missalise:
Es nezinu, kā man izkārpīties no šīs apātijas. :( Un vai tas vispār ir iespējams. Pie psihoterapeitiem atkal iet jēgu neredzu. Kādreiz taču gāju pat vairākus gadus. Un vai kāds tika pieminējis to upuris - varmāka - glābējs trīsstūri? Vispār pat īsti neatminos, ka būtu bijis kāds labums no tā visa.

beatrixe:
Vai es biju uz izrādi šovakar?
Jā.
Vai man patika?
Ļoti.
Es sen nebiju sajutusi tirpas, zosādu un smieklus vienlaikus.
Un jaunais aktieris mani pārliecināja.

wowow:

Sugar

teja:
TAs ir psc cik Heidegera idejas ir tuvas somatiskajam feminismam. Apsveru iespēju izveidot esamības stāvokļu oracle kārtis. Daseinserinnerung meets experiential anatomy

meness_berns:
Baigā dilemma. Sieva aicina kopā skatīties Eirovīziju, bet man tik ļoti gribas lasīt tālāk grāmatu par armēņu genocīdu.

kashadura:
6:50
Klēras mīļākie rakstnieki visi bija miruši. Režisori arī, pārsvarā.
Viņai nebija laika iedziļināties mūsdienu mākslā. Tā bija pārāk trauksmaina un dinamiska. Klērai pilnīgi pietika ar visu to, kas bija sarakstīts, un pa lielākajai tiesai arī uzfilmēts, pirms 1990 un agrāk. Izstādes viņa reizēm apmeklēja vienatnē (tikai ne atklāšanas). Tad viņa vilka putekļu mēteli neatkarīgi no laika apstākļiem.
Viņa nepaturēja prātā mākslinieku vārdus, bet gremdējās gleznieciskās abstrakcijās atkāpusies cik tālu vien ļāva telpa. viņa vienmēr izlasīja visus aprakstus un koncepciju izklāstus. Reizēm devās viena uz jūru. Garās pastaigās. Viņai patika grāmatu smarža un visa tā muguriņu glaudīšana grāmatu plauktos.
Klērai bija pāris draugi. Tādi, kas nepamet un kuriem var zvanīt nakts vidū. Viena no tiem bija Eiženija. Viņai bija ļoti biezi melni lokaini mati un tiem pa vidu diezgan dusmīga galva. Eižēnija arī bija skaista savā veidā, taču viņa nebija skumja. Viņu vislabāk raksturoja ķeltu tetovējumi visās vietās, ko atsedza no pleca nošļukušie īsie džmeperi un minisvārki, kas atsedza vairāk, kā aizsedza. Eiženija bija slavena ar to, ka pazaudējusi vienu no savu augstpapēžu kurpju papēžiem, mēģinot izsist durvis aiz kurām bija paslēpies viņas toreizējais BF. Maukurs tāds. Citkārt, viņa publiskajā pirtī bija pagrūdusi kādu vīrieti, kurš bija pārāk cieši pētījis viņas tetovējumus. Vīrietim bija lauzta roka divās vietās. Tādus draugus vajag turēt cieši sev klāt un nekad neatlaist.
Otrs Klēras labākais draugs bija Matīss - trausls puisis ar dzejnieka dvēseli. Kaut kad sen - pavisam pusaudzībā - Klēra bija salauzusi Matīsa sirdi. Divas nedēļas viņa bija ļāvusi Matīsam ticēt, ka viņiem kaut kas varētu sanākt. Bija pagājuši gandrīz desmit gadu, bet Matīss vēlarvien cerēja, ka tā nav bijusi tikai likteņa nejaušība. Reizēm Matīss Klērai zvanīja pilnmēness stundās un ilgi stāstīja par savām ciešanām. Ja tad, kad Klēra nožāvājās, vai izklausījās samiegojusies, Matīss viņu sūtīja dirst, tad bija skaidrs, ka jāsauc taksis un jābrauc pie viņa. Ja nē - tad varēja droši turpināt gulēt. Matīss zināja visu par kraft aliem un džezu. Džezs bija viena lieta, kuras dēļ viņš nevarēja atlaist Klēru. Vienmēr, kad viņš runāja par džezu, Klēra klausījās ar spožām acīm un viņu nepārtrauca. Katru reizi, kad viņš sūtīja viņai saiti uz kādu divstundīgu thailonious Monk koncertu, viņa to vienmēr to noklausījās no sākuma līdz beigām. Nu kā lai nemīl, Klēru!?
7:30

de_profundis:
mušmirīte

begemots, posting in pajautaa:
Iesakiet, lūdzu, kurš ir teorētiski sakarīgāks (as in ar paplašāku izvēli) mūzikas straumēšanas serviss, kas strādā uz tsk. Android (abonēšanas maksa ir ok)?

Kaut kā automātiski biju savlaik parakstījies uz Spotify, bet, skatos, ik pa brīdim mēdz no pieejamā zust dziesmas, kas agrāk bija.

Šodien viņi pazaudēja "Trīsi, trīsi sikspārnīt", tas bija pēdējais piliens. 😤 Nu jau pat Youtube music, izskatās, ir tas, kas Spoķikā nav.

kashadura:
1:21

Nu tad sākšu. Liet tāda, ka nevaru saprast, kam šo rakstu, tāpēc ir grūt rakstīt. Sarunājām ar Zeldas pārstāvi, ka stundu dienā rakstīšu. Šodien paņēmu šo uzdevumu formāli. Tikko uzliku pulksteni un tagad stundu rakstīšu visu, kas ienāks prātā. Vienkārši, ir tik grūti rakstīt bez konkrēta mērķa. Man ir padmā uzrakstīt rakstu par filmā, kuras ieteiktu noskatīties skolotājiem un audzinātājiem, taču tas, izrādās, nav nemaz tik vienkārši. Tagad pamazām saprotu, ka, var būt, īstenībā, gribu rakstīt par vienu konkrētu filmu. Bet vai viņu maz kaut kur tagad var redzēt? Nezinu. Bet man ir autores e-pasta adrese. Gan jau to visu var noskaidrot. Ir pagājušas tieši sešas minūtes. Tātad desmitā daļa no mana rakstāmlaika. Labi. Var būt, ka nav namaz jājūtas tik nožēlojami par to, ka nezinu, kam rakstu. Pēdējo reizi, kad rakstīju nezinot kam, uzrakstīju rakstu satori.

Man nav ne jausmas, kā dzīvot tālāk. Gribu tiešām daudz rakstīt, bet nejau neredzamajaiem draugiem, bet īstiem cilvēkiem, kas lasa, domā un runā par uzrakstīto. Ir iesākta grāmata bērniem, bet pagaidām tā ir iestrēgusi pirmā uzmetuma fāzē. Iesniedzu arī KKF, bet draudzene, kas ir no tiem lēmējiem, brīdināja, ka ja nu tur pavisam kāda sīka lietiņa nav pareizi formāli izdarīta, tad neizskata vispār. Es, saprotams, bīstos. Bet tas tā. Tagad man gribētos uzrakstīt kaut ko satriecošu - tādu, kas paceļ un iedvesmo gan mani, gan lasītāju un palīdz gribēt dzīvot. Kā jau esmu teikusi, ar pēdējo man neiet nemaz tik viegli. Gribētos teikt kaut ko skaistu un aizraujošu, bet sanāk tikai visāda ķomka, jo par ko gan citu lai raksta, kā par savu pieredzi. Nezinu, cik labi man izdotos rakstīt izdomātus stāstus. Tādus esmu dzīvē tikai pāris uzrakstījusi. Un mana bērnu grāmata ir pilna ar īstenību, lai cik daudz tur būtu fikcijas. Varu jau pamēģnāt, kaut ko izdomāt.

Var būt kādu skaistas tievas sievietes monologu uzrakstīt? Hahā. Jā. Tas man patiktu. Viņa būtu tieva un skaista un tieši tik skumja, lai tas nebūtu ne par daudz, bet arī ne par maz. Tāpēc sievietes viņai gribētu līdzināties (viņa, sprotams, arī būtu ļoti gudra, jo aiz vientulības būtu izlasījusi kilogramiem grāmatu) un vīrieši raudātu silvenos par to, ka viņa būtu izdomāta. Nu lūk. Šai sievietei, tātad būtu skaists vārds, tāds kā Virdžīnija, Elizabete, Klēra, vai kas tamlīdzīgs. Labi, Virdžīnija ir par traku un daudz izmantotu. Šī sieviete, tievā un daiļā, tātad. Laiku pavadītu raudot asaras, kas pašas ritētu pār vaigiem (bez visādiem tur neglītiem šņukstiem). Reizēm viņa skatītos pa sava, no vecmāmiņas mantotā vintedž dzīvokļa (ar augstiem griestiem un koka grīdām) loga uz birstošām ķiršu ziedu lapiņām, ko notriektu lietus lāses un viņai vienkārši sažņaugtos dvēsele aiz skumjām par visa pārejošo dabu. Citkārt viņa parkā stāvētu ietinusies sarkanas vilnas šallē un lūkotos cauri sārto kļavu lapu zeltaino tīmekli rudens saules gaismā ar samiegtām acīm un viņa justu visu dabas majestātiskumu caurstrāvojot viņas nelielo, bet slaiko un labi veidoto augumu (no visiem tiem pārdzīvojumiem viņa arī ļoti maz ēstu un mēs arī nemaz nezinātu, ko, jo ēdiens, tā gatavošana un tamlīdzīgi nožēlojami zemiski prieki netiktu atainoti šajā patiešām dziļdomīgi saldsērīgajā monologā)
Šai sievietei, sauksim viņu par Klēru, būtu ļoti paveicies ar galvas apmatojumu, jo tas vijīgās cirtās kristu pāri viņas pleciem, lai gan viņa tam savā dziļdomībā nepievērstu necik uzmanības.Skropstas un uzacu loki būtu izteiksmīgi tumši un skatiena stirnīgais trauksmainums un noslēpumainība, tumšie loki zem acīm bālā āda uz kuras fona iezīmētos sārta nedaudz spītīga mutīte - tas viss liktu satraukti pukstēt, lūk, piemēram tā jaunieša sirdij, kurš tikko pagāja gar esplanādi graudzams kruasānu un pamanīja dzīves saldsērīguma sagrābto Klēru vērojam gaismas rotaļas kļavas zaros, Jā, patiešām. Jauneklis, sauksim viņu par Ernestu, gandrīz aizrijās, kad gar viņa acīm negaidīti izvijās kamieļu rinda un apvārsni aizklāja tuksnesis. Jā. Šīs acis viņam atgādināja Stinga dziesmu par tuksneša rozi. Tomēr atstāsim Ernestu un ļausim viņam turpināt ceļu. Jā, iespējams, ka viņam nāksies apstāties un neglīti izklepoties pie soliņu rindas. Bet kam negadās, dievs ar viņu.Viņš klausās Stingu un ar to mūsu interese par viņu beidzās.
Tas, kas patiešām ir svarīgi, ir Klēras jūtīgums. Un prāts. Jūs nobrīnīsieties, cik daudz viņai ir prāta. Klēra sāk rītu atverot acis, kā jau daudzi no mums. Bet Klēra, atšķirībā no vairākuma, acis atkal aizver, tad no tām izrit dažas ļoti glītas asaras un tikai tad Kļēra atver acis uz ilgāku laiku, lai varētu saskatīt, teiksim ceļu uz dušas telpu, kurā viņa drīz ierodas satinusi savu bāli cēlo, persiku maiguma ķermeni, vecrozā zīda halātā. Klēra nopūšas ar maigu vaidu, kas atgādina mazas pūces pirmo “uhū”, viņa pavisam bez apdomas iesprauž matos fantastisku sarankoka ķemmi ar perlamuta inkrustāciju un pavirši sekstīgi uzsprauž uz augšu savus kuplos matus. Tagad viņa ilgi skalo seju ar vēsu ūdeni. Viņa domā par kalnu avotu un vēsas piles nedaudz samitrina viņas halāta piedurknes. Īss nicīgs skatiens dziļā sudraba spogulī. Skaistums ir pavisam strauji gaistoša ilūzija. Klēra to zina. Tāpēc pavisam nedaudz lepojas ar saviem tumšajiem lokiem. Tiem, kas zem acīm.
Viņa apsēžas pītā krēslā un paceļ kājas uz augšu un blakus esošā kāju krēsliņa ar polsterējumu. Viena zīdainā halāta mala nedaudz noslīd un atsedz cisku, kuras turpinājumā ir apakšciska un pēda. Ciska ir bāla un slaida, apakšciska skaisti veidota, bet pēdas izliekums atgādina nelielu sēdošu vēja suni.
No rītiem viņai patīk palasīt Sartru. Sartru viņa lasa katru rītu. Vnk randomā pāris rindkopas.
Sartrs pat vairs neskaitās klāt pie tiem daudzajiem kilogramiem, ko viņa izlasa citos diennakts laikos. Ir vēl daudz, ko varētu stāstīt par Klēru. Vienīgi man nav ne jausmas, kur viņa varētu strādāt. Laikam jau viņai ir diezgan labs mantojums no vecmāmiņas. Tā viņa var atļauties nicināt pasaules lietas. Nu, lūk. Tātad, Klēra ir dzimusi. Tagad tikai jāuzraksta viņas monologs.

2:21

au:
bērniem visvairāk patīk kliegt un skriet jeb vakar hostējām dārza ballīti 12 bērnudārzniekiem. mums bija sagatavotas dažas spēles, dažas stafetes, bet trīs stundas var pavadīt arī, haha, vienkārši dauzoties pa dārzu.
bērni ir forši. dārzi arī.
un pat pujenēs neviens nebija iebridis!

// mēs visi gājām kopā no bērnudārza un neviens bērns pa ceļam nepazuda! un puse bija uz riteņiem (ieskaitot mani).

dejavu:
Nezinu, kuro reizi esmu atkal ar COVID nolikusies.
Tā ir maksa par publisku darba dzīvi, kur daudz jārunā pasākumos, jātiekas, jātīklojas.

Bija visai smagi, vienu nakti domāju, ka varbūt būs ātrie jāsauc (esot jāsauc, ja temperatūra virs 39.6).


Sāku atlabt, bet nu kā mēs tālāk dzīvosim? Katru gadu nāksies tā slimot?

dienasgramata, posting in dubultnieki:

ravejsledzejs:
..ja bite iekož pirkstā..
(c)LSM

KĀ?! es prasu KĀ?! ja bites mutes orgāni anatomiski ir veidoti, lai tikai uzlaizītu nektāru, tad kā ar laizāmrīku var iekost??? KĀ?!

ravejsledzejs:
sic fuck it gloria mundi...

meness_berns:
https://www.youtube.com/watch?v=EXV6EmSBULY

virginia_rabbit:
Konstance: https://satori.lv/article/psihozes-dienasgramata

f:

f:

hurt, posting in pajautaa:
Kāds zina, kas šī ir par dziesmu?

https://www.youtube.com/watch?v=ag9iaWX4JGQ

f:

f:

rasbainieks:

prtg:

The Tulse Luper Suitcases, Part 1: The Moab Story (2003)

paartraukums:
Vakar biju aizbraucis uz pilsētas centru, vēlējos pastaigāties pa Vecrīgu un Brīvības bulvāri pavasara spilgtajā gaismā un svētku noskaņā. Skaļais ļaužu pūlis mani šoreiz netraucēja un nekaitināja. Ar patiku vēroju, kā cilvēki smejas, žestikulē un sarunājas. Aiz katra ir kāds stāsts, bet manis iztēlotais visticamāk ir tālu no patiesības. Biju iegājos arī Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā apskatīt ekspozīcijas un novēlēt darbinieciem skaistu atgriešanos Rīgas pils telpās. Taču nelielu darvas karoti radīja mājupceļš, kad pievakarē atrados savā auto pie stūres un ieniru skaļajā satiksmes rēkoņā. Trokšņi paši par sevi mani netraucēja, kā jau Rīgas iedzimto vairākās paaudzēs. Pie sarkanās gaismas netālu no manis apstājās motociklistu bariņš, ķērcošā balsī kāds izkliedza: "Mamba, mamba, h...amba!" Sāka skanēt primitīva mūzika krievu valodā, aptuvens pankroka un regeja mūzikas sajaukums. Šo mūzikas novirzienu saucot par ska, pati grupa esot leģendāra, kā brāļadēls mani vēlāk apgaismoja. Lai nu tā būtu. Taču uz brīdi bija skumji, ka manā privātajā telpā atkal ielaužas krievu valoda. Iespējams, esmu kļuvis pārāk jūtīgs pret šo valodu kopš kara Ukrainā, taču pēdējā laikā šķiet, ka Rīga palikusi ļoti krieviska. Valsts svētkos uz brīdi jutos kā svešā valstī, lai gan varbūt būtu vajadzējis pierast, ka līdz ar Eiropu ejam multikulturālisma virzienā.

shelly:
- Sakiet, kundze, kāds viņš bija kā bērns? Jūsu dēls? - pie pusdiengalda ciemiņš ziņkārīgi iejautājās.
- Mazs, - viņa atcirta.

meness_berns:
WF jubilejas koncis bija episks. Gribētu kādas piecas reizes tagad piedzīvot visu to pašu sekundi sekundē.

Protams, pirms gadiem 20-30 man piecdesmitgadīgi onkuļi, kas nēsā šauras bikses un jancīgas frizūras, likās infantīli, bet tagad, kad paši esam tādi, šķiet – nu bet stilīgi novecojam, juhū.

Bet nu 30 gadu jubilejas koncertā nenodziedāt "Termo"... "Termo". Nenodziedāt.

simamura:
Cūkas
Vistas
Siļķes
Govis
Reņģes
Skumbrijas
Visādas garneles
Visādas mīdijas un austeres
Zosis, gan mājas, gan savvaļas
Mežacūkas
Brieži
Truši
Stores un zandarti
Nēģi
Laši
Plauži
Asari
Zuši
Krabji
Zirgs
Kalmāri
Vēl visādas zivis ārzemju ēstuvēs un piemājas konservos, par kuru izcelsmi man patīk domāt
Patīk domāt par to, cik tālu līdz manai mutei viņi ceļojuši, un kad bija pēdējā reize, kad tas konkrētais tuncis bija redzēts dzīvs.

Viens zemesvēzis čehu absinta marinādē
Un viena čūskiņa no tekilas pudeles
Zirgs, es jau teicu?

Cūku kaušanu esmu redzējis daudzreiz.
Vistu kaušanu – interesanti – mazāk.
Apmēram tikpat daudz, cik makšķerēšanu.
Vēži! Pats esmu ķēris un pats licis katlā.
Un biju klāt, kad nošāva meža zosi un mežacūku, ko vēlāk arī svinīgi apēdām.
Dažādas cilvēku detaļas esmu ēdis sapņos, bet mīlējoties mēdzu iekost. Plecā vai mugurā, piemēram.

honeybee:
Vakar nonācām pie fakta konstatācijas
(es esmu gandrīz piebeigusi Children of Dune)
ka somehow, mans pieņēmums ir bijis, ka, ja cilvēkam ir pieredze, tad šis cilvēks automātiski izturas mazāk kā krāns
t.i., ja cilvēkam ir, teiksim, 40 gadu dzīves pieredze, tad viņš automātiski izturēsies kaut kā sajēdzīgāk nekā cilvēks ar 4 gadu dzīves pieredzi
attiecīgi visu laiku lasīju šo grāmatu un pie sevis burkšķēju, ka wtf wtf, kā cilvēkam var būt daudzu, daudzu dzīvju pieredze un tik un tā praktiski neeksistējošs theory of mind, praktiski neeksistējoša par zināmu briedumu liecinoša sekundes aizture starp "ok, es varu izdarīt/pateikt šito riktīgi derdzīgo lietu" un "mmmm, a moš nevaig, ir taču arī citi, jēdzīgāki veidi, kā komunicēt ar cilvēkiem, ar kuriem būs jāpavada kāds laiks kopā un kas man vispār neko sliktu nav nodarījuši"

Bet tas bija absurds pieņēmums (no manas puses) jau no paša sākuma
protams, ka nevar vienkārši iepumpēt cilvēkā dzīves pieredzi un cerēt, ka no tā automātiski nāks kaut kāds "briedums", "briedums" ir darbs, ko tu dari, nevis pieredze, kas tev ir, un tu vari šo darbu darīt vai nedarīt 8 vai 80 gadu vecumā

Kas gan padara novecošanu par negaidīti nekomfortablu pasākumu, nu, ja kaut kādu 20 gadu vecumā šķiet diezgan normāli, ka gan tu, gan vienaudži esat diezgan stulbi un tizli, jo jums ir 20, tad 40 gadu vecumā ieslēdzas viegla mizantropija, jo "maniem vienaudžiem tak vajadzētu zināt labāk", pie 60 būs vispār pilnīgs horrors, iedomājies, tas pats 20gadnieks, tikai ar 40 gadu pieredzi, kas viņam neko nav devusi

virginia_rabbit:
lokāls Veldze izmeta Buša Hārtshorna cimdu. Varbūt kādam ir otrs Rains alta puffer dūrainis? (nopirktu)
https://modivo.lv/p/rains-cimdi-alta-puffer-mittens-w2t3-16070-melns-0000303161170

f:
trīs brīvas dienas. negribas, lai ātri paiet.

missalise:

Šodien uz bērēm. Nomirusi Marijas tante - vienīgā, kas bija palikuši no tēta brāļiem un māsām. Un vakar bija bēres tēta brālēnam Pēterim.

teja:
Dvehseles miers ir visdahrgahkaa manta

_re_:
pār pilsētu pāris reizes pārbrāzās neliels, bet nikns militārais iznīcinātājs

vispirms nočekoju flight radar, tad ziņu kanālus, bet visur klusums. izņemot debesīs virs manis

prtg:
Neatliekamais minimums

watt:
Ietestēju spargeļus. Kaut kā ne īpaši. Bet sparģeļu urīns, tas tiešām ir kaut kas. It kā rajonā būtu uzsprāgusi kanalizācijas truba.

virginia_rabbit:
o, izmeta sponsorēto reklāmu par Holandes maģ. trifelēm, kuras nu ir legālas visā EU.

neetiski, posting in pajautaa:
Vai varat ieteikt kādu juristu zemes atpirkšanas jautājumos?

teja:
“I see Eileen as a wayward walking country minister posing as a dyke poet. Her mind is the most expansive mind I’ve ever had the pleasure of being in contrast to. There is no thought or impulse of mine, be it revolutionary, feminist, radical, dirty, beautiful, silly, abstract or murderous, that feels ugly. That totally frees me up to say to myself: more, more, more.”

teja:

Nevaru izškirties starp mâlu un porcelånu. Ja viens ir vienradzis un otrs ir krupis, vai kristietĩba vs šamanisms. Neiespējamas un varbūt nevajadzīgas izvēles

virginia_rabbit:
velobraucēju uz Mežaparka celiņa tik pat cik pienenīšu tā malās