Piektdien, tātat, burvīga pārtēja pie c & m, ar viskādām pārgudrām sarunām un jauku pieļurbāšanos un burvīgu meiteni, kas jautāja vai gredzenu pavēlnieks ir tas, kas darelam, beigās, kad taksis jau pie vārtiem, izrādījās, ka man zābaks vairs netaisās ciet (īstenībā man aizdomas, ka vienkārši negribēju mājā) un ņekijs r man, viskādi vicinot rokas un smejoties, palīdzēja un gādīgi apāva. Nevar saprast, kurā vietā saplēsu banānzivtiņu kleitu, jo mājuptaksī uz miglaina tilta mūs pārcēla uz nākamou balli, ko nu noteikti nevaidzēja, jo šķēlums, tāpatkā rēfers no rīta bij vaļēji un kleite bij kļuvusi drīzāk par halātu, kas turējās uz godavārda, viena diega veidolā, laikam nebij spējīga vairs pārvietoties maziem dāmu solīšiem un meimuroju uz tāpaša nelaimīgā  pagraba pīpētavu palēkdamās. Vārdsakot, rīts ar saplēsto kleiti tik ļoti atgādināju kādu senaizmirsu rītu pēc mi6 apmeklējuma, ka pārjēma tāds paniks, ka viss..

Nuja, tanu nevarēju saprast, kur vairs lai liekās, kur vārdakot šite grēkus atlaiž un braucu pie memmes un gribēju nest viņai puķes, bet, bļa, tais puķubodēs tak nekā nebij, ko mātēm dāvināt, tādus sūdus tik uz neskaitāmajām sēru dienām nest. Vārdsakot, gāju bez, sak, ņem mani, tavu paklīdušo bērnu, savās skavās un nelaid vaļā vairs nekad. Gāju, tātat, pa to nebeidzamo lielvārdsielu un saproties, iet pa priekšu kukaža ar šnauceri un, saproties, iet tā kukaža tā, ka ne pāri pārkāpt, ne apkārt apiet, ne apdzīt, neko, iet sev, un pie katras smilgas čurina savu sprāguļu, bet, savukārt, mirklī, kad tu, savā, rāmajā un sagurušajā gaitā tiktiko šo tūdaliņ apdzīsi, šī kā tāda bulta aizšaunas uz priekšu. Nutabļa, apstājos stūrī uzpīpēt, domāju, lai tak aizvelkās vienreiz un nekaitina mani. Neko sev, uzpīpēju, paklausos sēru dziesmu, nutik iešu, āāāā,joptvai,joptvai, tā čāča 5 metrus, sasodīs, pagājse. Nudomāju, pirdusi ka tu ellē vienreiz ar savu šnauceru, ko arī var traucēt, šitādiem kusliem pilsoņiem, kas uz sacensību lāga nav spējīgi un lieku lielus lielus, ātrus soļus un saprotu, ka nekā, nav iespējams tas. Nutako, pīpēju akal, stavu sev kaukādā ieliņā un lādos, sak velkās- velkās, kakumaiss, dūkanbērais- fakinais, vai kā nu tur tais dainās bija, palūru gar stūri, nu jomajo, šajā brīdī es sapratu, ka laikam būšu nolemta šajā mirklī pavadīt mūžību,  nevis velšu akmeni kalnā, bet iešu pa lielvārdsielu un nevarēšu apdzīt vienu metru garu sieviņu ar desmit centimetru garu sunīti. Pat slepkavīgas domas prātā nāca. Bet nu, kaukā, jau, pēc kāda pusgada es jau nonācu gādīgas memmes rokās, bet vecais lāsts no kukažas, spītīgi meimuroja pa priekšu līdz pašām mājām, vienbrīd likās, jejbogu, ja šī arī griezīs tai sētā iekšā, paskriešu zem pajūga.

Nuja, un ta bij sēņu zupa un gredzenu pavēlnieks, visas trīsas daļas un absolūta laimība, kleites gan žēl.