Vēl tai ksjušas kantorī ir tāda kuratore, baigā dāmīte, zin, tāda kategoriska un viņa tā dīvaini brīžiem nostādās, dažreiz pārjem stipra vēlme aizrādīt, nutur, pagapaga, tu man te tagad dod tādus norādījumus, itkā es te pie tevis strādātu, nevis, skaties kā gribi, tu priekš manis. Tā tagad, piržās aplīmētājs uz kasēm, nu, reizi pusgadā primerno viņš šito dara, visu jau zin, kas kā kur, kur mašīna jāliek, kur telpa līmēšanai, šī mani vakar jau izdirsināja, ka es šo gaidīju pirms deviņiem jau (zincikos jāceļās, es tak nezinu nemaz tādu laiku), nuvo, un domā, šis atnāca, ņefiga, un ta vakar šī akal zvana un paziņo, ka tas līmētajs rītā nāks(šodien, tātad), essaku, es jau šodien (vakar, tātad) gaidīju, kurtaman katru rītu tagad būs jāgaida, šītāda (viņa piekopj stratēģiju, glavnoe govoriķ ubiģiķeļnom tonam), piekam, manu daiļrunību, protams, ierobežo nedzimtā valoda, kādā mēs runājam, proti- viņas valoda, ja, kas nozīmē, ka nekādi diologdueļi tur lāga nesanāk, jo, tas, kas tāds ierobežotāks valodas ziņā (aimīn, kurš māk, bet kuram nav dzimtā), tas zaudē, paļubomu, vārdsakot, šītāda, - a mums nekas nebij sarunāts. Kā tad, ei pierādi krievenei, ka nekas nebija sarunāts. Un pēc tam šī man tādu sarakstu sāk diktēt, ko tam līmētājam tik nevaidzēs, norādīt vietu, kur likt mašīnu, palīdzēt noņemt skatloga konstrukciju, ievest telpā, kur līmēšana būs, palīdzēt uzlikt konstrukciju apakaļ. Nupaklau, minetu kordõrā nevaidzēs arī un glāzi ūdens? Nulabi, štrunts, bet ir daudz vēl šitādu viskādu epizõžu, kurās es bišku tākā piekāpjos, jo stŗīdēties ar šo bezjēdzīgi. BET, ja jau kā mēs lasām internetos, visas manas nelaimes, no slikto emociju uzkrāšanas, vai nevaidzētu vienreiz viņai pateikt kauko tādu vērā ņemamu. Jā, kas vēl jāatzīmē, dažreiz viņa mani sauc, lai atnāku pakaļ kādiem mūsu poligrāfijas izstrādājumiem, kas tas vispār tāds, tutak esi apkalpojošais uzņēmums, man nekas nekur nav jāstaipa, betē, parcikpartik, ļoti bieži šie poligrāfijas izstrādājumi ir steidzami un vajadzīgi jau vakar, ta es dažreiz kaukādas panesamas tirāžas daļas tur pastaipu. Vai tā tam jābūt, galugalā? Lai pate stiepj pa ielu pie manis, rimī maisiņā. Nē, viss, laidīšu visu vaļā, ejiet visi dirst, jaunība paiet, kā reiz jaungada apsveikuma esemeskā rakstīja mans tēs.