| Svētdienas domas |
13. Feb 2006|00:32 |
Nedēļa ir pagājusi grūtnieču zīmē. Pietika satikt 2 paziņas grūtnieces un vēl ar sekretāri pārspriest brēcošo objektu iespējamību, ieraudzīt bijušā favorīta sievu stāvoklī, ka viss aizgāja uz urrā.
Vienu zinu - nekam tādam es vēl neesmu gatava. (Nezinu, vai jebkad būšu.)
Pieņemu, ka man patiktu daļa no grūtniecības laika. Pieņemu, ka man dažreiz patiktu mani bērni-zīdaiņi. Pieņemu, ka patiktu izbaudīt dekrēta atvaļinājumu (līdzīgi kā citus (ne slimības) atvaļinājumus). Pieņemu, ka patiktu sarūpēt sīča pūriņu. Bet tie visi ir tikai pieņēmumi. Nez, vai kādreiz tiks pārbaudīti.
Viena no satiktajām paziņām pastāstīja, ka viena kopīga drauga brālis ir nomiris no asinsvada plīšanas smadzenēs 26 gadu vecumā un viņa sieva 4. mēnesī palikusi viena. Un ziniet - tas ir briesmīgi.
Manā klasē mācījās meitene, kura arī nekad nebija redzējusi savu tēvu, jo viņš gāja bojā, kamēr māte vēl bija stāvoklī. Un viņas māte tā arī nekad neizveidoja citas attiecības. Un tā meitene tā arī uzauga bez tēva/ tēva aizvietotāja.
Un vēl es domāju, cik šausmīgi gāja tiem vecākiem padomju laikā, kuriem nebija veļas mašīnas. Un atcerieties, ka arī Pampers nebija. Bet, cik atceros, autiņus tāpat mazgāja ar rokām (kaut arī maniem vecākiem bija veļas mašīna). Tāda rūpība un tāda ņemšanās. Tagad lielākā problēma ir pieradināt sīci iet uz podiņa pēc komfortablo Pampers lietošanas.
Un tā raudāšana naktīs! Man ir viens kolēģis, kuram meitiņai ir jau kādi 7 mēneši, bet viņa vēljoprojām naktīs ir aktīvāka kā dienā. Un tad viņš, tāds negulējis, nāk uz darbu.
Te vairāk tāds apcerējums par pēcpiedzimšanas laiku sanāca, jo no tā es kaut ko esmu piedzīvojusi. Bet nu - pati grūtniecība, dzemdības - tas ir man svešs lauciņš. Nu ir jau kādas atmiņas par mammu stāvoklī, bet spilgtākais, ko atceros, bija jautājums: "Ko tu vairāk gribi - māsiņu vai brālīti?" It kā no manas atbildes būtu kāda jēga. |
|