iespējams, ka es esmu savā mūžā redzējusi pārāk daudz nouvelle vague filmas, iespējams, tas vienkārši ir Čehovs, ko es pēdējā laikā lasu, bet kaut kā viss pēdējā laikā liekas sakāpināts un tai pašā laikā ļoti mierīgs. diezgan pretrunīgi, bet laikam beidzot laiks to sev atzīt kā savu dabu. Čehova varoņi visu laiku runā par to, kā sasniegt kaut ko lielu un diženu, par to, cik svarīgi ir būt lielam un diženam, ka tikai tādi cilvēki kaut ko nozīmē, un vienīgais, ko es, piemēram, šodien esmu varējusi izdarīt, ir dažu seriālu paskatīšanās un divas ēdienreizes. jo nav jau vairs tie gadi, lai cik absurdi tas izklausītos - pēc ballītes līdz sešiem rītā es pavisam kārtīgi varu pamosties tikai ap četriem pēcpusdienā, un tagad beidzot sāk parādīties spēciņi kaut ko darīt. tā nu es tikko sataisīju filmu klubiņa mailinglist'i un sakārtoju vēl dažas lietas, galu galā ir grūti darīt kaut ko produktīvu, ja reiz vakar tik aktīvi svinējām manu vārda dienu. draudziņš pat uzcepa kūku, lai arī pēdējās dienās abi esam mazliet kā uz adatām. vainoju pie tā Čehovu un nouvelle vague, bet tagad it kā visam būtu jābūt kārtībā. nav vairs nekādu lielo klupšanas akmeņu, par kuriem noteikti jāparunā, tā ka nākotne rādās vieglāka. drausmīgi pietrūkst māju sociālās dzīves, joprojām. vakar draudziņam stāstīju, ka man ir apnicis vēlreiz un vēlreiz no jauna iepazīties, jo nu hallooo, es tikko no pilnīgas nulles izbūvēju sev jaunu draudziņu un paziņu loku, ar kuriem iet ballēties, iet uz kino un iet fotoekskursijās, un vēlreiz sākt to visu smalltalku un sava vārda saukšanu pa burtiem.. nu jā. bet laikam jau nav nekāda īsākā, vieglākā ceļa, vai ne. jebkuras attiecības ir milzīgs darbs, un tas vienmēr prasa saņemšanos, sev pāri pārkāpšanu (man joprojām nepatīk piedraudzināt pašai cilvēkus tai pašā feisbukā, bet ja reiz garais, seksīgais peldētājs, ar kuru vakar līdz teju pussešiem runājām par kaķīšiem, sunīšiem un amsterdamu, mani nepiedraudzina, tad laikam tas pašai ir jādara, vai ne) un vienkārši, nu, saņemšanos, jā.

nu jā, un vēl es cenšos, tik tiešām cenšos kļūt labāks, savāktāks cilvēks, nespert ārā visu, kas uz mēles, un piedomāt pie tā, cik nenormāli es tomēr spēju sāpināt citus, bet arī tas ir milzīgs darbs. mīļo sīrupiņ, vai dzīvei tiešām jābūt tik sarežģītai vai tā vienkārši tikai mana uztvere?