| |
[27. Maijs 2012|02:26] |
un ceturtdien vakarā - pēc ļoti ilgas saskaņošanas - gājām uz jaunās mākslas festivālu. bet vispirms a. ēda turku bureku, un vajadzēja sagaidīt g., kura atnāca neģīmī, tikai tas nevienu nepārsteidza.
mums bija karte; tas nozīmē, ka mākslai bija jābūt atrodamai, bet tā jau tikai šķiet. "sākam spēlēt spēli "kurš pamanīs mākslu"", tak nevajadzēja, tur, kur bija jāmeklē, bija tādi spīdīgu vadu vijumi. (ajeletes instalāciju, starp citu, tomēr neuzgāju.)
sākums bija prognozējama vilšanās - bet ne liela, jo neko dižu tak negaidīju, un vienmēr var priecāties, cik atvērto dārzu kokos skaisti spīd laternītes, un tās ieliņas, tie vecie, brīnišķīgie nami - kā nosapņoti, liekas, tādu nemaz nevar būt. un tad - tajā dārzā aiz sauszemes haizivs, dārzā, kur es jau sen-sen gribēju ietikt - bija videoārts, no kura negribējās iet prom, un aiz stūra, pēc ešera kāpnēm (pirmajām ešera kāpnēm) gulēja meitene un lika sev klēpī spīdīgus sešskaldnīšus, bet kā viņa gulēja un kā lika: pa īstam. "ieliec tu arī!" - "tas ir priekš izraēļiem," es smejos, jo es tak nevaru. bet viņi var.
un vēl drusku uz leju bija vēl viena meitene, nivejas krēmā un smiltīs, pie mūra un lapās, un lapu stīga mutē, un tur nu es spiedzu un ķiķināju, creepy! manas biedrenes teica, tieši tā izskatās vārds creepy! bet man šausmīgi patika, un tad jau patika viss, jo viss jau bija māksla, atvērtas durvis tumšā dārzā, kaķis, kas nobīstas un mūk no videoārta, meitēns, kas steidzas, apstājas, iesit sev pa pieri un aizskrien atpakaļ, šito pašu ieliņu puišeļi, kas braši iesaistās, tirgodami marokāņu gardumus un saldas sulas bundžas.
silta tumsa, šķībs mēnessirpis, aizvien tālāka draņķīga mūzika, mājās gaida atšķirta grāmata. |
|
|
