|
13. Maijs 2007|22:25 |
Un kamēr es vēl atceros par izrādi "Striptīzs". Divas spēcīgākās domas no turienes. Pirmā - vai mēs esam atbildīgi par tiem, kuri mūsos iemīlas vai vienkārši mūs iekāro. Otra - vīrieši vairs nevar būt donžuani, jo tas nozīmē iekarot, tagad nav ko iekarot - ir vienkārši jāsavāc.
Par to pirmo domu - man savā laikā katrā komandējumā bija viens vai vairāki gadījumi, ka kāds paliek ar salauztu sirdi un manis neatbildētu mīlestību. Nu labi - kāda gan tur mīlestība, gan jau, ka prasta iekāre. Lai nu kā - man patika sajūta, ka es zinu, ka man ir tovarnij vid (jauna, veselīga, pietiekami komunikabla, prot runāt), bet man nepatika tas, ka dažreiz tie džeki rīkoja scēnas. Es nekad nevienam (nu gandrīz, Armēnijā es tomēr atļāvu sevi saukt par līgavu un iepazinos ar vecākiem) neko nesolīju un arī nekādās attiecībās neielaidos, tomēr kaut kas man vienmēr lika justies slikti par to. Un tad es tā sirsnīgi par to lūdzu Dievam un kopš tā laika komandējumos neviens mani neuzskata par sievieti, tas ir tā, ka es tieku pieņemta par pārāk spēcīgu personību un nav vairs daudz drosmīgo, kas gribētu man izrādīt uzmanību.
Un tagad man liekas, ka es piedzīvošu kaut ko tādu, par ko es šausminājos Armēnijā. Es dzīvoju vienā istabā ar vienu burvīgu armēņu sievieti, kura izskatījās pēc max 25 gadus vecas. Augums, mati un kopējais izskats tāds, ka skaistumkonkursos jāpiedalās. Izrādījās, ka viņai ir 32 gadi. Viņai ir 2 augstākās izglītības. Viņa dzīvo kopā ar vīrieti ap 35 gadiem, bet viņš viņu precēt negrib. Un jaukie lasītāji - tā nav Latvija, kur tas ir ok. Tā ir reliģiozā armēņu sabiedrība, kur tāda kopā dzīvošana par sievieti neko labu neliecina. Bet nu vīrietis arī kaut kāds zinātņu kandidāts, profesionāli viņi ir uz viena viļņa, bet viņš viņai nepiedāvā precēties, bet dzīvo kopā jau vairāk kā piecus gadus. Un tad mēs atklāti runājāmies un viņa teica - tas tā ir normāli, tas džeks dabū visu, ko viņam vajag tagad no viņas, un drīz viņš apprecēs kādu 20 gadīgu studenti. Un loģiski - kāpēc vīrietim savos 35 gados ir jāņem jau dzīves nogurdināta teju vienaudze, ja viņš var dabūt spriganu zaķi, kas ir 10 - 15 gadus jaunāks. Un vīrieši jau tā ir mazumā.
Tagad man vairs nav komandējumu un nebūs, jo esmu mazākais posms mehānismā. Un arī profesionāli neesmu spēcīga personība - viss man ir jauns. Labākais, kas man ir un kas ir noderīgs šī brīža darbam, ir mana nomierinošā balss, kad runāju ar klientiem. Tāpēc man vairs nav par ko satraukties. Ja vien māte atkal šodien nejautātu par mazbērniem. |
|