pirms kāda laika es te biju sašokējusies ne tikai par to, ka Eduards Pāvuls, kā izrādās, nav bezgala garš ozols (noskaidroju, ka 1.80 m, kas nav maz, vienkārši man vienmēr likās, ka viņš ir krietni garāks un lielāks), bet arī par to, ka nevaru iztēloties, kā izskatījās Ēvalds Valters jaunībā. Nav jau brīnums, ka nevaru: Ēvalds Valters Latvijas kino ienāca ar 1939. gada "Zvejnieka dēlu", kur viņu vispār neatceros, bet pēc tam jau parādījās tikai 50to gadu beigās - un viņš tomēr piedzima 1894. gadā, kas nozīmē, ka nekāds jaunais vairs nebija, kad parādījās latviešu kino, pat "Zvejnieka dēlā'' viņš nav nekāds jauneklis.
tad nu viendien izrakņājām pusi interneta, lai atrastu, lūk, sekojošo informāciju: 20. gadu sākumā pēc armijas viņš pastrādāja Maskavā, kur laikam arī ir kaut kādas bildes saglabājušās, bet kā jauneklis viņš bija, pēc manām godīgām domām, diezgan neizskatīgs:
un
Varbūt tomēr tāpēc, ka esmu pie viņa pieradusi kā pie veca un vieda onkuļa latviešu filmās, ir pārliecība, ka uz vecumdienām viņam seja ieguva tādu lielāku harmoniju un mieru.