četros naktī cēlos augšā un džindžināju ar ģitāriņu to dziesmu vēlreiz un vēlreiz. un tomēr - iekšējā laika ziņā - tik sen jau. tas ir cits periods, cita es. y punto.

..ir tā, ka reizēm skaistums, sirsnīgums un saviļņojums atnāk, ielīst pa porām iekšā, nemanot pārņem un saplosa no iekšpuses, un ir tik skaisti, ka gribas vai raudāt, un gribas, lai tā paliek mūžīgi. tāds dzīvizjūtas orgasms, hehe. un ne šīs dziesmas dēļ, bet tā noteikti sajūtu papildina.

ai, iespējams, vispār jāuztaisa iedvesmas un pacilājumdziesmu izlasīte, tāda muzikāla svinēšana par to, cik tomēr skaisti ir dzīvot un just. pirmā dziesma izlasītē tad būtu šī.

..jei, nākamgad Positivusā būs Alīna Orlova!
http://www.tvnet.lv/muzika/jaunumi/358805-positivus_festivala_ok_go_alina_orlova_uc

Mihails Idovs: "Kritiķi no tiesnešiem un bendēm ir kļuvuši par sociālajiem dīdžejiem - viņiem jāpalīdz tev izvēlēties mūziku, filmu, grāmatu un tā tālāk no bezgalīgās piedāvājumu jūras. Jā, te svarīgs ir kritiķa vārds un prasme, oža just tendenču attīstību."

nu jā, vērtību relatīvisma uzvara, etc. te vēl labs:

"- Kas īsti ir snobs? Vai - kurš ir snobs?
- Cilvēks ar paaugstinātām prasībām, kuras vienā gadījumā tiek attaisnotas ar cilvēka izsmalcināto, jūtīgo natūru, citos - ar baismīgu cilvēka šķiriskās pašapliecināšanās kāri. Āķis slēpjas apstāklī, ka pirmā tipa cilvēkus no otrajiem atšķirt faktiski nav iespējams."

..es nespēju noticēt, ka ir pagājis jau gads, kopš esmu atgriezusies.

teju katram jau, kam nav slinkums, gribas poētiskot savu eksistenci, piesaukt pa rokai patrāpījušās Koelju frāzes vai ko nu tur, jo visiem gribas, lai.. nu, lai ir skaisti. tas ir tik cilvēciski saprotami, bet man tas ir tik ļoti apnicis. manuprāt, tikai dažiem indivīdiem būtu tiesības poētiskot savu esamību, lai nejauktu gaisu un orientierus.

bet nu labi, viss mans nacisms nāk no apnikuma un pārguruma, un sajūtas, ka dzīvē vairs nav nekā jauna un svaiga un ka viss jaunais ir feiki jauns; man gribētos atslēgt domāšanu un tā uzreiz kļūt 200% more efficient.

via http://owni.eu/2010/11/08/top-48-ads-that-would-never-be-allowed-today/

aizbraucām šodien ar tēvu un sīko paboulingot. runājot par šo un to, pajautāju sīkajai, vai viņa lasa žurnālu "Sīrups". sīkā sarauca pieri un paziņoja, ka, loģiski, nē, viņa lasot tikai "Ilustrēto zinātni" un grāmatas. sociālos portālus arī vairs praktiski nelietojot. nesaprotu, kas te mums par ūberpotenciālīgu einšteinu aug, bet es no viņas varētu pamācīties.

bet, kad jau devāmies uz mašīnu, tēvs uz atvadām man pasniedza kinderolu. kinderolu. reaģējot uz manu neviltoto WTF skatienu, viņš vīlies jautāja, vai tad man vairs negaršojot. es, protams, lai neapbēdinātu, steigšus attraucu, ka garšo jau, garšo. un, pārcilājot atmiņu failus, tiešām atminējos laiku, kad man bija bijušas aktuālas kinderolas - desmit gadu vecumā, kad es krāju to iekšienē atrodamās nīlzirdziņu un lauviņu figūriņas. un pat tad es to šokolādi uztvēru kā ne īpaši foršu mantiņu blakusproduktu. bet tik aizkustinoši.