[Jaunākais][Arhivētais][Draugi][Par sevi]
Below are 20 entries, after skipping 120 most recent ones in the "Bezjēgas orākuls" journal:[<< Previous 20 entries -- Next 20 entries >>]
| Februāris 20., 2020 | |
|---|---|
| 13:28 [Link] | Nesen mājās aizrunājāmies par zinātni un zinātniekiem. Vairāk par zinātnes un t.s. pseidozinātnes (nu tur visādas ezotērikas, torsionu lauki, uguns āderes utt.) attiecībām. Pamatdoma tāda, ka zinātnieki parasti šādu uzskatu cilvēkus metas apkarot ārkārtīgi dedzīgi un agresīvi. Zinātniski tādas lietas nav pierādītas, tātad nav iespējamas principā. Vairs nekādu tālāku diskusiju. No malas vērojot šķiet diezgan augstprātīga pozīcija. It sevišķi ņemot vērā visu zinātnes vēsturi, kur vēl pat 20. gs. sākumā zinātniekiem šķietami pilnīgi neiespējamas un utopiskas lietas šodien jau ir realitāte. Noteikti, ka daļēji šī pozīcija saistīta ar kolēģu attieksmi. ''Redzēs, ka es te diskutēju ar kaut kādiem ezotēriķiem un sāks apšaubīt manu zinātniskumu.'' Tas uzreiz ietekmē respektu, uzticamību un līdz ar to arī iespēju publicēties prestižos izdevumos, kas zinātniekam ir pats svarīgākais. Manuprāt daudz jēdzīgāka un zinātnieku tēlam pozitīvāka pozīcija būtu aptuveni šāda: ''Jā, pašlaik zinātne nespēj to pierādīt''. Tieši ar uzsvaru uz vārdu pašlaik, jo teorētiski nākotnē ir iespējams praktiski jebkas. Arī tas, ka kādreiz zinātniski tiks pierādīts, ka taisnība bija šodienas ezotēriķiem. Tags: eksistenciālisms |
| Janvāris 31., 2020 | |
| 11:14 [Link] | Bijām uz ''12 krēsliem'' JRT. Uzreiz jāsāk ar JRT kulta statusa kritiku, jo visas labās biļetes tiek izķertas dažu stundu laikā. Līdz ar to, pat vairākus mēnešus pirms izrādes ir atlikušas tikai vietas vieninieces. Lai gan biju kopā ar sievu, faktiski jau lielāko daļu vakara pavadījām atsevišķi, katrs savā zāles stūrī. Pati izrāde jau gan ļoti laba. Biju pēc diezgan garas un grūtas dienas, drusku pikts un uzvilcies, bet izrāde jau paņēma savā varā dažu minūšu laikā. Stāstu neesmu lasījis. Esmu redzējis tikai vecu padomju kinofilmu. Izrādi varētu raksturot kā traģikomēdiju ar farsa elementiem par dārgumu meklēšanu 1920to gadu Padomju Krievijā, kas piesātināta ar ebreju anekdotēm. Lomās teju visi zināmākie teātra aktieri. Varbūt tieši tāpēc drusku nepatīkami pārsteidza biežā aktieru pārteikšanās un putrošanās. No tik zvaigžņota sastāva to negaidīju. Tags: ko es redzēju |
| Janvāris 24., 2020 | |
| 11:18 [Link] | Nedaudz par bērnkopību un integrāciju. Meitu pieteicām rindā uz trīs bērnudārziem jau tūlīt pēc viņas piedzimšanas. Sieva rosināja sūtīt meitu krievu dārziņā. Tur nav rindu un pie viena apgūs krievu valodu. Tomēr, doma, ka ar meitu Latvijā runā krieviski, manām patriotiskajām smadzenēm nebija pieņemama. Tāpēc šādu variantu atmetām. Tomēr daļēji tas ir izpildīts, jo bērnudārzs, kurā tagad iet mana meita, vēl pirms 5-6 gadiem bija pilnīgi krievvalodīgs. Tad viņā pakāpeniska sāka ieviest arī latviešu grupiņas un tagad proporcija ir aptuveni 50/50. Āgenskalna snobu vērtējumā tas ir sliktākais dārziņš rajonā. Tam nav arī nekāda mīļvārdiņa nosaukumā. Tas ir tikai necils ''Rīgas 62. PII''. Meita toties ir pilnīgi apmierināta un lielā mērā arī mēs. Grupiņā aptuveni trešdaļa bērnu ir no krievvalodīgām ģimenēm, kur vecāki ir izlēmuši, ka bērniem jau no bērnudārza jāapgūst latviešu valoda. Tajā pašā laikā process ir abpusējs un arī meita nes mājās vienu otru krievu vārdiņu. Arī patriotiskā audzināšana ir līmenī. Meita jau pirmajā bērnudārza semestrī zināja kāds izskatās valsts karogs un pirms 18. Novembra dungoja valsts himnas pirmo pantu. Vispār mūzikālā izglītība tur ir ļoti kvalitatīva. Mūzikas skolotāja ir meitas mīļākā skolotāja un mēs mājās dzirdam jaunu repertuāru teju katru nedēļu. Arī visus tradicionālos gadskārtu svētkus zin un, iespēju robežās, atzīmē. Ir jau arī ēnas puses. Audzinātājas pašas ir krievietes un viņu latviešu valodas prasme ir stipri viduvēja (sevišķi rakstos). Sarunvalodai un bērniem pietiek, bet ar vecākiem dziļās diskusijās par audzināšanas jautājumiem ielaisties ir problemātiski. Turklāt meitas runā izpaužas krievvalodīgajiem raksturīgās izrunas kļūdas, kas mājās pašiem cītīgi jālabo. Krietni atšķirīgi ir arī ziemassvētki. Kā jau šajā vidē pierasts, ar salaveci zilā mētelī un sņegurku. Kopumā nav slikti. Vēl viens svarīgs apstāklis ir tas, ka bērnudārzs atrodas ļoti tuvu mājām un nav ar mašīnu jātešas pāri puspilsētai. Esam vieni no retajiem, kas uz dārziņu dodas kājām. Ir dzirdēts, ka vēl viens otrs krievu bērnudārzs, lai izvairītos no slēgšanas bērnu trūkuma dēļ, pilnīgi vai daļēji pāriet uz latviešu mācību valodu. Tags: eksistenciālisms |
| Janvāris 14., 2020 | |
| 16:14 [Link] | Atvaļinājums beidzies, jāsāk strādāt. Sākšu ar interesantu, lai gan ne pārāk pārsteidzošu, secinājumu par Latvijas žurnālistikas vidējo līmeni. Pirms kāda laika, kādas provinces pilsētas žurnālists, tiešā tekstā izteicās, ka labas ziņas viņu neinteresē. Viņš rakstot tikai par skandāliem un nejēdzībām. Provinces pilsētas avīzīte knapi velk dzīvību un vienīgais, kas internetā piesaista skatījumus ir kliedzošs virsraksts un kādas nejēdzības izklāsts. Sanāk apburtais loks. Pašvaldības savos izdevumos raksta pozitīvas ziņas, jo vietējā prese par tām neraksta. Savukārt vietējā prese spēj izdzīvot tikai rakstot par negācijām, jo pašvaldības ar savām lapelēm kropļo tirgu. Tas gan ir novedis pie tā, ka valsts pārvaldes darbinieku lielākās bailes ir no valsts kontroles un žurnālistiem. Kur uzrodas žurnālists tur tūdaļ būs skandāls un nepatikšanas. Tags: darbs, eksistenciālisms |
| Decembris 18., 2019 | |
| 11:04 [Link] | Interesanti ar to zviedru Grētu. Nevar teikt, ka pilnībā viņas idejām piekrītu. Manuprāt viņa ir pieķērusies problēmai no nepareizā gala un uzrunā neīsto auditoriju. Tomēr vides problēmas ir reālas un netaisos to noliegt. Drusku pārsteidz tas kritiķu daudzums, kas kritizē, lamā un pat apvaino nabaga meiteni personīgi pat nevēloties iedziļināties problēmās. Vizuāli novērojumi liecina, ka lielākā daļa lamātāju ir pieauguši vīrieši. Laikam jau tas, ka mazgadīgs skuķis mācīs viņiem dzīvot, tiem ir kā bullim sarkana lupata. Psihologiem un antropologiem ir plašs darbalauks. Tags: eksistenciālisms |
| Decembris 11., 2019 | |
| 16:37 [Link] | ''For a fleeting moment at the end of the Cold War it seemed Europe could be a normative power, exporting liberal democracy by example. That window has closed. If Europe prizes its values it will have to defend them” (Philip Stephens, Financial Times, 11.21.19.) Divi zelta teikumi. Arī es domāju līdzīgi. Daudziem gan tas nepatiks, bet visas dižās un cēlās Eiropas vērtības nav ne sūda vērtas, ja paši neesam gatavi tās aizstāvēt. Pēdējo gadu notikumi un tendences arī liecina, ka Eiropa ir zaudējusi daļu no savas ekonomiskās un politiskās ietekmes. Turklāt pārskatāmā nākotnē turbulence un neskaidrība šajā pasaules malā varētu tikai pieaugt. Tags: eksistenciālisms |
| Novembris 28., 2019 | |
| 14:43 [Link] | Noskatījos ''Dvēseļu Puteni''. Jāsāk ar nelielu atkāpi par pašu romānu. Tā ir grāmata, kas uz mani pusaudža laikā atstāja milzīgu iespaidu. Esmu pārlasījis to vismaz reizes trīs. Līdz ar to sižetu joprojām zinu ļoti labi un teorētiski vajadzētu būt sašutušam par jebkuru atkāpi no tā. Filmā atkāpes tiešām ir diezgan daudz. Sākot jau ar apvienotiem varoņiem, mainītām lomām, sajauktu notikumu hronoloģiju un dažiem pilnīgi no jauna izdomātiem notikumiem. Bet šis ir tas gadījums kad tas netraucē un īpaši neliek vilties. Filma kopumā ir diezgan iespaidīga. Arī vizuāli. Jāpiekrīt daudziem citiem, ka ziemassvētku kauju aina ir labākā kauju aina līdz šim Latvijas kino. Arī kopumā karš ir attēlots ļoti profesionāli. Šeit nav panorāmisku kauju skatu un impēriska vēriena. Viss kaujas lauks ir saspiests 16 gadīga puiša redzes leņķī. Līdz ar to nav nekāda globāla skatījuma uz kara norisēm mūsu reģionā. Ir tikai tāds karš kā to redz galvenais varonis un daži viņa tuvākie biedri. Tas man šķita ļoti labs moments, jo tas uzreiz piešķir filmai personīgu aspektu un brīžiem arī klātbūtnes sajūtu. Ir protams arī lietas, kas manuprāt nav īpaši izdevušās. Piemēram, vāciešu attēlojums. Tie joprojām tiek drusku demonizēti, liekot visai runai vācu valodā izklausīties pēc ķērcošas riešanas. Joprojām ir klātesoša arī problēma ar strauju notikumu secību kurai vēsturi nepārzinošs cilvēks nespēj izsekot. Vienā brīdī visi cīnās par caru, nākamajā brīdī jau pret caru un vēl pēc brīža jau par Latviju. Īsts vēsturisks karuselis. Tomēr tāda jau tā vēsture šajā reģionā bija. Notikumi attīstījās un mainījās ļoti strauji. Izslavētā mūzikā gan man šķita diezgan neitrāla. Tikai noslēguma titru dziesma ir emocionāli spēcīga. Kopumā filma ir ļoti laba. Atsevišķas lietas ir labākās kādas Latvijas kino līdz šim redzētas. Iesaku. Ja nu kāds nav redzējis treileri: https://www.youtube.com/watch?v=qWN4qY5 Arī šīs filmas sakarā gribu pastāstīt nelielu stāstiņu. Par vienīgo, droši zināmo, manas dzimtas piederīgo Latviešu strēlnieku. Vecvectēva brālis Jānis, jeb vienkārši ''Jāņonkuls'' arī brīvprātīgi iestājās 3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljonā vēl nebūdams 18 gadus vecs. Dienēja ložmetēju komandā, piedalījās arī ziemassvētku kaujās. Šo kauju sakarā ir saglabājies stāsts par to kā viņš pa aizsalušu grāvi, uz ragavām, sev pa priekšu stūmis ložmetēju ik pa laikam ielūzdams ledainā ūdenī. Jaņonkuli revolūcijas vētras aiznesa uz Krieviju un tur viņš arī palika uz dzīvi. Bija virsnieks Sarkanajā armijā, rotas komandieris. Sākoties Spānijas pilsoņu karam viņš bija to latviešu vidū kurus sūtīja īpaši slepenā misijā uz Spāniju apmācīt un atbalstīt republikāņus. Misija bija tik slepena, ka par to nezināja pat NKVD, kas Jāņonkuli bija iekļāvusi 1937. gada nošaujamo sarakstos. Pēc atgriešānās no Spānijas Jāņonkulis uzzināja, ka lielākā daļa viņa latviešu draugu un paziņu ir nošauti. Viņš atgriezās Rīgā un sāka stipri dzert, lai gan līdz tam bija praktiski nedzērājs. Ir arī saglabājies viņa teiciens no šī laika: ''Nodzīvot tādu dzīvi un nedzert - to nevar''. Jaņonkuls nomira 1962. gadā un tagad guļ Pļavnieku kapos. Arī vecvectēvs cīnījās 1. pasaules karā tikai kāda krievu pulka sastāvā. Bija sakarnieks un apbalvots gan ar 4. šķiras Jura krustu, gan ar Jura medaļu. Jura krustu esam saglabājuši kā vērtīgu dzimtas relikviju no šī šausmīgā kara. Tags: eksistenciālisms, ko es redzēju |
| Novembris 14., 2019 | |
| 15:15 [Link] | Vakar noskatījos ''Jelgava 94'', kas tikko ''Lielajā Kristapā'' saņēma ne vienu vien godalgu. Vispār man ļoti patika. Tā pat nav tik daudz par metālistiem kā par pieaugšanu 90tajos un tai raksturīgām pusaudžu problēmām. Tik pat labi filmas galvenais varonis varēja pārstāvēt hiphopa subkultūru un iet cauri tiem pašiem procesiem. Tas arī izskaidro filmas popularitāti, jo tādējādi tā uzrunā ļoti plašu auditoriju. Filma vizuāli ļoti krāšņa un tiešām rada autentisku laikmeta sajūtu. Apģērbi, dzīvokļu iekārtojums un visādi sadzīviski nieciņi ir ļoti atbilstoši. Sižets pat diezgan precīzi seko līdzi grāmatai. Gribējās gan abus draudzīgos ''bandītus'' nedaudz izvērstākus, jo salīdzinot ar grāmatu, viņu loma te ir pavisam garāmejoša. Arī man, tāpat kā vairākus citus komentētājus, drusku kaitināja pieaugušais rakstnieks, kas ik pa laikam, kā ēna sekoja līdzi savam jaunības tēlam. Jāpievieno arī sievas kritiskais vērojums par Elīnas Vaskas atveidoto bioloģijas skolotāju. 1994. gadā un vēl arī šodien, neviena skolotāja neatļaujas stundās ģērbties tik izaicinoši. Saprotu gan, ka sižetiski tas bija nepieciešams, lai maksimāli uzsvērtu galvenā varoņa tā brīža seksuālo spriedzi. Lai arī es 1994. gadā gāju tikai otrajā klasē, filma kaut kādā mērā ilustrē arī manu bērnību. Filmas treileris, ja nu kāds nav redzējis: https://www.youtube.com/watch?v=jMb8Rpr Filmas iespaidā padalīšos ar stāstiņu kuram varētu dot nosaukumu ''Rīga 2004''. Mācoties tehnikumā, tieši 10 gadus vēlāk par filmā atveidotu laika posmu, gāju cauri tām pašam sajūtām. Kursā bijām divi ''metālisti'', es un Raimonds. Čalis no Mangaļsalas. Mūsu muzikālā gaume atšķīrās, bet tā kā bijām vienīgi visā kursā, tad turējāmies kopā un viens otru izglītojām un ietekmējām. Visā tehnikumā tolaik bijām tikai kādi 5-6 metaļori (kas vizuāli sevi par tādiem identificēja), bet viens otram garām staigājām ar dzelzs ģīmjiem. Es Raimondam devu CD matricas un viņš man iekopēja to mūziku kas man patika un arī viņš pats to noklausījās. Tā vietā viņš man deva savas Ņūmetāla kasetes (Slipknot, Soulfly u.c.) Ap 4. kursu jau mūsu vizuālais tēls un arī muzikālā gaume bija praktiski vienāda. Pateicoties viņam tiku pie savām pirmajām kerzām (daudz ko piedzīvojuši, bet lauku darbos tiek izmantoti joprojām). Kopā ar viņu apmeklēju savu pirmo smago konci. Vienu no pēdējām ''Baltijas saulēm'' Zaķusalā. Man šķiet, ka tieši es viņu tā kārtīgi iepazīstināju ar ''Skyforger'' veikumu. Meiteņu gan starp mums nebija, jo bijām puišu kurss. Arī par grupas dibināšanu nevienu brīdi nedomājām. Bijām slinki, mums gribējās mūziku baudīt nevis radīt. Nokļūstot LU vēsturniekos jutos kā paradīzē. Tik daudz radniecīgi domājošu cilvēku un arī meitenes. Bija labi laiki. Nezinu kādi ir apstākļi šodien. Kaut kādā ziņā droši vien līdzīgi, par spīti tehnoloģijām. Tags: eksistenciālisms, ko es redzēju |
| Novembris 7., 2019 | |
| 15:51 [Link] | Atgriežoties pie vides un ekoloģijas jautājuma nav skaidra viena lieta. Kāpēc aizvien uzstājīgāk tiek propagandēta elektroauto lietošana? Tas, ka fosilais kurināmais ir kaitīgs videi un jau salīdzinoši drīzā nākotnē beigsies ir skaidrs. Bet arī elektrība nav brīnumlīdzeklis. Tā ir salīdzinoši mazāks ļaunums, bet noteikti ne ilgtermiņa risinājums. Šobrīd tikai neliels procents visas elektroenerģijas tiek iegūts ''zaļā'' veidā (saule un vējš) un strauji kāpinot pieprasījumu pēc tās ļoti daudz resursu prasīs tās sadale un novadīšana. Bet daudz lielāks trūkums par ko neviens īpaši nerunā ir šo eletktroauto nolietoto akumulatoru utilizācija. Cik lasīts to pārstrāde ir diezgan resursu ietilpīgs process. Strauji augot šo akumulatoru apjomam ir risks, ka visa sistēma aizrijas un pārstrādes rūpnīcas ieaug izlietotu akumulatoru kaudzēs. Tas var izvērsties tādā situācijā kāda šobrīd ir ar nolietotajām autoriepām. Pārstrādes jaudas daudzkārt atpaliek no patēriņa un tad mums ir pilni meži un grāvmales ar riepām. Nepatīk, ka pēdējā laikā visur dzird tikai par baisajiem CO2 izmešiem, kas ir izrauti no konteksta un galīgi nepalīdz uztvert kopainu. Noteikti kāds prasīs ko tad es ierosinu. Es rosinu radikāli samazināt automašīnu lietošanu pilsētās (galvenie piesārņotāji ir pilsētas) un skatīties ūdeņraža dzinēju virzienā. Tags: pilsētas dzīve |
| Novembris 5., 2019 | |
| 16:10 [Link] | Noskatījos simtgades filmu ''1906'' un nedaudz vīlos. Biju ļoti priecīgs, kad uzzināju par šādas filmas tapšanu, jo attēlotais laika periods un notikumi ir ļoti nozīmīgi Latvijas vēsturē, bet ļoti maz izzināti. Filma nav slikta, Latvijas standartiem pat laba, bet diezgan pliekana. Atstāj nepabeigtības iespaidu, jo teju visas epizodes beidzas diezgan aprauti. Arī pašu revolucionāro anarhistu attēlojums diezgan vienkāršs un bērnišķīgs. Salīdzinot kaut vai ar slavenā Pētera Māldera dzīves un darbības aprakstiem. Ļoti labi gan izdevusies Rīgas 20. gs. sākuma pilsētvides un modes atveidošana. Rekvizitori un tērpu mākslinieki Latvijai ir spēcīgi. Kopumā gaidīju no filmas daudz vairāk, jo tēmas potenciāls ir milzīgs. Tags: ko es redzēju |
| Oktobris 30., 2019 | |
| 13:57 [Link] | Nedaudz par Helēnas Demakovas garo ēnu Latvijas kultūrpolitikā. Daudziem, tai skaitā man, ar šo trekno gadu kultūras ministri saistās labas atmiņas. Viņa panāca jūtamu algu palielinājumu kultūras nozares darbiniekiem un arī muzeja darbinieks beidzot varēja sajusties kā cilvēks. Šie labie laiki gan bija tikai dažus mēnešus gari, jo tūlīt sākās lielā krīze un kultūras joma iekrita vēl dziļākā bedrē nekā pirms tam. Tomēr ministres kadru politika bija diezgan īpatnēja. Kultūras nozarē ir termins ''Demakovas cilvēks'' ar ko apzīmē savulaik ministrei pietuvinātus cilvēkus, kas iecelti neatbilstoši augstā amatā. Tagad jau ietekmīgos amatos tādi palikuši diezgan maz, bet viens otrs vēl spītīgi turas. Viena no zināmākajām ir bēdīgi slavenā brīvdabas muzeja direktore, kas šajā amatā nokļuva ar tiešu ministres gādību. Ministrija jau teju 10 gadus nesekmīgi mēģina viņu atlaist. Rīgā runā, ka šis amats viņai piešķirts kā atlīdzība par kādiem pakalpojumiem, jo dāma ilgstoši bija ministrijas galvenā grāmatvede. Nesen uzzināju, ka arī mana pašreizējā priekšniece ir ''Demakovas cilvēks''. Savulaik, veidojot reģionālo nodaļu, lielajam iestādes vadītājam tika izteikts nepārprotams ministres mājiens, ka nodaļas vadītājās amatā ir jāliek konkrētā dāma. Saprotams, ka nekāds konkurss netika rīkots. Principā viņa pilnībā piemīt ''Demakovas cilvēka'' rakstura īpašības: apšaubāmas profesionālās zināšanas, pilnībā nepiemērotas cilvēciskās īpašības, bet milzīgas ambīcijas un demagoga prasmes. Līdzšinējā pieredze rāda, ka cīnīties ar šiem cilvēkiem vai mēģināt atbrīvoties ir diezgan bezcerīgi. Aiz viņiem parasti kāds stāv. Labi, ka vismaz laiks nestāv, bet strauji rit uz priekšu. Jaunākas šīs dāmas nepaliek, lai kā gribētu. Tags: darbs, eksistenciālisms |
| Oktobris 10., 2019 | |
| 14:55 [Link] | Man jau liekas, ka es reizēm esmu diezgan spītīgs. Tomēr salīdzinot ar manu meitu tie ir ziediņi. Viņa būs no tiem cilvēkiem, kas nonākot pie sienas, nevis meklēs durvis vai kādu spraugu, bet mēģinās ar pieri izdauzīt pati savas durvis.
Tags: Viņas |
| Oktobris 7., 2019 | |
| 15:40 [Link] | Piektdien bijām uz ''Pienvedēju Piedzīvojumu'' 25 gadu jubilejas koncertu Hanzas peronā. Pati ēka lielisks vecā un jaunā sintēzes paraugs kur viena daļa tikai papildina otru nevis nomāc vai nerespektē. Man ļoti patīk. Par pašu koncertu. Pienvedējus nekad neesmu baigi klausījies. Dažas dziesmas patīk, bet tas arī viss. Toties sieva konci izbaudīja pēc pilnas programmas. Grupā visi ir viņas vienaudži un viņa viņus pirmo reizi dzirdēja jau tad, kad viņi bija vienkārši ''kaut kādi džeki no Sabiles''. Pēc viņas teiktā, šie joprojām nav zaudējuši neko no vokāla vai jaudas. Kārtīga rokkoncerta cienīga kačka. Man patika Žigata jociņi un pašironija par pašu fizisko vecumu dziesmu starplaikos. Mēs jau mājās esam nosprieduši, ka viņu jaunākais hits ''Ejam mājās'' ir visas četrdesmitgadnieku paaudzes himna. Kad ballēties vēl gribas, bet fiziski vairs neturi. Likumsakarīgi, ka arī koncerts tika noslēgts ar šo dziesmu. Tags: ko es redzēju |
| Septembris 30., 2019 | |
| 15:38 [Link] | Ļoti jocīga mūsdienu tendence ir, ka rūpes par dabas aizsardzību un pastiprināta pievēršanas vides jautājumiem vairāk raksturīgi tieši visādu nokrāsu kreisajiem. Vai tiešām nav iespējams domāt par vides aizsardzību un tajā pašā laikā nekļūt par sasodītu sociālistu?
Tags: eksistenciālisms |
| Septembris 18., 2019 | |
| 09:12 [Link] | Lēnām nobriestam filmas ''Jelgava 94'' skatījumam kino. Filmas galvenās sieviešu lomas atveidotāja nesen kādā intervijā izteicās, ka 90tie. gadi viņai šķiet interesants laiks un viņa labprāt tur padzīvotu. Jāsāk ar to, ka neesmu pieradis, ka tagad jau patstāvīgu dzīvi sāk cilvēki, kas 90. gados vispār nav piedzīvojuši. Tas laiks bija interesants un jautrs tikai no bērna vai jaunieša skatpunkta. Arī man ir labas atmiņas par to laiku. Bērnība un pirmie skolas gadi pagāja diezgan bezrūpīgi. Tomēr maniem vecākiem atmiņas nav tik patīkamas. Tēvs kādu laiku strādāja pat trijos darbos, māte kā medmāsa saņēma pārdesmit latu algu un dzīvojām kopā ar vecvecākiem divistabu dzīvoklī. Tajā laikā vecmammas mazdārziņš bija jūtams atspaids. Labi atceros degvielas krīzi kādā 90to. gadu sākumā, kad nekursēja autobusi, jo nebija degvielas. Sievas vecākiem, ap to pašu laiku, slavenā Ādažu kolhoza brūkošajās atliekās algu izmaksāja govīs un lauksaimniecības tehnikā. Tagad jau šķiet tāds romantiski skaists laiks, bet vēlreiz to piedzīvot negribētos. |
| Septembris 12., 2019 | |
| 10:30 [Link] | Lai cik nepierasti būtu apmeklēt ''Auļu'' sēdkoncertu vakar tomēr sanāca tādu apmeklēt. Koncertprogramma ''Senču balsis'' ir kārtīgs pasaules mūzikas projekts, kur paši Auļi drusku paiet malā un galveno uzmanību novirza uz saviem viesiem: mongoļu rīkles dziedātāju, sāmu joiku dziedoni un traku austriešu jodelētāju. Uzreiz jāsaka, ka katrs no šiem mūziķiem spētu sniegt individuālu koncertu un salikt visus uz vienas skatuves jau ir diezgan liels izaicinājums. Vēl lielāks izaicinājums ir visus iesaistīt kopējā skaņdarbā. Izdevās ļoti labi, jo pusotra stunda pagāja nemanot un palika mazuma piegarša. Lielākais pārsteigums bija austriešu jodelētājs, kas izskatījās kā izkāpis no filmas ''Mūzikas skaņas''. Tomēr tik daudzslāņainu un daudzveidīgu jodelēšanu nekad nebiju dzirdējis. Turklāt viņš vēl izrādījās vargāna spēles virtuozs, kas spēj vienlaicīgi spēlēt četrus vargānus un rada tādu tempu, kas daudz neatpaliek no Auļu bungām. Tags: ko es redzēju |
| Septembris 6., 2019 | |
| 11:05 [Link] | Braukājot pa laukiem ir izkristalizējušās vairākas, ja ne gluži doktora disertācijas, tad maģistra darba cienīgas tēmas. Pamatā kultūras un mākslas vēsturē, bet principā daļu varētu arī piesaistīt etnogrāfijai vai arhitektūrai. Dīvainas sakritības dēļ tās visas saistītas ar mazām lauku kapsētām. Arī lauku kapsētās ir gana daudz lielu un pat monumentālu 20. gs. pirmās puses akmens kapakmeņu ar ievērojamu māksliniecisku vērtību. To lielākā daļa ir parakstīta, bet lielākā daļa vārdu neko neizsaka. Provinces akmeņkaļu un tēlnieku pusamatieru darbība 20. gs. pirmajā pusē ir pilnībā nezināma un nepētīta. Vēl viena tēma ir t.s. ''čuguna krusti'', kas lauku kapsētās ir dominējošā kapu pieminekļu forma līdz pat 20. gs. sākumam. Lai arī tur ir salīdzinoši nedaudzas to atveidojuma pamatformas, variāciju ir desmitiem. Arī tās neviens nav apkopojis un sistematizējis pat reģiona ietvaros. Un vēl ir tēma, ko es turpinot strādāt muzejā būtu mēģinājis attīstīt, ir kapsētu vārti. Nav divu vienādu vārtu. Savā izskatā tie variē no vienkāršiem ķieģeļu mūra stabiem, līdz pat sarežģītām vairākstāvu mūra konstrukcijām. Kāds arhitektūras students te varētu izvērsties. Bet arī no vēsturiskā viedokļa ir interesanti. Kas noteica kādiem šiem vārtiem jāizskatās? Kāda bija to attīstības hronoloģija? utt. Savādāk daļa lauku kapsētu pamazām tiek pamestas, ieaug mežā un nevienam īpaši nerūp. Bet no kultūrvēstures aspekta tās ir vērtīgas un pilnīgi nezināmas stāsta lappuses. Var jau arī saprast pētnieku grūtības. Te ir vajadzīgs milzīgs lauka darbs. Mākslas vēsturniekiem (o.k. visbiežāk vēsturniecēm) daudz vairāk patīk staigāt pa siltiem muzejiem, sēdēt bibliotēkās un runāt ar māksliniekiem nekā braukāt pa vecām kapsētām un skaitīt kapakmeņus. Tags: darbs, eksistenciālisms |
| Augusts 28., 2019 | |
| 16:05 [Link] | Starp citu, pagājušās piektdienas metāloperas ''Kurbads'' izrāde Lucavsalā bija lieliska. Arī tā iemesla dēl, ka meita veiksmīgi tika aizfīrēta uz piejūru un varējām divatā uzdzīvot. Sen nebija būts Skyforger koncertā (vispār jebkādā smagajā koncertā). Vispār ''Kurbada'' albums man īpašas emocijas neraisa, patīk tikai viena dziesma, bet šajā operas izpildījumā pat gandrīz vai sāka iepatikties. Fināla uguņošana daudz neatpalika no Rammstein šova. No abām iesildošajām grupām patīkami pārsteidza igauņu duets ''Riffarrica''. Ar bungām un akardeonu tika panākta neslikta kačka. Pat neprasījās ģitāra. Igauņu folks vispār izceļas ar lielu enerģiju un radošu pieeju izpildījumam. Šis konkrētais igauņu akardeonists, kuru sieva pazīst no folkloristu aprindām, esot viens no labākajiem valstī. Leišu kompānija ''Lietis Band'' bija simpātisku meiteņu (vismaz 4 meitenes) ansamblis, kas spēlēja enerģisku postfolku. Tomēr īpaši nepārsteidza un atmiņā nepalika. Varbūt pie vainas lielā skanējuma līdzība ar leišu postfolka klasiķiem ''Žalvarinis'' Tags: ko es redzēju |
| Augusts 12., 2019 | |
| 15:19 [Link] | Pozitīvas apstākļu sakritības dēļ sanāca uz četrām dienām pazust Latgalē. Vesels mini atvaļinājums. Principā ar sievu turpinām svinēt savu pusapaļo kāzu jubileju, jo sanāca tāds kāzu ceļojuma turpinājums. Apskatījām daudzas vietas kuras toreiz gribējām, bet nepaguvām. Šoreiz vairāk Latgales vidusdaļa un nedaudz ziemeļi: Rēzekne, Ludza, Zilupe, Kārsava, Malnava un atpakaļceļā arī Varakļāni. Vispozitīvāko iespaidu atstāja: Rēzekne - dzīvīga pilsēta ar daudz jauniešiem, Zilupe - perfekti tīri izlaizīta pilsētiņa, Kārsava - vieta kur tiešām cilvēki savā starpā uz ielas un veikalā runā latgaliski. Vēl pozitīvi pārsteidza Varakļāni. Biju tur pirmo reizi un negaidīju tik kompaktu un visādā ziņā jauku pilsētiņu. Negatīvi pārsteidza tas, ka pašā pierobežā Latvijas TV tiešām neredz. Par to daudz runāts, bet pirmo reizi pārliecinājos pats. Tie, kam ir laiks sēdēt pie TV, skatās Krievijas TV piedāvājumus kuros parasti ir iekļauti arī daži Baltkrievijas, Kaukāza valstu un pat Turcijas TV kanāli. Un agri vai vēlu, savā ziņā pat pašiem negribot, domāšana un pasaules uztvere sāk izmainīties. Rodas jautājums vai gadiem ilgstošā muļļāšanās Rīgā par šo tēmu jau nav raksturojama kā apzināta kaitniecība? Tags: eksistenciālisms, ko es redzēju |
| Augusts 5., 2019 | |
| 16:12 [Link] | Pēc ļoti stresainas un trauksmainas darba nedēļas paša organizēts pārgājiens gar Aivieksti un Daugavu bija tieši tas kas vajadzīgs. Labā kompānijā nosoļoti ~ 20 km., apskatīti interesanti vēstures un dabas pieminekļi, kā arī vakarā vēl paspēts uz Latvijas mazākās alus darītavas piecu gadu jubilejas koncerta pēdējiem akordiem. Pēc koncerta ar sievu sākām svinēt pusapaļo kāzu jubileju un palīdzējām patukšot saimnieka alus mucas. Galu galā mūsu kāzās galdā bija viens no pirmajiem šī brūža brūvējumiem.
Tags: Dzīvo ātri, draugi |