enerdžaizera papildināšanas nolūkos savu pētniecisko materiāleli rakstot, uztaisīju mazu danču pauzīti pie Leidī Gagas "Paparazzi", nu, un ko es varu teikt, es varu teikt to, ka labi smuks dziesmuļāgs Leidijai šitais ir sanācis - par spīti visiem tiem citiem, kas viņai tādi bēdīgi kvalitātes ziņā -, nu, un vēl varu pabrīnēties, kā tas tā nācās, ka es tik daudzus gadus biju pavadīj'se nepamanot, cik man smuki sanāk dancāt - tas man vienmēr bija licies tikpat dabiski, kā elpot, un ttikai tad, kad man to sāka teikt, tikai tad pate sāku pievērst uzmanību, ka ne absolūti visiem tas tā ir. (vajadzēja iet uz horeogrāfiem, un visus šitos pētnieciskos materiāleļus prom ņefig.)

..nujā, vēl jau varētu teikt arī to, ka man rindiņas "proooomise i'll be kind, but i won't stop until that boy is mine" joprojām skan kaut kā īpašāk kā citas rindiņas, bet nu, par to vairs ne, par to jau visi ierakstiņi ir aizslēģoti aiz actiņu actiņām, un ne jau bez iemesla vai mērķa tas tā. fightin' fo' my own good, tāteikt.

transkribējot vairākas intervijas, konstatēju, ka vārds, kuru, iespējams, visbiežāk izmantoju, ir - "būtībā". ĻOTI, ĻOTI KAITINOŠI viņu klausīties atkal un atkal. uz otras rokas, vienmēr jau var būt sliktāki vārdi, kam nezināt mēru (nu, "bļā", piemēram). :)

it's been o-oo-one day and about two hours.. (jādzied aizsmakušā Kellija balsī)

tpu-tu, vells, es tak varētu tagad priecāties par to, cik lieliski esmu šodien visu dienu izskatījusies, lulz (salijuši mati ir "It" Thing), vai arī - cik raiti darbiņus apdarījuse. bet nē - man tās domiņas tik uz to Murrisonu griežas: kur vi'š i', vai vēl dzīvs, vai pārsalis un trīsošu sirsniņu netup kaut kur kādā pagrabā iekritis. lejā atstāto kaķbarību visu dienu neviens nav ēdis, un vienīgā liecība par vakarnakts vētrainajiem notikumiem ir tikai kārtīgas švīciņas uz vienas rokas (par kurām es šodien biju aizmirsusi un, uzvilkusi paltraku ar pusgarām rokām, šodien vienā konferencē bik izskatījos pēc tādas vēngrieziski noskaņotas dūdiņas, hahah), - - nu, čornij šit, vienvārdsakot. es patiešām, patiešām ceru, ka ar viņu viss ir labi. un būs labi. omm.

vispār tā P.J.Harvey jaunā dziesmiņa ir pretty addictive shit, jaunais albums solās būt daudzsološs.

in other news, Murrisons joprojām nerādās, a toties es šinī sakarā esmu apstaigājusi piemājas "bohēmiskos" ūķus, kuros citādi nebiju vēl kāju spērusi. vispār diezgan kolorītas iestādes, piem., vienā no pagrabiņiem (kafijužņiks/dzertuve/un-kurš-gan-zina,-kas-vēl-tur-ir-beksteidžā) pie letes dzertulīgu penšuku ielenkta bārmene manu ienācienu Iestādē uzņēma ar pilnā nopietnībā ievilktu ūdenspīpes dūmu; pēc jautājuma, vai kāds nav redzējis kittehu, bohēmiskā dāma tikpat svētsvinīgi dūmu izlaida, apdomāja jautājumu un teica, ka ņet :) ak, šis piestacijas iestāžu šarms, būs tur kādreiz, kad beigsies purifikācijas periods, jāaiziet ar draudziņiem piemesties lopā :)

šis ir viens oīīībļā vakariņš (es atvainojos). nopļāpājos ar draudzenīti par to, ka man, vot, te pēd.laikā visādas Zīmes rādās, tipa - viskautkādi cilvēki out of fuckin nowhere uzrodas manā dzīvē un pasaka Tieši Tās lietas, ko man Tieši Tajā brīdī vajag dzirdēt, n shit, - un šī tēma ir garāka izvērsuma vērta, vispār tā ir vienkārši MEŽONĪGI gara izvērsuma vērta, - BET es viņu nafig tagad neizvērsīšu, joooo...mantetagad rokas ir saskrāpētas asinīs un raustās, un kājas vispār šas atteiksies aiz pārsaluma. jo - kas notiek šovakar pēc tam kad es ar draudzenīti par Zīmēm nopļāpājos? - tipa, sākumā nekas, jo nobruka vakara plāns un mūvijs nebija mums vajadzīgajā laikā, un mēs aizgājām pa mājām, man vēl pagūstot papurpināt, ka man gribas sum action tonite, un kātadtā, ka nebūs; BET TAD - es aizeju gandrīzjau līdz mājiņām, a kasturtāds taisni uz mana mājiņu stūra, tāds maziņš, glaudīgs, pārbijies un izsalcis? - pareizi, mazs košaks, acīmredzami no mašīnas izmests un bezpoņatkās ap Double Coffee starp mašīnām un cilvēkiem skraidošs. es turtā viņam sākumā tā garāmejot tik tādu "hey there little feela'" sveicieniņu padevu, bet šis man uzreiz actiņās skatās, un ņau un jāglaudās gar kājām un cerīgi jāskatās actiņās vēlreiz. un Imploužens jau nav nekāds akmenssirdis - nāāi, galīgi nav, viņš izplūst pa grīdu pēc šitādiem košaka izgājieniem un konstatē faktu, ka, hei, Liktenz viņas vietā ir atrisinājis diļļemu būt vai nebūt košakam mājās, jo piegādā pats to viņai teju piedurvē. nu ko, Imploužens akceptē šitādu pavērsienu, laipni saka košakam "minc, minc, minc" un vedina uz durvju pusi, un košaks seko arī - kā tāds sunīc, tāds priecīgs un cerīgs; BET TAD - ou noes, TAD piepeši atskan baigais bladāc, un pue ieejas Imploužena iekšpagalmiņā nogāžas ahujennākais ledus blāķis (es atvainojos), un košaks, protams, ir prom.

tad ir tipa priekškars un starpbrīdis, kura laikā Imploužens kopā ar kādu balinātu špiļkainu dūdiņu, kura pie notikuma vietas bija uzpīpot iznākusi, saka minc-minc un meklē košaku FAKIN EVRĪVĒR; pa to starpu vienā brīdī Imploužens jau ir iehevojis trīs kaķbarības paciņas un sirdī jau smukas idilles izlolojis, kā nu tagad labi dzīvos kopā ar mīļo, jauko Murrisonu. nu jā, un tad pēc kādas stundas no viena pakšķa tā tramīgi parādās arī a.god.Murrisons, šoreiz gan tāds - stipri rezervētāks pret Imploužena personu, jo sliktā piemiņā glabā Imploužena izgājienus ar ķeršanu aiz čupra (nu jā, tie laikam palika nepieminēti pirmajā cēlienā), - bet tā palēnītēm, palēnītēm darbības vieta ar kaķbarības palīdzību tomēr bikiņ pabīdās atkal Imploužena iekšpagalmiņa virzienā. nu jā, un kā tur nu bija dramaturģijā, fak, aizmirsu, bet nu tur bija tas crucial point, un šitanī ludziņā tas visnotaļ attiecas uz spēju roku kustību čupra virzienā, nerezultatīvu košaka spārdīšanos Imploužena tvērienā, darbības vietas strauju pārvietošanos iekšpagalmiņā iekšā, kur - jā, kur košakam tomēr ar nebalsī izdvestu MUARRRRŠŅĀĀĀĀĀĀRRRR un monstrozu ieķeršanos Imploužena rokā izdodas izlauzties brīvībā un pazust bez pēdām fakin kupenās. nu. dēm. un Imploužens jau pēc tam var tur maigā balsītē ūjināties un minc-minčoties tanī pagalmā, un izskatīt visas aces un pakšus, vairākiem kaimiņiem piepalīdzot, bet košaks - kā ūdenī iekritis. vot.

nu, un tagad šitanī galā bezpoņatkas, kā nu tālāk darīt un kā būt. plāns ir ierīkot lejā, pie durvīm, waterproof midziņu, lai mazais nabags kaut kur dabū nakti nošņākties, un atstāt vēl arī kādu daļu no tā fakin KIT KAT, ar kuru ir notriepta arī visa svaigi mazgātā jaka. nu, un ja pēc visa šitā tas mazais, pārbijušais vells nesapratīs, ka viņš ir Mans Murrisons, tad - nu.. tātad viņš tas nebūs. un, piedo', Likteni, ja Tu man tiešām sūti Zīmes, tad, davai, nākamreiz tādā bikiņ nepārprotamākā veidā, okei? - ..bet tomēr man patīk Tava operatīvā reakcija uz frāzi, ka dūdiņš vēlas "sum action tonite", hahah :)

whoaaaa, whoa, whoa. gribas jau pierakstīt visādu faktuālo informāciju, bet dzīve tāda hitraja štučka - jo vairāk pierakstāmā sakrājas, jo mazāk paliek laika, kad to pierakstīt. kā arī, loool, kā mēs te ar cīņubiedri atzīmējām - vairs nav laika lasīt ziņas, jo esam dikti aizņemtas, tās rakstot. brālītis paradoksiņš miedz ar aci.

un ir jau savā ziņā kruta dzīvot mirklim, neko nepierakstīt, un tā, bet šo principu tomēr, manuprāt, ir sazvērnieciski izdomājuši cilvēki ar labu atmiņu, lai izceltos uz savu brāļu - cilvēku ar, bļin, neeksistējošo atmiņu - fona. vot, un tāpēc man nepatīk, ka šī vieta kā personīgās atmiņas external hard drive vairs nefunkcionē; patiesībā par to funkcionē varbūt vairs tikai mani draudziņi, kuriem es visu ko pastāstu vai daru ko kopā, un pēc zināma laika dabonu brīnēties un teikt ORLY, kad viņi man kaut ko no tā atgādina. bet visu jau nepastāstīsi, šņuk.

ai, nu un tātad, piem., šodien man te izrakstīja medikamēntiņuz, kuri palīdzēšot pret kaitinošo žagu stila miegu, kurš mani turpina nepamest, sučka tāds. nu, un tie medikamēntiņi esot baigi kruta, vienīgi..ir viena maza blakusparādība - baigi uzlabojoties apetīte, un cilvēkiem nākot klāt miljons kilogramu. man to tā grūti stādīties priekšā, bet nu tad es ceru, ka, ja nāksies pamest kalsnās S-XS dūdiņas izskatu un ievākties XXLā, tad vismaz tam nāks līdzi kārtīgs Ž izmērs, un es varēšu līksmi ripināties apkārt un ļurināt krūtažu, gigigi. :)

(..o-ou, nu un tagad vairs nav laika rakstīt, pļe!)

implozija žurnaļistka-wannabe taisa reportāžu par sniega tīrīšanu no skolu jumtiem. zvans redaktorei.

i.ž-w.: helou, blāblāblā, nu mēs te jau nofočējām šito un to, a vai direktorvietnieku arī nevaig uzfočēt, viņš te mums visu ko pastāstīja
red: aīī, nu nez', skatoties pēc apstākļiem. nu, piem., ja viņš ir ļoti skaists
i.ž-w.: nūū... ...nē. skaists viņš nav.
red.: ahahaha, tad nevajag
i.ž-w.: ahahaha

..lūk, to es saprotu! nesmukos ārā no medijiem!

izeju starp darbiem ārā uzpīpēt, a tur - sauļeite tāda, ka acis strīpiņās jātaisa :)
when the sun shines, we shine together, kā dzied tautas dziesminiece Rianna. i visi darbeņi ātrāk sāk veikties.

..likās jau, ka šogadiņ tas aizies secen, bet te nu vi'š tomēr ir - Zsv Stressss!! lai atslābtu un pa vidu dāvanām, dāvansaiņošanai, pantiņiem un kārumu cepšanai nesāktu arī nervozi raustīt rociņas, uzliku ko? - rrRRRegetonu, protams; izkratīju matus un dibinu un tagad apmierināta prātoju, ka būtu baigi forši atrast Latvijā kaut kur foršu regetonballīti, varētu izsmiet visas iekšiņas un - izkratīt visas āriņas, hahah.

muevelo, muevelo, loca, sin paraaar, di-di-di-dinnn!!

jā, nu tad - SKONTO BŪVE visiem. :)