Silent Hill savulaik izcēlās kā viena no pirmajām spēlēm ar spēcīgu pilnas kvalitātes abstraktu (dominējošie žanri: Dark Ambient/Industrial/Experimental/Trip-Hop) skaņu celiņu. To definē melanholija, eksperimenti, minimālisms, dzelžainas atmosfēras, sarūsējuši ritmi (kad pa retam parādās) un totāla dvēseles spundēšana nesaprotamā, līdz šim totāli un nekur nepieredzētā tumsā.
Otrā spēles daļa jau bija skaņā ne tik piķa melna un līdz ar spēles saturu - vilka vairāk uz melanholiju/introspekciju. Trešā - atgriežas pie pirmās daļas tumsas un ceturtā - kaut kur ap 2. un 3. esenci vandās un diezgan sekmīgi, ārkārtīgi eksperimentāli noslēdz visu pasākumu. Visas pārējās daļas, kuras netaisīja oriģinālie autori - vērts vien tik, cik tās lietiņas, kuras nāk no vietas, kas kaķim zem astes, manuprāt. Mākslinieki un to rokraksti ir svarīgi beigu galā.

Un tad iznāk oriģinālo autoru netaisīts SH2 rimeiks. ( ... tālāk ... )

Tags: mūzika, silent hill

no elektrisko spēļu hronikām 

lol - visi, kam nav slinkums, sataisīja savas MIizalas un rezultāts - jau ilgstošu laiku trūkst RAM, lielie uzņēmumi to izķer kā traki un 3 lielie ražotāji - ceļ ražošanas cenas līdz Fuck You līmenim, bet OpenAI - sagrābuši 40% neapstrādātas RAM čipu vafeles, kuras vēl nav RAM, jo nav apstrādātas, bet sagrābts jau ir - lol

Jāmaina RAM tev kompī, gribēsi Steam Machine nopirkt nākamgad par sakarīgu cenu, vai kompi nomainīt? Too bad, nebūs vai būsi spiests maksāt Fuck You cenas - lielie vilki visu resursu MIizalās noslīcinājuši. Līdzīgi kā ar videokartēm un kriptokretīnismu. Pasaule ir maza, ražotāji netiek līdzi tizliem trendiem.

Fun stuff un gribētos redzēt to ģeneratīvā AI burbuļa plīšanu, kuru gaidu, kurai varbūt pieklātos būt.

https://www.youtube.com/watch?v=LFXL3QOIev4

Tags: mi

Ja regulatori bērnībā būtu spēlējušies ar bombačkām - paštaisītām un Saštaisītām - tad vajadzētu būt izpratnei, ka turēt sprāgstvielu rūpnīcu apdzīvotas vietas tuvumā ir stulbums - pat tad, ja tā ir "tikai" pirotehnika jebšu bombačkas, kas sprāgst dekoratīvu mērķu vārdā, bet sprāgst tāpat. Jo, ja jau 10 sērkcociņu sērs var apraut skrūves vītni, tad ko var izdarīt desmitiem un simtiem tonnu pirotehnikas slēgtos konteineros un telpās? Iznīcināt - to var. Tāpat ir absolūts stulbums šaut pirotehniku blakus daudzstāvu ēkām - to pašu sprāgstvielu dēļ. Parciņu mums daudz, ielu daudz, līdzenumu pilns visādos pļavniekos (kur pļavas nav) un purvciemos (kur purvu nav, tik betona miskastes ar logiem).

Mans viedoklis - šaut vajag. Šovu vajag. Svinīgu notikumu vajag - to tāpat ir pārāk maz dzīvē. Tikai bik smadzeni jālieto, jāsaprot, ka strādājām ar sprādzienbīstamām vielām, kuras tonnām nevajadzētu glabāt apdzīvotā vietā - tāpat kā kaujas munīciju tādā vietā neglabāsi. Ķipa esam drošības dročīšanas ērā, bet domāt par patiešām bīstamām lietām kaut kā nedomājas, tirliņi atrauj sev pirkstus 'n shit, jo nav izpratnes par produkta ietekmi uz gaļu.

Kopumā - interesanti. Sprāgušas ir vairākas šādas rūpnīcas un noliktavas, reku doķene par vienu no zināmākajiem incidentiem:
https://www.youtube.com/watch?v=GdAfUzKu-IM

Centrifūgai darbojoties, veļasmašīna vibrē vienkārši briesmīgi. Kāpēc tā un ko darīt? It kā ir līmeņota.

Starp citu - ja online sanāk izvairīties no PayPal un tā produkta Honey lietošanas - stipri iesaku to darīt.
Bez krāpnieciskiem kuponiem varam iztikt kā visu mūžu līdz šim un vairumā vietu - norēķināties ar bankas karti ir ērti. Ja bail kartes datus atstāt random interneta lapā - varam iekš Revolut kaut 100 kartiņas taisīt vienreizējiem darījumiem ar ierobežotām summām. Ja sākas ziepes - dzēs ietekmēto kartiņu un krāpnieki paliek ar garu degunu, bet tev - nekādu seku. PayPal šādu drošību nepiedāvā, bijuši iesaistīti nevienā vien skandālā. PayPal ir shady uzņēmums kopš 1. tā dienas un krāpnieciskais Honey pārlūka paplašinājums - vien pēdējais otas triepiens portretā. Ieberzās čaļi, tiekot pieķertiem naudas izkrāpšanā un cilvēkdatu tirdzniecībā.

Gudras galvas izzondēja PayPal Honey kodu, secināja krāpniecību dižos apmēros, informēja par to sabiedrību caur YouTube un krāpnieciskais uzņēmums uzreiz jūtas apkāsts, šobrīd mēģina apklusināt šīs gudrās galvas/neatkarīgos žurnālistus ar draudiem. Jo nauda, svēta ir tikai nauda un patiesība šodien ir bīstams ierocis.

Jo lielāka šī video aprite, jo PP būs grūtāk dirst tukšu un tīt ap pirkstu sabiedrību.
https://www.youtube.com/watch?v=wwB3FmbcC88

Tags: cilvēkdatu tirdzniecība, lo-tek

Pusmūžam tuvojoties, mēģināt sākt apgūt RPG spēles? Ko ne, smadzeni vajag pabakstīt. Pirms X gadiem uz šāda potenciāla bāzes iegādājos Vagrant Story PS1 spēli. Tā tur man ilgi krāja putekļus un tagad jā, mēģinu saprast visas mehānikas un lietiņas.

Salīdzinoši ar citiem žanriem - šķiet debīli rakāties pa Menu visu laiku, lai pareizai problēmai piemeklētu pareizo risinājumu. Atnāk cits naidnieka tips, ver atkal vaļā, rocies, pēti status un skaties, kas niknāk tam ērmam kodīs - sitiena spēks viens pats neko nedara, ja nav pareizais Affinity un nav pielikts klāt dārgakmens, kas sāp tieši konkrētajai klasei - šķiet baigi saraustīti, neveikli, vērtējot iz Action/Adventure spēļu puses. Pusi spēles iekš Menu pavadi - laikam jāpierod. Un to, ka stiprāks zobens nepareizo klasi slāna daudz mazāk par zobbakstāmo nazīti ar pareizajiem statiem - pieleca tik pēc vairākām stundām izmēģināšanas : D

Bet nu, darbā iestājoties rāmajai sezonai, prasās smadzenes kustināt - apgūt līdz šim ignorētās RPG lietas diezgan labi čīkstina smadzeni un tieši prasās mēģināt citu žanru, jo pret iemīļotajiem studijas izturas vienkārši slikti, biznesa modelis mainījies no dodoša uz ņemošu.

Vērtējot pēc sajūtām ķermenī - visas tās sarežģītās, savstarpēji mijiedarbojošās lietiņas apgūt diži neatšķiras no tā, ka tevi darbā iemet neapzinātā frontē un tad no viena gala jāsāk bakstīt, lai saprastu vidi un lietiņas, citādi progress nebūs.

Tags: videospēles

Aizvakar pasūtīju jaunus cimdus, jo vecajiem kreisajā plaukstā ir pamatīgs caurums. Ir arī nopietns vecums - ~40k km.
Bet, pēc to piemērīšanas vajadzēja pārbaudīt vai akumulators vēl stradā un pēc pozitīva apstiprinājuma, ģērbos prikidā un devos kalnos. Nosala tikai rokas, un mazliet seja, jo pinloks atkal un vajadzēja visu laiku turēt vējstiklu pavērtu.
Vēl, tā kā kalnos nepārtraukti parslēdzos (2-4), dēļ nepārtrauktās sajūga spaidīšanas sāka mazliet sāpēt kreisā roka. Tas ir kas jauns, bet viegli novēršams.

Varu sev jebkurā brīdī izraisīt tirpiņas/zosādu.
Pajautāju botam, cik tas ir bieži sastopams cilvēkos. Bots izspļauj 0,5-1% iedzīvotāju + neapzinātā daļa. Pazīstu vēl vienu šādu cilvēku un mūs vieno tikai forums un sieviete - mana bijusī, viņa tagadējā.

Forums: ankh.lv, kas savulaik nostrādāja kā vienīgais pareizais sociālā tīkla piemērs - visa draugu un paziņu bāze faktiski no turienes.
Plus kāds vecāks zvērs no bradajumi.lv

Tam ir termins pat: VGP (Voluntary Generated Piloerection). EDIT: pieteicās vēl viens cilvēks, tagad mūsu ir 3 un forums visiem kopīgs! :D

Pirms tehnoloģijas ierašanās mums uzticējās, mēs:

1
Dzīvojāmies visu laiku pa āru - pasaules izziņa caur maņām, dubļiem, asinīm, imunitātes kačāšana caur dubļu rīšanu, nokrītot no velo. Kaulu pieslīpēšana ar asfalta slimību un visas pārējās labās, raksturu rūdošās lietas. Bijām mājās līdz ar tumsu un tā bija pašsaprotama realitāte, kas ātri ieaudzina patstāvību. Viss sāka iet uz dirsu kaut kur ap "Safeguard" ziepīšu reklāmu laiku, kad pēkšņi sāka kaut kādu drošību un sterilitāti kačāt sabiedrībā, kļūstot garā un miesā mīksti, akūti no jelkāda riska mūkoši.
2
Visādi citādi daudz laika pavadījām bez vecāku uzraudzības - reiz pilnā ātrumā skrēju pa stroiku un ierāvu ar galvu betona sijā. Asins pušu, gaļa tek ārā. Nekas - slauku asinis no sejas, eju vēsi uz mājām aplaizīt brūces. Slimnīca, šūt? Slims, vai, man sūda pušums tikai! Citā epizodē - ments draudēja šaut, ja nelīdīsim no objekta ārā. Adrenalīns mani mega ātrumā pārsvieda pāri augstai sētai. Bratanu gan noķēra. Kopš tās dienas uz mentiem skatos kā uz licencēti bruņotiem psihopātiem - labāk pa gabalu, labāk neiesaistīt savā dzīvē nevienā pašā brīdī. Paši tiksim galā, dekorētais idiots lai labāk mēģina to meklēto personu sarakstu saīsināt...
3
Taisījām trasītes un tramplīnus, gājām uz sašķūrētajām smilšu čupām/tramplīniem blakus jaunceltnēm. Reiz es izdomāju - jāpamēģina to kalniņu izlekt. Liels, baiss, nekad nav darīts, sveša lieta. Bet kas tad tur tāds varētu būt, ne? Brīvi ripoju pa kalniņu, uzminu un lidoju. Nedalecu līdz nogāzei, sanāca augsti un nopļeckājos gar zemi, parubījos uz tramplīna augšas līdzenās daļas. Pamodies skatos - ričuks uz pusēm, man sasitumi un bik asinis. Pieceļos, noslaukos un ričuks pār pleciem, stiepju kilometru uz mājām - moš tomēr varēs sametināt?
4 ( ... tālāk ... )