kādu pēdējo laiku jūtos konstanti bēdīga. iespējams, tas saistīts ar to milzīgo nerealitātes daudzumu, kas jāuzsūc, iespējams, tas saistīts ar brīnišķīgajām brīvdienām mājās. drausmīgi daudz jādarbojas, līdz ar to nav īsti laika atļauties būt šādā stāvoklī. lai nu kā, šovakar pēc babel noskatīšanās viss palika vēl stiprāk un vēl bēdīgāk, tā filma tak vispār ir pamatā par atraidījumu, un tā nu ir sajūta, ko es pazīstu pārāk labi. bet šoreiz ne par jūtiņu analīzi, šoreiz par to, kā es to pārdzīvoju: tas laikam ir normāli vispār sievietēm, bet es pie tā iekšējā diskomforta vainoju kaut kādas ārišķīgas lietas. šovakar, protams, kārta pārdzīvot par to, ka esmu resna un neglīta. idiotiski taču, ne - it kā es varētu vainot savu izskatu pie tā, ka nevaru tikt galā ar sava bezmiegpapīra strukturēšanu. (nu, pasniedzējs arī nevar tikt galā, bet viņš jau ir ticis tālāk, turklāt viņš ir smukiņš, tā ka viņa problēmas neskaitās)
it kā tieviem un smukiem cilvēkiem nav problēmu, vai ne. (es tak piecus gadus lasu glamour, es tak zinu, ka viņiem arī ir problēmas. ka bagātie arī raud un ka smukbūšana nenozīmē automātiskus a+ visos priekšmetos. reizēm, protams, tas laikam palīdz, bet, ja var ticēt glamour'am, nāk vietā citas problēmas.)
vienvārdsakot, tāpēc pēdējās trīs stundas mīņājos apkārt savā milzīgajā vīrieškreklā, ko nopirku piemājas humpalās, jo reizēm vienkārši gribas kaut ko tādu, kur var pazust un vispār neizskatīties, un tāpēc pieprasīju draudziņam nākt ciemos, lai varu papīkstēt uz viņa pleca. istabasbiedrene joprojām paliek pie tēva, un tas taču sviests - es vispār gribēju dzīvot ar kādu kopā tieši šādu brīžu dēļ, bet viņa ir ieņēmusi galvā, ka mani drausmīgi traucē viņas nemitīgais klepus, tāpēc viņa pēdējās dienas paliek pie tēva.
nu, meitenes, bļin.
nu viss. tagad gan jāķeras pie darba.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
deloveja_kundze) rakstīja,
