|
11. Okt 2006|23:58 |
Es pēdējā laikā fanoju par Veco Derību. Es lasu par praviešiem. Es savā augstprātībā dažreiz iedomājos, ka ir labi, ka es nedzīvoju praviešu laikā un Dievs mani nesūta pie cilvēkiem ar aicinājumu atgriezties no saviem grēkiem, nožēlot tos un sākt dzīvot pēc Bauslības. Es negribu runāt par sabiedrību kopumā, bet kaut vai paskatoties uz ļaudīm, kas sauc sevi par kristiešiem, ir skumji noskatīties, kā viņi iznieko savas dzīves. Nē, nu viņi sasniegs karjeras virsotnes, daudz ko apgūs un augsti kotēsies sabiedrībā. Bet viņi zog savām attiecībām/ laulībai svētību. Ja man prasītu, ko nozīmē 6. un 10. bauslis, es teiktu "Don't fuck around!". Dieva plāns - viens vīrs un viena sieva - uz mūžu. Nekādi izmēģinājumi, seksuālās spriedzes mazināšana ar tiem, kas pagadās. Bet ir taču tik grūti - apprecēties uzreiz nevaram visādu iemeslu dēļ, a kas zina, vai mēs esam īstie utt. Un mums taču sekss tā patīk un tik nāvīgi gribas. Nē, nu viss jau labi, tikai tad nevajag brīnīties par problēmām laulībā, dīvainām un grūti izskaidrojamām veselības problēmām. Nevajag brīnīties, ka vīru vairāk uzbudina žurnālu meitenes nekā paša sieva. Nevajag brīnīties, ka savas garlaikotās dzīves dēļ sieva ieviesusi mazu spēļmantiņu nakts skapītī. Par sānsoļiem nemaz nerunājot.
Nē, viss ir normāli. Es neesmu par matu labāka. Ir tikai labi apzināties, ka uz spēles ir liktas attiecības nākotnē un iespējamā laimīgā ģimenes dzīve.
Zinot, ka pēc nāves laika dimensija neeksistēs, tad būs savādi redzēt visus seksa partnerus vienā gultā. Man tas skats diezgan draudīgs rādās, bet nu - kurš gan zina, kā patiesībā būs pēc nāves un vai pēc nāves vispār kaut kas ir.
Jā, tad, kad pamodīšos, šo ierakstu noteikti slēpšu, jo sapratīšu, ka te kaut kas īsti nav. Bet kas zina, kad pamodīšos. |
|