| Šķiršanās |
[27. Sep 2008|11:25] |
| [ | Klausos |
| | Burlap To Cashmere - Basic Instructions | ] |
Labs sestdienas rīts. Ir gan dažas lietas, ko gribētos citādāk, bet ir labi. Vakar izlasīju vienu interviju ar mūziķi, kura ir kristiete un kā viņu uztvēra pēc šķiršanās no vīra. Intervijas virsraksts bija "Happily Even After". Un mani kaut kā neatlaiž domas par šķiršanos baznīcā. Man nav viedokļa, pagaidām es tikai domāju. Kim Hill sacīja, ka šķiršanās ir laulības nāve, tāpēc ex-laulātie dažreiz no draugiem un līdzcilvēkiem sagaida tādu sērojošu atbalstu. Baigais amerikānisms vai American way of thinking, bet kaut kas tajā aizķēra. Nezinu, kāpēc par to domāju - personīgi nav aktuāli un arī draugu lokā visi ir vai nu jaukās attiecībās, kuras neturpināsies laulībā, vai ir laimīgi precējušies un nekas neliecina par to, ka varētu būt citādāk, vai arī vienkārši ir vieni.
(trūkst pārejas)
Vakar 2 stundu laikā atradu rudens apavus. Dārgus, bet ērtus un vieglus (kā istabas čības pēc svara), ar 2 gadu garantiju, kas varētu nozīmēt, ka viņi tik ilgi arī būs valkājami. |
|
|
| |
[1. Aug 2008|15:52] |
Ir tomēr tik labi dažreiz būt iesaistītai/ piesaistītai citu cilvēku romāniņiem, lai dažreiz redzētu, cik stulbi kā rietumu sieviete es pati bieži rīkojos, ar ko kādreiz aizvainoju austrumu vīriešus. Bet kad pati to daru, tad man tas nepielec un viss liekas normāli. |
|
|
| |
[14. Maijs 2007|03:44] |
Cik labi ir ieskatīties metodiskajos norādījumos. Bļe. Mūsu nodaļā ir jaunieviesums - kaut kāda afigenā Individuālā karte, kur vadītājs parakstās par katru iesniegto melnrakstu un ieraksta vērtējumu vai piezīmes. Bez šīs kartes studentu nepielaiž pie aizstāvēšanas. Man liekas, ka es varu iet gulēt.
Lai gan optmists un sapņotājs manī nemirst. Es iesniedzu iepriekšējo bakalaura darba variantu jau 19. februārī. Tas taču var tikt uzskatīts par melnrakstu. Nu lai nu kā - man ir jātiekas ar vadītāju un jāieskatās viņa acīs un jāredz riebums pret tādiem studentiem kā es. Jā, es arī sev šī visa dēļ riebjos. |
|
|
| |
[24. Jan 2007|17:19] |
Šodien ierados darbā ar tekstu - es šodien esmu sliktā omā, tāpēc uzbraucienus un uzkliedzienus neņemt pie sirds. Bet principā es uzvedos diezgan dīvaini un jautri. Ja jūs zinātu, kas šobrīd ir manā playlist, tad droši vien saprastu, par ko es te.
Ir cilvēki, kas mani ir nenormāli idealizējuši un tas mani baida, jo negribu sagraut ilūzijas, bet nu negribu arī, lai tās tiek attīstītas.
Visādi citādi - es dzīvošu, kaut arī šodiena bija diezgan nepatīkama. |
|
|
| |
[12. Okt 2006|20:37] |
Es jums atzīšos - es aizsūtīju īsziņu ar diezgan neitrālu, tomēr ieinteresējošu tekstu it kā netīšām. Pēc atskaites saņemšanas es aizrakstīju, ka vai - ak kāda kļūda. Nu jā - tas tikai lai par sevi atgādinātu. Bet guliet mierīgi - es tā rīkojos pirmo reizi un nav plānots ar šādu nodarbi aizrauties. |
|
|
| Politika |
[12. Okt 2006|19:28] |
Man nepatīk, ka ar dažiem mīļiem cilvēkiem nedrīkstu runāt par politiku. Tas vienmēr beidzas ar strīdu. Šodien ar vienu maskavieti runājām par Poļitkovskas slepkavību. Dabūju ribās, kaut arī nejutos pelnījusi. Nu jā, pārāk dažādas mums tās platformas, tāpēc smoltokam jāizvēlas citi temati. |
|
|
| |
[11. Okt 2006|23:58] |
Es pēdējā laikā fanoju par Veco Derību. Es lasu par praviešiem. Es savā augstprātībā dažreiz iedomājos, ka ir labi, ka es nedzīvoju praviešu laikā un Dievs mani nesūta pie cilvēkiem ar aicinājumu atgriezties no saviem grēkiem, nožēlot tos un sākt dzīvot pēc Bauslības. Es negribu runāt par sabiedrību kopumā, bet kaut vai paskatoties uz ļaudīm, kas sauc sevi par kristiešiem, ir skumji noskatīties, kā viņi iznieko savas dzīves. Nē, nu viņi sasniegs karjeras virsotnes, daudz ko apgūs un augsti kotēsies sabiedrībā. Bet viņi zog savām attiecībām/ laulībai svētību. Ja man prasītu, ko nozīmē 6. un 10. bauslis, es teiktu "Don't fuck around!". Dieva plāns - viens vīrs un viena sieva - uz mūžu. Nekādi izmēģinājumi, seksuālās spriedzes mazināšana ar tiem, kas pagadās. Bet ir taču tik grūti - apprecēties uzreiz nevaram visādu iemeslu dēļ, a kas zina, vai mēs esam īstie utt. Un mums taču sekss tā patīk un tik nāvīgi gribas. Nē, nu viss jau labi, tikai tad nevajag brīnīties par problēmām laulībā, dīvainām un grūti izskaidrojamām veselības problēmām. Nevajag brīnīties, ka vīru vairāk uzbudina žurnālu meitenes nekā paša sieva. Nevajag brīnīties, ka savas garlaikotās dzīves dēļ sieva ieviesusi mazu spēļmantiņu nakts skapītī. Par sānsoļiem nemaz nerunājot.
Nē, viss ir normāli. Es neesmu par matu labāka. Ir tikai labi apzināties, ka uz spēles ir liktas attiecības nākotnē un iespējamā laimīgā ģimenes dzīve.
Zinot, ka pēc nāves laika dimensija neeksistēs, tad būs savādi redzēt visus seksa partnerus vienā gultā. Man tas skats diezgan draudīgs rādās, bet nu - kurš gan zina, kā patiesībā būs pēc nāves un vai pēc nāves vispār kaut kas ir.
Jā, tad, kad pamodīšos, šo ierakstu noteikti slēpšu, jo sapratīšu, ka te kaut kas īsti nav. Bet kas zina, kad pamodīšos. |
|
|
| |
[11. Okt 2006|23:53] |
Es mīlu savus kaimiņus, kas reizi mēnesī mazgā veļu. Un tad to dara n-tās stundas. Viss būtu labi, taču tā veļasmašīna ir man aiz sienas. Divos naktī pamosties no centrifūgas drebināšanās ir ekskluzīvi. Bet nekas. No tā nemirst. No tā tikai rakstās nedraudzīgas īsziņas naktī kaimiņiem. Un tad kādu nedēļu viņi nesveicina, bet arī no tā nemirst. Miers. |
|
|
| Šodienas jautājums |
[11. Okt 2006|10:37] |
Cilvēks uz noteiktu laiku brauc prom no LV. Šodien atvadu pasākums. Ko tādu vieglu svarā un mazu pēc formas, bet tomēr noderīgu lai uzdāvina?
Vai tomēr paziņot, ka jau iepriekš paredzams, ka pasākumā būs maz ēdamā, snobiski cilvēki un tāpēc es nepapildināšu snobu pulciņu? |
|
|
| |
[27. Sep 2006|16:03] |
Nu viens telefona zvans ar atsaucīgu adresātu un viss jau nedaudz saulaināks. Bet nekas nav vienkārši. Dzīve nogalina. |
|
|
| |
[1. Sep 2006|22:36] |
Pazemināšana amatā laikam ir drausmīgāks sods par atlaišanu. Man tā liekas. |
|
|
| Svētdienas domas |
[13. Feb 2006|00:32] |
Nedēļa ir pagājusi grūtnieču zīmē. Pietika satikt 2 paziņas grūtnieces un vēl ar sekretāri pārspriest brēcošo objektu iespējamību, ieraudzīt bijušā favorīta sievu stāvoklī, ka viss aizgāja uz urrā.
Vienu zinu - nekam tādam es vēl neesmu gatava. (Nezinu, vai jebkad būšu.)
Pieņemu, ka man patiktu daļa no grūtniecības laika. Pieņemu, ka man dažreiz patiktu mani bērni-zīdaiņi. Pieņemu, ka patiktu izbaudīt dekrēta atvaļinājumu (līdzīgi kā citus (ne slimības) atvaļinājumus). Pieņemu, ka patiktu sarūpēt sīča pūriņu. Bet tie visi ir tikai pieņēmumi. Nez, vai kādreiz tiks pārbaudīti.
Viena no satiktajām paziņām pastāstīja, ka viena kopīga drauga brālis ir nomiris no asinsvada plīšanas smadzenēs 26 gadu vecumā un viņa sieva 4. mēnesī palikusi viena. Un ziniet - tas ir briesmīgi.
Manā klasē mācījās meitene, kura arī nekad nebija redzējusi savu tēvu, jo viņš gāja bojā, kamēr māte vēl bija stāvoklī. Un viņas māte tā arī nekad neizveidoja citas attiecības. Un tā meitene tā arī uzauga bez tēva/ tēva aizvietotāja.
Un vēl es domāju, cik šausmīgi gāja tiem vecākiem padomju laikā, kuriem nebija veļas mašīnas. Un atcerieties, ka arī Pampers nebija. Bet, cik atceros, autiņus tāpat mazgāja ar rokām (kaut arī maniem vecākiem bija veļas mašīna). Tāda rūpība un tāda ņemšanās. Tagad lielākā problēma ir pieradināt sīci iet uz podiņa pēc komfortablo Pampers lietošanas.
Un tā raudāšana naktīs! Man ir viens kolēģis, kuram meitiņai ir jau kādi 7 mēneši, bet viņa vēljoprojām naktīs ir aktīvāka kā dienā. Un tad viņš, tāds negulējis, nāk uz darbu.
Te vairāk tāds apcerējums par pēcpiedzimšanas laiku sanāca, jo no tā es kaut ko esmu piedzīvojusi. Bet nu - pati grūtniecība, dzemdības - tas ir man svešs lauciņš. Nu ir jau kādas atmiņas par mammu stāvoklī, bet spilgtākais, ko atceros, bija jautājums: "Ko tu vairāk gribi - māsiņu vai brālīti?" It kā no manas atbildes būtu kāda jēga. |
|
|
| My sweet family |
[10. Feb 2006|21:25] |
Tikko zvanīja tēvs. Un es ļoti uztraucos, jo viņš nekad man nezvana bez iemesla. Bet nu laimīgā kārtā nekā nopietna nebija - tikai tas, ka esot ar māti divatā, jo māsa devusies svinēt kaut ko un kaut kur. Centos nomierināt, ka vēl pēc neilga laika viņi konstanti būs tikai divatā. Varbūt man vajadzēja ieteikt kādas aktivitātes, ko viņi varētu darīt, bet kaut kā neattapos. Lai jau. |
|
|
| Pieklājība |
[23. Sep 2005|21:51] |
Tā droši vien ir pieklājība, ja vīrietis, tikai pāris gadus vecāks par mani, uzrunā mani uz "jūs". Viņš piedalījās vienā manā pasākumā un jau tad viņš mani uzrunāja uz "jūs", kaut arī apkārtējie neatkarīgi no vecuma, visi sacīja "tu". Šodien nejauši viņu satiku un atkal "jūs". Tagad sāku domāt, ka varbūt esmu nepieklājīga un viņš sagaida, ka es viņu arī uz "jūs" uzrunāšu. Citādi jau man rodas sajūta, ka esmu autoritāte. Savādi. Es tā čomiski gribētu. Bet ko tur daudz. |
|
|
| "Саша + Маша" |
[22. Aug 2005|09:39] |
Pēdējā laikā (nu vismaz divas nedēļas) manā mazajā pasaulītē notiek kā meksikāņu seriālos, varbūt ne tik kaislīgi, bet ideja tā pati. Viņš mani gribēja, es viņu tad negribēju. Tagad es viņu gribu, bet viņam vairs nav interese par mani. Vai Viņš/ viņa ir vienīgais/ -ā, ko gribu. Vai arī Es viņu tik ļoti gribu, bet viņai/ viņam ir cits/ -a. Nedaudz šo situāciju raksturo Фабрика Звёзд 3 dziesmas "Саша + Маша" vārdi:
Ее зовут Маша, она любит Сашу,
А он любит Дашу, и только ее...
Но Даша готова простить его снова -
Опять бросить Вову, вот, блин, ё-моё...
Es neesmu neatkarīgais novērotājs - uz mani tas arī attiecas, bet laikam es tik konkrēti nezinu, kurš, kāpēc un kad, tāpēc pa šo laiku varu vairāk nodarboties ar uzticētajām lietām.
UPD: Ignore that all!
( viss dziesmas teksts ) |
|
|