to, ka pufaika ir brīnišķīgs apģērba gabals, es sapratu pirms gadiem diviem, kad tajā aukstajā ziemā pārkāpu estētiskos principus, atmetu ar roku skaistumam un nopirku pufaiku, kurā izskatos tā, it kā gaidītu vali. bet vismaz silti, un tā jau ir prioritāte, ja ārā ir -25 grādi. šoziem secināju arī citas labas lietas pufaiku jautājumos, t.i., ja brauc ar riteni pa ledu, paslīdi un nokrīti, nekas slikts nenotiek, jo pufaika neļauj sasisties. pat nebija nekādu zilumu, pat nesāpēja pēc tam. un šovakar ''Vectēvā'' viņš arī runāja par pufaiku, bet tikai atkal citā kontekstā. kā izrādās, ka mugurā ir īsta pufaika, ir ļoti grūti ij sašaut, ij iedurt.

bet vispār.. ļoti patika izrāde. manas attiecības ar vēsturi ir diezgan spiedīgas, kopš 12. klases piedzīvojumiem ar auseklīšu džemperiem, diplomiem, mūžīgo sacensību ar paidžāru un Ibsena lugu krājumu, ko saņēmu balvā par lielajiem sasniegumiem (......), vienvārdsakot, kopš tās reizes es diez ko daudz ar vēsturi neesmu ņēmusies. nejūtos vispār tā, ka kaut ko zinu un ka vispār esmu cienīga kaut ko spriest, bet tas jau ir milzīgs pārspīlējums. spriest par laikiem, kurus nekad neesi piedzīvojis/-usi, nu, tas ir grūti, ķēpīgi un bīstami. ''Vectēvs'' nav viens no tiem gadījumiem. tas ir ļoti skaists un diezgan sāpīgs stāsts par to, cik daudz dažādu pušu un skatpunktu un ka neviens no viņiem jau nav sliktāks/labāks. vienvārdsakot, skaisti. iespējams, labākais veids, kā runāt par tik (joprojām) sāpīgiem notikumiem.