man būtu jāuztraucas par daudz ko citu, bet šobrīd prātā vietas pietiek tikai uztraukumiem par savu izskatu. es pēdējā laikā ļoti aktīvi, varbūt pat maniakāli eju uz sporta zāli, bet apbrīnojami, cik tas ļoti neatstāj nekādas izmaiņas. ka varbūt man ir jātiek tomēr galā ar savām galvas huiņām vispirms, jo varbūt šis arī ir as good as it gets. varbūt es nekad arī neizskatīšos labāk, varbūt laiks pārlikt prioritātes un visu pārējo. bet, kā jau minēju, man prāts ir pilnīgi atrofējies, tas ir tik apbrīnojami, cik ļoti maz mani uztrauc lietas. man šī mēneša laikā jātiek galā ar praksi/brīvprātīgo darbu, vairākām esejām un lielām prezentācijām, jāatrod darbs (jo bez darba es nekur nekādās brīvdienās nebraukšu, un es taču gribu braukt Lieldienās uz Barselonu), kā arī jāuzņem sava pirmā filma un jātiek uz kājām skolas ziņā. bet vienīgais, bļin, par ko es varu uztraukties, ir svars. scumbag brain. no otras puses, man vienkārši ļoti vajag brīvdienas, man ir ļoti lēna smadzene, un visus notikumus es pārdzīvoju ļoti lēnām, un tagad vajag brīvdienas, jo laikam pielēca pēdējie mēneši. nedēļas nogalē beidzot iepazinos ar mat. vecākiem, mans tēvs joprojām ir dziļā pārliecībā, ka mat. ir mans boifrends, it's wrong on so many levels.