| |
[13. Maijs 2007|22:25] |
Un kamēr es vēl atceros par izrādi "Striptīzs". Divas spēcīgākās domas no turienes. Pirmā - vai mēs esam atbildīgi par tiem, kuri mūsos iemīlas vai vienkārši mūs iekāro. Otra - vīrieši vairs nevar būt donžuani, jo tas nozīmē iekarot, tagad nav ko iekarot - ir vienkārši jāsavāc.
( ... tālāk ... ) |
|
|
| Gāju mājās |
[26. Jan 2007|02:18] |
Ir dikti auksti. Ķermenis sastindzis un sirds apmulsusi, jo nesaprot, kā asinis aizpumpēt uz vajadzīgajām ķermeņa daļām. Bet dikti cenšas.
Tad pie Brīvības pieminekļa satiku lielisku pāri - Harisu (laikam brits) un Taņu (vietējā). Viņi kādu laiku man gāja aiz muguras.
Taņa kliedza: I love sex, I love sex very much, I am good in sex, I am so full of sex (nu šo pēdējo es nepārāk sapratu).
Uz ko Hariss atbildēja: It is so fucking cold here.
Un Taņa teica: I take good care for you.
- Now the first thing I'll do in hotel is bath. I will take a hot bath.
- I am hot now.
Un tad viņi savstarpēji iepazinās, nosaucot savus vārdus. Un Taņa prasīja, cik ilgi viņš te paliks. Izrādās, ka rīt viņš brauc prom. Taņa teica, ka tā nav pareizi.
Tad kādu brīdi viņi no manis atpalika un es neko nedzirdēju. Un tad viņi mani panāca. Harisam nebija cimdu, bet bija laulības gredzens (kas, protams, nesilda). Viņš pajautāja un Taņa atbildēja, ka viņa šogad ir pārtraukusi studijas, jo visam nepietiek naudas - par dzīvokli arī jāmaksā. Viņa studēja, lai kļūtu par medmāsu. Harisam tas patika, jo tad jau viņa protot ... (nesaklausīju, ko). Taņa apstiprināja, ka jā. Un vēl piebilda: I do it very good. I am the best woman! Un tad viņa stāstīja kaut ko par eskortservisu, ko arī vairs nesaklausīju. |
|
|
| |
[11. Okt 2006|23:58] |
Es pēdējā laikā fanoju par Veco Derību. Es lasu par praviešiem. Es savā augstprātībā dažreiz iedomājos, ka ir labi, ka es nedzīvoju praviešu laikā un Dievs mani nesūta pie cilvēkiem ar aicinājumu atgriezties no saviem grēkiem, nožēlot tos un sākt dzīvot pēc Bauslības. Es negribu runāt par sabiedrību kopumā, bet kaut vai paskatoties uz ļaudīm, kas sauc sevi par kristiešiem, ir skumji noskatīties, kā viņi iznieko savas dzīves. Nē, nu viņi sasniegs karjeras virsotnes, daudz ko apgūs un augsti kotēsies sabiedrībā. Bet viņi zog savām attiecībām/ laulībai svētību. Ja man prasītu, ko nozīmē 6. un 10. bauslis, es teiktu "Don't fuck around!". Dieva plāns - viens vīrs un viena sieva - uz mūžu. Nekādi izmēģinājumi, seksuālās spriedzes mazināšana ar tiem, kas pagadās. Bet ir taču tik grūti - apprecēties uzreiz nevaram visādu iemeslu dēļ, a kas zina, vai mēs esam īstie utt. Un mums taču sekss tā patīk un tik nāvīgi gribas. Nē, nu viss jau labi, tikai tad nevajag brīnīties par problēmām laulībā, dīvainām un grūti izskaidrojamām veselības problēmām. Nevajag brīnīties, ka vīru vairāk uzbudina žurnālu meitenes nekā paša sieva. Nevajag brīnīties, ka savas garlaikotās dzīves dēļ sieva ieviesusi mazu spēļmantiņu nakts skapītī. Par sānsoļiem nemaz nerunājot.
Nē, viss ir normāli. Es neesmu par matu labāka. Ir tikai labi apzināties, ka uz spēles ir liktas attiecības nākotnē un iespējamā laimīgā ģimenes dzīve.
Zinot, ka pēc nāves laika dimensija neeksistēs, tad būs savādi redzēt visus seksa partnerus vienā gultā. Man tas skats diezgan draudīgs rādās, bet nu - kurš gan zina, kā patiesībā būs pēc nāves un vai pēc nāves vispār kaut kas ir.
Jā, tad, kad pamodīšos, šo ierakstu noteikti slēpšu, jo sapratīšu, ka te kaut kas īsti nav. Bet kas zina, kad pamodīšos. |
|
|
| Siltā laika pazīme |
[24. Apr 2006|22:25] |
Citās zemēs to noteikti varētu viennozīmīgi uzskatīt par siltā laika pazīmi, bet Latvijā tas ir novērojams visu gadu, vienīgi ar dažādu intensitāti izplatībā. Stāsts ir par meitenēm super īsos svārkos. Sestdien pēc dienišķo vakariņu notiesāšanas Vecrīgā devos pavasarīgi vieglā solī uz māju pusi. A te pēkšņi manu skatu piesaistīja divas garkājainas būtnes super īsos svārkos. Es kā sieviete ilgu laiku nespēju novērsties no šī skata, par vīriešiem nerunājot. Bet piedzērušies britu tūristi paskatījās, izberzēja acis un vēlreiz paskatījās, noteica viens otram "Jesus Christ!" (lai gan šīs personas klātesamību es vismaz nemanīju), un kardināli mainīja savu gājienu garkājaino, īssvārkaino būtņu virzienā. Nezinu, uz ko viņi cerēja, bet ja es būtu vīrietis, iespējams, rīkotos tāpat. Tātad - sveika, Rīga - garkājaino, īssvārkaino būtņu pilsēta!
Šim ierakstam nav nekādas nozīmes, kārtējo reizi - tikai, lai atcerētos šo iespaidīgo skatu. Tā lūk. |
|
|