Neprātīgā saprāta balss Below are the 20 most recent journal entries recorded in the "Bezjēgas orākuls" journal:

[<< Previous 20 entries]

Septembris 23., 2020
15:25
[User Picture]

[Link]

Cik gan viegli ir zaudēt cieņu nozares acīs. Kultūras ministrs pamatīgi nolažojas ar Brīvdabas muzeja vadītāja izraudzīšanos, vēl piedevām tiek parādīts ''Kultūršokā'' (lai gan drusku žurnālistiski pārspīlētā sižetā) un viss. Rīt plānota Eiropas Kultūras mantojuma dienu atklāšana, kur uzstāsies arī ministrs, bet kantorī neviens vairs viņu negrib redzēt!

Tags: ,

(2Iespļāva | Iespļauj dvēselē)

Septembris 15., 2020
09:44
[User Picture]

[Link]

Reizēm šķiet, ka liela daļa sabiedrības no manas iestādes sagaida nemitīgas represijas pret ikvienu kurš viņuprāt neciena vai bojā kultūras mantojumu. Regulāri tiek pieprasītas asinis un visbargākie sodi līdz pat privātīpašuma konfiskācijai, kuru neparedz neviens likums. No civilizētas kultūras iestādes mēs tiekam padarīti par NKVD filiāli. Daži administratīvie procesi gadā jau sanāk, bet tie ir gadījumi kur tiešām ir izsmelti visi citi līdzekļi vai arī apzināta ļaunprātība.

Tags: ,

(10Iespļāva | Iespļauj dvēselē)

Jūlijs 27., 2020
13:23
[User Picture]

[Link]

Pēdējās trīs dienas pirms atvaļinājuma šogad ir īpaši grūtas. Darba pāri galvai un nezin kā visu paspēt līdz trešdienas vakaram. Arī atvaļinājuma pirmā nedēļa jau pilnībā saplānota un aizņemta. Sāk aizpildīties arī otrā. Šovasar laiska atpūta pie jūras nesanāks, vienas vienīgas aktivitātes.

Tags: ,

(Iespļauj dvēselē)

Jūlijs 6., 2020
17:11
[User Picture]

[Link]

Daudzi restauratori un arhitekti cīnās, lai atjaunojot kādu vēsturisku ēku, pilnīgi viss būtu autentisks, laikmetam atbilstošs un kvalitatīvs. Reālā dzīvē bieži vien izvēles ir tikai divas un krietni vienkāršākas. Vai nu ēkai tiks uzlikts jumts (vēsturiski pilnīgi nepareizs un lēts) un tā tiks saglabāta, vai arī netiks uzlikts nekas un tā sapūs. Rezultātā, kā vienmēr dabūjam pa galvu no abām pusēm. No vieniem par to, ka atļaujam būvēt un saskaņojam pilnīgus mēslus, bet no otriem par to, ka uzstādām neizpildāmas prasības. Grozies kā gribi, bet kāds vienmēr paliks neapmierināts.

Mūzika: Широкий Лан
Tags:

(3Iespļāva | Iespļauj dvēselē)

Aprīlis 2., 2020
15:55
[User Picture]

[Link]

Kopš sieva strādā attālināti viņa mājās vairs vispār nenāk. 12-14 stundu gara darbadiena skolotājiem tagad ir norma. Paralēli tam visam vēl jāpiestrādā par bērnudārza audzinātāju un jānodarbina meita. Tomēr, tagad vismaz var strādāt ar vīna glāzi uz galda un tas drusku atvieglo to visu. :D
Un vēl nesen nospriedām, ka beidzot no mūsu profesijām ir kāds finansiāls labums. Vismaz kaut cik droši un regulāri ienākumi uz daudzo brūkošo nozaru fona...Par sevi gan ilgtermiņā neesmu tik drošs. Iepriekšējās krīzes pieredze rāda, ka kultūras nozare ir viena no pirmajām kuru finansiāli apgriež. Turklāt ļoti pamatīgi. Daudzās sfērās joprojām finansējuma vai algu līmenī nebija atjaunots ''trekno gadu'' līmenis. Pārskatāmā nākotnē jau arī laikam netiks...

Tags: ,

(Iespļauj dvēselē)

Marts 24., 2020
10:17
[User Picture]

[Link]

Vakar pabraukāju pa Zemgales laukiem. Tur cilvēkiem dzīve turpinās. Lielzemniekiem darba pilnas rokas, kuru katru brīdi jāsāk sēja (daži jau ir sākuši), lauksaimniecības tehnika pārvietojas pa visiem ceļiem un nekādi vīrusi to neaptur. Piecos pēcpusdienā arī Bauskas šosejā ir teju nepārtraukta auto plūsma (vairāk gan brauc ārā no Rīgas). Tas liecina, ka pagaidām ekonomika nav pilnībā apstājusies. Lauksaimniekus vīrusa radītās problēmas nav sevišķi ietekmējušas. Vismaz pagaidām.

Tags:

(1Iespļāva | Iespļauj dvēselē)

Marts 16., 2020
15:22
[User Picture]

[Link]

Brīvdienās sanāca jauki patverties no vīrusa sniegotā Vidzemes nekurienē. Pabaudīt pēdējos ziemas priekus pavasarī. Savukārt šodien atpakaļ Rīgā un jāsecina, ka tik tukšu Vecrīgu savā mūžā vēl neesmu redzējis. Iestādē darbs nav apstājies, jo svēto dokumentu apriti un lietvedības termiņus nekādi vīrusi neatceļ. Tomēr strādājam tādā dežūrrežimā uz maiņām un plānojam aktīvi apsekot vientuļos pieminekļus. Labāk vēdināt plaušas staigājot pa mežiem un laukiem nekā Vecrīgas birojā.
Savukārt iestādes datorists nav gulējis jau otro diennakti izmisīgi mēģinot radīt iespēju, vismaz daļēji, ikdienas darbu veikt attālināti. Šajā jomā valsts pārvalde pamatīgi atpaliek pat no izglītības nozares, nemaz jau nerunājot par IT sfēru.

Tags: ,

(Iespļauj dvēselē)

Februāris 25., 2020
16:10
[User Picture]

[Link]

Iestādē publiski runā par sabiedrības iesaistes nepieciešamību, pilsonisku aktivitāti u.c. skaistām lietām, bet realitātē visi vietējie aktīvisti tiek uztverti kā zobu sāpes. Viņu uzklausīšana un iedziļināšanās problēmās rada papildus pienākumus kurus neviens negrib uzņemties, jo tas novērsīs fokusu no ikdienas birokrātisko procedūru pildīšanas tādējādi radot kavēšanos dokumentu apritē, kas valsts pārvaldē ir viens no lielākajiem grēkiem. Ir jau taisnība, ka nereti šiem aktīvistiem revolucionārā degsme ir lielāka par zināšanām un izpratni. Līdz ar to, tev ļoti daudz laika jāveltī skaidrojošajam darbam bez garantijām par rezultātu. Mēdz būt arī tā, ka dažādas sabiedrības grupas (parasti kaimiņi) kārto savstarpējus rēķinus ar mana kantora starpniecību un cenšas viens otram ieriebt. Vēl ir diezgan liela grupa, kas labprāt pasludinātu par kultūras mantojumu visu pasauli un aizliegtu pilnīgi jebkādu jaunu būvniecību pilsētu centros. Arī ar tiem ir jārunā, jāuzklausa, jābraukā pa pasauli, jāmēģina kaut kas skaidrot utt. To visu varētu darīt aktīvāk, ja vien tevi nevērtētu pamatā pēc izmērāmiem, birokrātiskiem rezultātiem, kuru sasniegšana prasa laiku.

Rezumējot jāsaka, ka iestāde, kuras darbībai pilnā apmērā būtu jābūt sabiedrības interesēs un ciešā saskarē ar sabiedrību, īsti nespēj to nodrošināt, jo prioritāte vienmēr ir birokrātiskais process. Šoreiz pat vadība to labi saprot un visādi cenšas to mainīt, bet vienas iestādes līmenī to var uzlabot minimāli. Lielā mērā tāpēc, ka sasodītā valsts kontrole visu vērtē tikai no birokrātiskām un juridiskām pozīcijām. Velk ar pirkstu pa dokumentiem, meklē nepilnības, skaita vēstules un aktus. savukārt tas, kas reāli ir izdarīts kultūras mantojuma saglabāšanas jomā viņus neinteresē.
Kontrolei ir jābūt un dokumentiem ir jābūt kārtībā, bet ja tā visa rezultātā pazūd ne tikai pieminekļi, bet arī cilvēki, tad laikam kaut kas nav īsti kārtībā.

Tags: ,

(1Iespļāva | Iespļauj dvēselē)

Janvāris 14., 2020
16:14
[User Picture]

[Link]

Atvaļinājums beidzies, jāsāk strādāt. Sākšu ar interesantu, lai gan ne pārāk pārsteidzošu, secinājumu par Latvijas žurnālistikas vidējo līmeni. Pirms kāda laika, kādas provinces pilsētas žurnālists, tiešā tekstā izteicās, ka labas ziņas viņu neinteresē. Viņš rakstot tikai par skandāliem un nejēdzībām. Provinces pilsētas avīzīte knapi velk dzīvību un vienīgais, kas internetā piesaista skatījumus ir kliedzošs virsraksts un kādas nejēdzības izklāsts. Sanāk apburtais loks. Pašvaldības savos izdevumos raksta pozitīvas ziņas, jo vietējā prese par tām neraksta. Savukārt vietējā prese spēj izdzīvot tikai rakstot par negācijām, jo pašvaldības ar savām lapelēm kropļo tirgu.

Tas gan ir novedis pie tā, ka valsts pārvaldes darbinieku lielākās bailes ir no valsts kontroles un žurnālistiem. Kur uzrodas žurnālists tur tūdaļ būs skandāls un nepatikšanas.

Tags: ,

(1Iespļāva | Iespļauj dvēselē)

Oktobris 30., 2019
13:57
[User Picture]

[Link]

Nedaudz par Helēnas Demakovas garo ēnu Latvijas kultūrpolitikā. Daudziem, tai skaitā man, ar šo trekno gadu kultūras ministri saistās labas atmiņas. Viņa panāca jūtamu algu palielinājumu kultūras nozares darbiniekiem un arī muzeja darbinieks beidzot varēja sajusties kā cilvēks. Šie labie laiki gan bija tikai dažus mēnešus gari, jo tūlīt sākās lielā krīze un kultūras joma iekrita vēl dziļākā bedrē nekā pirms tam. Tomēr ministres kadru politika bija diezgan īpatnēja. Kultūras nozarē ir termins ''Demakovas cilvēks'' ar ko apzīmē savulaik ministrei pietuvinātus cilvēkus, kas iecelti neatbilstoši augstā amatā. Tagad jau ietekmīgos amatos tādi palikuši diezgan maz, bet viens otrs vēl spītīgi turas.

Viena no zināmākajām ir bēdīgi slavenā brīvdabas muzeja direktore, kas šajā amatā nokļuva ar tiešu ministres gādību. Ministrija jau teju 10 gadus nesekmīgi mēģina viņu atlaist. Rīgā runā, ka šis amats viņai piešķirts kā atlīdzība par kādiem pakalpojumiem, jo dāma ilgstoši bija ministrijas galvenā grāmatvede.

Nesen uzzināju, ka arī mana pašreizējā priekšniece ir ''Demakovas cilvēks''. Savulaik, veidojot reģionālo nodaļu, lielajam iestādes vadītājam tika izteikts nepārprotams ministres mājiens, ka nodaļas vadītājās amatā ir jāliek konkrētā dāma. Saprotams, ka nekāds konkurss netika rīkots. Principā viņa pilnībā piemīt ''Demakovas cilvēka'' rakstura īpašības: apšaubāmas profesionālās zināšanas, pilnībā nepiemērotas cilvēciskās īpašības, bet milzīgas ambīcijas un demagoga prasmes.

Līdzšinējā pieredze rāda, ka cīnīties ar šiem cilvēkiem vai mēģināt atbrīvoties ir diezgan bezcerīgi. Aiz viņiem parasti kāds stāv. Labi, ka vismaz laiks nestāv, bet strauji rit uz priekšu. Jaunākas šīs dāmas nepaliek, lai kā gribētu.

Tags: ,

(1Iespļāva | Iespļauj dvēselē)

Septembris 6., 2019
11:05
[User Picture]

[Link]

Braukājot pa laukiem ir izkristalizējušās vairākas, ja ne gluži doktora disertācijas, tad maģistra darba cienīgas tēmas. Pamatā kultūras un mākslas vēsturē, bet principā daļu varētu arī piesaistīt etnogrāfijai vai arhitektūrai. Dīvainas sakritības dēļ tās visas saistītas ar mazām lauku kapsētām.
Arī lauku kapsētās ir gana daudz lielu un pat monumentālu 20. gs. pirmās puses akmens kapakmeņu ar ievērojamu māksliniecisku vērtību. To lielākā daļa ir parakstīta, bet lielākā daļa vārdu neko neizsaka. Provinces akmeņkaļu un tēlnieku pusamatieru darbība 20. gs. pirmajā pusē ir pilnībā nezināma un nepētīta.
Vēl viena tēma ir t.s. ''čuguna krusti'', kas lauku kapsētās ir dominējošā kapu pieminekļu forma līdz pat 20. gs. sākumam. Lai arī tur ir salīdzinoši nedaudzas to atveidojuma pamatformas, variāciju ir desmitiem. Arī tās neviens nav apkopojis un sistematizējis pat reģiona ietvaros.
Un vēl ir tēma, ko es turpinot strādāt muzejā būtu mēģinājis attīstīt, ir kapsētu vārti. Nav divu vienādu vārtu. Savā izskatā tie variē no vienkāršiem ķieģeļu mūra stabiem, līdz pat sarežģītām vairākstāvu mūra konstrukcijām. Kāds arhitektūras students te varētu izvērsties. Bet arī no vēsturiskā viedokļa ir interesanti. Kas noteica kādiem šiem vārtiem jāizskatās? Kāda bija to attīstības hronoloģija? utt.
Savādāk daļa lauku kapsētu pamazām tiek pamestas, ieaug mežā un nevienam īpaši nerūp. Bet no kultūrvēstures aspekta tās ir vērtīgas un pilnīgi nezināmas stāsta lappuses.

Var jau arī saprast pētnieku grūtības. Te ir vajadzīgs milzīgs lauka darbs. Mākslas vēsturniekiem (o.k. visbiežāk vēsturniecēm) daudz vairāk patīk staigāt pa siltiem muzejiem, sēdēt bibliotēkās un runāt ar māksliniekiem nekā braukāt pa vecām kapsētām un skaitīt kapakmeņus.

Tags: ,

(5Iespļāva | Iespļauj dvēselē)

Jūlijs 30., 2019
22:04
[User Picture]

[Link]

Šodien pirmo reizi mūžā bija iespēja palidot helikopterā. Forši un tiešām baigā brīvības sajūta tur augšā. Saprotu tos, kas ir ''saslimuši'' ar mazo aviāciju. Prieku tikai drusku mazina mana vestibulārā sistēma, kurai jau lidmašīnas augstuma maiņas rada jūtamu diskomfortu, par helīša manevriem nemaz nerunājot.
Un tad priekšniecībai tas iepatīkas tik ļoti, ka tā izlemj ar to pašu heli doties atpakaļ uz Rīgu un tu paliec viens pats Zemgales laukos ar iestādes vadītāja džipu...

Bet vispār, visa pasākuma vaininieks, Bruknas priesteris Mediņš, ir traks vecis. Neuzskatu sevi par reliģiozu cilvēku, bet nevar noliegt, ka viņš dara lielisku darbu. Viņa darba spējas un apgriezieni ir fenomenāli. Gan ar savu atkarīgo ārstēšanas programu jau daudzu gadu garumā, gan arī tagad ar speciālās zēnu ''aviācijas'' skolas izveidi, ar topošu meiteņu skolu un vēl tikai ideju līmenī dzīvojošiem sapņiem. Viņš arī no nebūtības paglābis vairākus kultūras pieminekļus un cerams, ka izglābs vēl kādu.
Būdams Āfganistānas kara veterāns viņš lauž visus stereotipus par katoļu priesteriem. Ar tiešu un skarbu valodu, kas reizēm pat robežojas ar rupjību, bet viņa pārraudzībā esošais kontingents saprot tikai tādu. Tajā pašā laikā uzreiz atrod kontaktu ar jauniešiem, jo nebaidās no slenga un žargoniem un izprot viņu problēmas. Savukārt nereti sprediķo tādas ķecerības, ka jābrīnās kā katoļi viņu pacieš. Atbilde jau gan ir zināma. Viņa ticībai pievērsto cilvēku skaits jau, iespējams, ir mērāms simtos. Brīnos tikai kā viņa skolā sadzīvo šķietami divas diezgan pretējas idejas. Montesori izglītības koncepcija ar visumā ļoti tradicionālo vīrieša un tēva definīciju ar visām nepieciešamajām prasmēm. Ar netradicionālām metodēm tiek mēģināts iemācīt ļoti tradicionālas un šķietami pašsaprotamas lietas.


Blakus Bruknas muižai viņa dzērāji un narkomāni ir uzcēluši baznīcu. Kārtīgu mūra baznīcu, kādas Armēnijas baznīcas precīzu kopiju, kas ir vaļā un pieejama ikvienam 24/7. Tajā baznīcā altārgleznas vietā ir skulpturāls tēls, kas mani emocionāli ļoti uzrunā. No tērauda armatūras sametināts asimetrisks krusts kurā piesists betonā atliets Jēzus. Tas ir tik dinamisks un kustība sastindzis tēls, kam līdzīga nav neviena citā baznīcā. Tas burtiski kāpj nost no krusta. Tas nav nekāds pēc klasiskajiem kanoniem gleznotais garmatainais jēzuliņš ar nimbu un apgarotu skatienu. Nav arī nekāds Latgales kokā grieztais kristiņš kam tantes bučo kājiņas un rotā ar puķītēm. Šis ir skarbs vīrs ar vieplīgu rajona ''pacana'' seju, kam tomēr tā vien gribas padot roku un palīdzēt nokāpt zemē. Ir grūti iztēloties kaut ko, kas vēl uzskatāmāk demonstrētu augšāmcelšanās un nemirstības ideju...

Tags: ,

(3Iespļāva | Iespļauj dvēselē)

Jūnijs 6., 2019
13:44
[User Picture]

[Link]

Drusku skumji, ka lemjot par finansējuma piešķiršanu tam vai citam objektam, lielu lomu spēlē cilvēciskais faktors. Personīgas ambīcijas, simpātijas vai antipātijas un veci aizvainojumi. Kaut gan tas laikam raksturīgs visām iestādēm, kas lemj par līdzekļu piešķiršanu objektiem vai projektiem. Visu to pastiprina tas, ka arī pašu restauratoru vidē ir vairāki viens otru nikni apkarojoši grupējumi un uzņēmumi.

Tieši tāpēc ir uzstādījums īpaši nelekties un nekonfliktēt ar dažu nodaļu darbiniekiem, jo tas var apdraudēt nākotnes cīņu par finansēm.

Tags:

(3Iespļāva | Iespļauj dvēselē)

Aprīlis 30., 2019
13:53
[User Picture]

[Link]

Dažas domas plānotās administratīvi teritoriālās reformas kontekstā. Tā kā lielu daļu sava darba laika sanāk pavadīt ārpus Rīgas, tad viedoklis ir izveidojies.
Vispirms jau jāsāk ar to, ka šis ir nebijis gadījums, kad kādai reformai ir politiskā griba un atbalsts teju visos līmeņos. Sākot ar daļu sabiedrības un beidzot ar saeimas vairākumu un valdību. Tas vedina domāt, ka ja vien pašreizējā valdība nekritīs, reforma tiks īstenota. Jautājums tikai par tās formu un apjomu.
Tāpat arī vērojama teju unikāla parādība valsts pārvaldē, kā savu kļūdu atzīšana. Lai gan oficiālais formulējums ir drusku maigāks. 2009. gada reforma bija nevis kļūdaina, bet netika realizēta līdz galam.
Piekrītot pamatdomai, ka reforma ir nepieciešama, šobrīd pieejamā informācija nav sevišķi iepriecinoša un liek uzdot virkni jautājumu.
Šobrīd šajā tēmā dominē sausi juridiski formulējumi, ekonomiski un saimnieciski argumenti. Es, kā vēsturnieks, reformu skatu no kultūrvēstures un vēsturiskās ģeogrāfijas viedokļa.
Zemāk dažas manas atziņas par reģioniem un reformu kultūrvēstures aspektā:

* Nedaudz skumji, ka pašlaik publiskotajā plānotajā administratīvā iedalījuma kartē tiek iets vieglākais ceļš. Atkal tiek piedāvāta tikai nedaudz papildināta veco rajonu karte. Neapšaubu t.s'''attīstības centru'' nozīmi, kā arī to, ka lielākā daļa lauku iedzīvotāju, vecuma grupā virs 40 itin labi atceras un spēj sevi identificēt vecajā rajonu sistēmā. Skumji paliek no tā, ka daļēji tiek atjaunots padomju okupācijas laika administratīvais iedalījums nevis izveidots tāds, kas respektētu gadsimtu gaitā izveidojušās kultūrvēsturisko novadu robežas un iedzīvotāju lokālo identitāti. Pat ja reizēm tas ir pretrunā ar ekonomiskās attīstības prognozēm vai iedzīvotāju skaitu.

* Šajā sakarībā visvairāk skumjas raisa fakts, ka Augšzeme jeb Sēlija joprojām neeksistē kā oficiāls kultūrvēsturisks novads un šobrīd faktiski ir sadalīts starp Zemgali un Latgali. Protams, ka reģions vienmēr ir bijis reti apdzīvots, bez izteiktiem un lieliem centriem, kā arī tā iedzīvotāju lokālā identitāte ir sākusi veidoties tikai salīdzinoši nesen. Tomēr izveidojot divus prāvus novadus līdz 1941. gadam pastāvošo Ilūkstes un Jēkabpils apriņķu robežās būtu panākts, ka Daugavas kreisajam krastam tiek dota iespēja veidot vienotu sēlisko identitāti. It sevišķi tas attiecas uz daļēji latgaliskoto un pārkrievoto novada daļu uz A no Ilūkstes, kas šobrīd iekļauta Daugavpils un Krāslavas novados.

* Daudz runāts par suitiem. Unikālā suitu kultūrtelpa iekļauta ne tikai Latvijas kultūras kanonā, bet arī UNESCO nemateriālās kultūras sarakstā. Jaunās reformas piedāvājumā suiti kā atsevišķa vienība vispār neeksistē. Turklāt atšķirībā no sēļiem, par suitu stipro lokālo identitāti nevienam nav šaubu. Taisnības labad gan jāsaka, ka arī 2009.gada reformas rezultātā, lai arī tika izveidots Alsungas novads, suitu teritorijas tika sadalītas starp trim pašvaldībām. Ja reizi suti ir tā sabiedrības daļa, kuras radītais mantojums un atšķirības ir atzītas visaugstākajā nacionālajā un arī starptautiskajā līmenī, būtu tikai loģiski, ja arī viņiem būtu tiesības uz savu pašvaldību. Piedāvāju pašreizējam Alsungas novadam pievienot Jūrkalnes un Gudenieku pagastus un lai suiti dzīvo mierā.

* Man nesaprotamu iemeslu dēļ, izmēros kompaktā un lielu ieguldījumu Latvijas valsts tapšanā devusī Piebalga, 2009. gadā tika sadalīta Vecpiebalgas un Jaunpiebalgas novados. Lai arī pēdējos gados krietni gājusi mazumā un atšķaidīta ar ienācējiem, bet piebaldzēnu identitāte joprojām ir dzīva. Piedāvāju abus novadus apvienot un izveidot vienotu Piebalgas novadu.

* Par Latgali nerunāšu, jo ar to pēdējos gados ir diezgan liela skaidrība. Zinu, ka daži latgaliešu īpatņi joprojām sūdzas par etnocīdu, bet tika liela uzmanība kā pēdējos gados, Latgalei nav pievērsta nekad visā Latvijas vēsturē. Turklāt arī paši latgalieši ir ļoti aktīvi savas identitātes kopēji un uzturētāji. Faktiski to pašvaldību robežas ietekmēs minimāli. Lielā mērā tas protams saistīts ar bažām par reģiona uzticību un lielās kaimiņvalsts aktivitātēm pēdējos gados. Bet, ja no ģeopolitisko notikumu diktētiem lēmumiem kāds labums atlec arī latgaliešu kultūras un identitātes stiprināšanai, tad tas ir tikai apsveicami. Būtu tikai jāizbeidz absurdā situāciju, ka daļa no pilnīgi latgaliskā Krustpils novada (Atašienes pagasts) atrodas Zemgales plānošanas reģionā, savukārt tikpat latgaliskie Varakļāni Vidzemes plānošanas reģionā. Vispār jau plānošanas reģionu robežas ir cits, vēl absurdāks stāsts un par to varbūt citreiz.

Rezumējot jāsaka, ka ļoti gribētos, lai ministrija paskatās uz reģioniem arī ārpus ekseļa tabulu rāmjiem. Es saprotu valdošu vēlmi visu unificēt un vienādot. Potenciāli bīstami precedenti nekad nav bijuši cieņā. Tas atvieglo dzīvi. Tomēr kaut kas vērtīgs visa tā rezultātā var tikt zaudēts. Latvija vienmēr ir bijusi īpaša ar nelielā teritorijā esošu milzīgu dažādību. Tas joprojām ir tikai daļēji izmantots tūrisma un ar to saistīta biznesa potenciāls.

Tags: ,

(3Iespļāva | Iespļauj dvēselē)

Marts 27., 2019
16:44
[User Picture]

[Link]

Īslaicīgs paaugstinājums tikai sākumā izklausās forši. Pieaug atbildība un kreņķi, bet ne alga. Priekšnieces atvaļinājuma laikā veselu mēnesi skaitīšos nodaļas vadītājas p.i. Saprotu, ka šajā laikā visi mani vēros, bet pārāk par to nesatraucos. ''Padotajām'', kas šajā darbā nostrādājušas jau vairākus gadu desmitus, nekāds vadītājs patiesībā nav vajadzīgs. Tikai papīru parakstītājs un kāds ar ko nedēļas sākumā pārrunāt darāmos darbus. Un pasēdēt garlaicīgā sapulcē un paklausīties lielā vadītāja monologus arī nav īpaši grūti.

Tags:

(2Iespļāva | Iespļauj dvēselē)

Marts 22., 2019
11:18
[User Picture]

[Link]

Nedaudz ķecerīga atziņa no kultūras mantojuma aizsardzības jomas. Mūsdienu pieejamības prasības ar visiem obligātajiem liftiem, pacēlājiem un pandusiem reāli degradē vēsturisko ēku fasādes un padara tās nebaudāmas. Savukārt kompromisa varianti, kas paredz šādu objektu izbūvi kaut kur sētas pusē, var tikt uztverti diskriminējoši. Tie tik un tā padara invalīdu par otrās šķiras pilsoni, jo viņš nevar iekļūt ēkā pa galveno ieeju, bet tikai kaut kur no ''ķēķa'' puses.

Cits jautājums atkal ir cik vispār ir lietderīga šādu objektu izbūve nomaļās lauku pagastmājās vai dzīvību knapi velkošās pamatskolās.

Tags:

(Iespļauj dvēselē)

Marts 4., 2019
09:18
[User Picture]

[Link]

Piektdien sanāca paviesoties jaunajā LU Dabas mājā Toŗnakalnā. Ko lai saka, zaļa skaudība par šodienas studentiem. Beidzot studiju apstākļi ir sasnieguši Eiropas līmeni. Tiesa gan, drusku atgādina slimnīcu un nevaru iedomāties kā tur varētu rīkot piemēram, veco laiku vēsturnieku balles. Gan jau ka ar laiku apbružāsies.
Jebkurā gadījumā teju vai sagribējās atkal kaut ko pastudēt. Ģeoloģiju piemēram, kas savulaik stājoties LU, man bija prioritāte Nr.2.

Tags:

(1Iespļāva | Iespļauj dvēselē)

Februāris 1., 2019
14:37
[User Picture]

[Link]

Darbā vienmēr ir patīkami nokāpt dažus stāvus zemāk uz dokumentācijas centru. Tur čalim vienmēr skan klusināts, bet patīkams blekmetāls.

Tags:

(3Iespļāva | Iespļauj dvēselē)

Janvāris 24., 2019
13:56
[User Picture]

[Link]

Interneta vidē uzradušies diezgan daudzi Latvijas arheoloģijas un it īpaši pilskalnu entuziasti no kuriem daļa apvienojusies biedrībā ''Latvijas pilskalni''. It kā jau fakts pats par sevi pozitīvs, jo šim laika periodam nekad nav bijis īpaši daudz interesentu. Un arī Latvijas pilskalni vienmēr ir bijuši salīdzinošā pabērna lomā starp visiem citiem kultūras mantojuma objektiem. Arī sakoptības un pieejamības ziņā vēl ir ļoti daudz kā uzlabojama. Par dažu labu pilskalnu pat tuvākajā apkārtnē dzīvojošie neko nav dzirdējuši.

Tomēr konkrēto entuziastu gadījumā mulsina un pat atbaida agresīvā komunikācija un neiecietība pret zinātniski pamatotu kritiku un aizrādījumiem. It kā jau arheologu pētījumus kopumā pārzina, ir lasījuši, bet nereti interpretē tos pēc vajadzības izraujot atsevišķus faktus vai pat pieņēmumus un pasludinot par patiesību.
Piemēram, nesen ar grupu saistīts entuziasts internetā publicēja nesliktu Latvijas pilskalnu karti, bet kartes nosaukums bija ''Latvija 12. gs. beigās''. Tas jau nekas, ka visi pilskalni nebija apdzīvoti vienlaicīgi, tikai neliela daļa no pētītajiem pilskalniem bija apdzīvoti 12-13.gs. savukārt lielais vairums nekad nav arheoloģiski pētīti līdz ar to par to apdzīvotību vispār droši nekas nav zināms.
Arī grupā dominējošais noskaņojums, varbūt pat ideoloģija ir jocīgs nacionālā romantisma, ezotērikas un anti-establišmenta jūklis. Pilskalns tiek sakralizēts un pacelts līdz teju galvenajam nacionālās identitātes simbolam. Visi gudrie zinātnieki un valsts institūciju pārstāvji, kas jaucas pa vidu grib turpināt slēpt pilskalnus no tautas acīm un prātiem!
Viņu lielākās autoritātes ir Ernests Brastiņš un....arheologs Juris Urtāns. Viņš ir vienīgais kam pietiek pacietības viņus uzklausīt un ar viņiem sarunāties. Galu galā arī kaut ko iestāstīt.




Neizslēdzu arī iespēju, ka šī ir tikai tāda taktika, lai pievērstu uzmanību pilskalnu problemātikai, bet nu sociālajos tīklos paustie viedokļi nereti ir maigi izsakoties dīvaini.

Tags:

(5Iespļāva | Iespļauj dvēselē)

Janvāris 23., 2019
09:17
[User Picture]

[Link]

Viens no nozares absurdiem ir tas, ka pašvaldības un valsts var faktiski legāli atļauties nerūpēties par savā īpašumā esošajiem kultūras pieminekļiem. Tad lieta agri vai vēlu nonāk līdz brīdim, kad jāsāk administratīvā lietvedība. Bet tā nekad vēl nav uzsākta, jo principā ir bezjēdzīga. Valsts sodītu pati sevi un soda naudu pārskaitītu no viena valsts kases konta uz citu. Un tā kā valsts ir ļoti slikts īpašumu apsaimniekotājs un sodīt to nevar, daudzi valsts īpašumā esoši pieminekļi lēnām brūk.

Vēl bezcerīgāk ir ar tiem pieminekļiem, kas nesakārtotu īpašumtiesību dēļ, nevienam nepieder. Tur gan var mēģināt saukt pie atbildības zemes īpašnieku. Ja vien tā atkal nav valsts vai pašvaldība.

Tags:

(5Iespļāva | Iespļauj dvēselē)

[<< Previous 20 entries]

Powered by Sviesta Ciba