[Jaunākais][Arhivētais][Draugi][Par sevi]
Below are the 20 most recent journal entries recorded in the "Bezjēgas orākuls" journal:| Februāris 2., 2022 | |
|---|---|
| 08:36 [Link] | Paturpinot iepriekšējo ierakstu ir jāsaka, ka mana darba vieta ir viena no nedaudzajām valsts iestādēm, kas sākusi apjomīgu iekšējas reorganizācijas un pārbūves procesu bez rīkojuma no augšas. Lielā mērā tā ir iestādes vadītāja personīga iniciatīva un vīzija balsoties uz ilgu gadu pieredzi nozarē un arī labākajiem Eiropas piemēriem. Galvenie mērķi ir padarīt sistēmu efektīvāku, samazināt nevajadzīgu birokrātiju un padarīt iestādes darbu sabiedrībai pieejamāku un saprotamāku. Pašai pārmaiņu idejai un pamata uzstādījumiem piekrītu. Var diskutēt vai ir izvēlēts labākais veids kā to realizēt. Visu pārmaiņu blakne ir daudzu darbinieku aizplūšana, kas vairs neredz sev vietu jaunajā sistēmā vai arī kuru personīgās ambīcijas netiek ņemtas vērā. Sāpīgs jautājums arī ir atalgojums, kuru gan daļēji ir izdevies uzlabot. Tomēr, atšķirība starp atalgojumu līdzīgas kategorijas amatiem valsts iestādēs un privātajā sektorā joprojām ir grandioza. Tagad arī jūtama atšķirība atalgojumā ir pat starp mums un Rīgas domes struktūrām uz kurām ir aizgājuši vairāki darbinieki. Visa tā rezultātā darba kļūst tikai vairāk, jo jaunu kadru piesaiste nevedas tik labi kā gribētos. To atkal ietekmē jau minētā atalgojuma problēma. Nebeidzams riņķa dancis. Sabiedrība vēlās efektīvu un spēcīgu valsts pārvaldi, bet neviens spējīgs un labi izglītots vadītājs neies strādāt valsts pārvaldē par esošo atalgojumu. Atalgojuma celšana ir ļoti smags un ilgs process, jo sabiedrība uzskata, ka ierēdņi zog un nekas viņiem vispār nepienākas. Tad nu nāk tikai visādas viduvējības, kas arī vada un būvē valsti... Tags: darbs, eksistenciālisms |
| Augusts 6., 2021 | |
| 21:11 [Link] | Šogad pirmo reizi mūžā sajutos kā neizstājams darbinieks. Priekšniece palūdza plānoto atvaļinājumu pārcelt par vienu nedēļu vēlāk, lai es varētu noorganizēt lielu iestādes izbraukumu uz vairākiem objektiem Sēlijā. Neviens cits to nespēšot tik labi izdarīt. No vienas puses patīkami, bet no otras puses, dzīve rāda, ka nav neaizvietojamu darbinieku. :D
Mūzika: Wardruna - Lyfjaberg (Healing Mountain) |
| Jūlijs 26., 2021 | |
| 16:09 [Link] | Vēl viens ikdienas darba aspekts un liels prieks, ka tur tomēr process virzās uz pozitīvu rezultātu: https://www.la.lv/nevienam-vel-nepi Var tikai apbrīnot vietējo lauku iedzīvotāju entuziasmu, pilsonisko aktīvismu, pozitīvo attieksmi un lojalitāti dzimtajai vietai. Laukos tādi cilvēki tomēr ir diezgan liels retums. Protams, situācija, ka piemineklis brūk tikai birokrātisku iemelsu dēļ ir absurda pašā saknē. Tāpat kā ''bezsaimnieka mantas'' eksistēšana Latvijā 30 gadus pēc neatkarības atgūšanas... Tags: darbs, eksistenciālisms |
| Jūlijs 7., 2021 | |
| 23:19 [Link] | Darbā beidzot ir jauna kolēģe un pēc pusgada pauzes nodaļa atkal ir pilnā štatā. Dzimusi 1998.gadā, padsmit gadus jaunāka par mani. Uz viņas fona beidzot sajutos teju vai vecs krabis. Jau iedomājos, ka viņai izskatos pēc sirmot sākuša onkuļa. Pilnīgi cita paaudze, ārpus darba lietām grūti atrast sarunu tematus. Vēsturniece no fakultātes, ar noslieci uz arheoloģiju, bet veseli sarunu tēmu bloki viņai neko neizsaka. Piemēram, 90. gadu pieredzes un folklora, pat 2000.gadu sākums, kad sākās mana puslīdz patstāvīgā dzīve viņai ir tumša bilde. Bet nu gan jau būs labi. Esmu neoficiāli nozīmēts par viņas ''darbaudzinātāju'' tāpēc gan jau kopīgu valodu atradīsim. Mūzika: Liholesie - Visions quest |
| Aprīlis 20., 2021 | |
| 14:10 [Link] | https://www.lsm.lv/raksts/zinas/lat Patīkami, ka skatoties šo sižetu redzi arī savu personīgo ieguldījumu. Cik reižu nav braukts, cik bieži nav runāts un cik papīru nav rakstīts. Daži saka, ka par daudz auklējamies un darām lietas, kas mums pēc likuma nav jādara, bet tiešām negribas būt tai sliktajai valsts iestādei, kas pasaka ''nē un viss''. Tags: darbs, eksistenciālisms |
| Marts 16., 2021 | |
| 15:42 [Link] | Šodien ir mana kārta strādāt klātienē. Vecrīgā vienīgās dzīvās dvēseles ir dažādi celtnieki/remontstrādnieki un lērums Bolt/Wolt kurjeru visos iespējamajos transportlīdzekļos. Tie nedaudzie ļauži, kas izskatās pēc kādu iestāžu darbiniekiem, tramīgi spiežas pie māju sienām, it kā baidītos, ka kāds viņiem nepārmet klātienes esamību darba vietā. Visā šajā posta ainā patīkami iepriecina krogs ''Vecmeita ar kaķi'' Pils laukumā. Laikā, kad visas populārākās darbaļaužu ēstuves aizvērušās viena pēc otras, vecmeita spītīgi turpina darboties un priecēt ar siltām pusdienām. Šajā krogā pēc ~ 15 gadu pārtraukuma atkal iegriezos šī gada sākumā un kopš tā laika pusdienas ņemu no turienes. Pieņemu, ka tas ir stratēģisks biznesa aprēķins, par katru cenu turēties virs ūdens, kamēr visi konkurenti atbirst dabīgā ceļā un tad uz kādu laiku kļūt par budžeta klases ēdināšanas monopolistu Vecrīgā. Attiecībā uz mani nostrādāja, līdz janvārim gāju citur, pēc tam vairs citur nebija kur. Tad arī viņi sāka aktīvi FB reklamēties. Tags: darbs, eksistenciālisms |
| Septembris 23., 2020 | |
| 15:25 [Link] | Cik gan viegli ir zaudēt cieņu nozares acīs. Kultūras ministrs pamatīgi nolažojas ar Brīvdabas muzeja vadītāja izraudzīšanos, vēl piedevām tiek parādīts ''Kultūršokā'' (lai gan drusku žurnālistiski pārspīlētā sižetā) un viss. Rīt plānota Eiropas Kultūras mantojuma dienu atklāšana, kur uzstāsies arī ministrs, bet kantorī neviens vairs viņu negrib redzēt!
Tags: darbs, eksistenciālisms |
| Septembris 15., 2020 | |
| 09:44 [Link] | Reizēm šķiet, ka liela daļa sabiedrības no manas iestādes sagaida nemitīgas represijas pret ikvienu kurš viņuprāt neciena vai bojā kultūras mantojumu. Regulāri tiek pieprasītas asinis un visbargākie sodi līdz pat privātīpašuma konfiskācijai, kuru neparedz neviens likums. No civilizētas kultūras iestādes mēs tiekam padarīti par NKVD filiāli. Daži administratīvie procesi gadā jau sanāk, bet tie ir gadījumi kur tiešām ir izsmelti visi citi līdzekļi vai arī apzināta ļaunprātība.
Tags: darbs, eksistenciālisms |
| Jūlijs 27., 2020 | |
| 13:23 [Link] | Pēdējās trīs dienas pirms atvaļinājuma šogad ir īpaši grūtas. Darba pāri galvai un nezin kā visu paspēt līdz trešdienas vakaram. Arī atvaļinājuma pirmā nedēļa jau pilnībā saplānota un aizņemta. Sāk aizpildīties arī otrā. Šovasar laiska atpūta pie jūras nesanāks, vienas vienīgas aktivitātes.
Tags: darbs, eksistenciālisms |
| Jūlijs 6., 2020 | |
| 17:11 [Link] | Daudzi restauratori un arhitekti cīnās, lai atjaunojot kādu vēsturisku ēku, pilnīgi viss būtu autentisks, laikmetam atbilstošs un kvalitatīvs. Reālā dzīvē bieži vien izvēles ir tikai divas un krietni vienkāršākas. Vai nu ēkai tiks uzlikts jumts (vēsturiski pilnīgi nepareizs un lēts) un tā tiks saglabāta, vai arī netiks uzlikts nekas un tā sapūs. Rezultātā, kā vienmēr dabūjam pa galvu no abām pusēm. No vieniem par to, ka atļaujam būvēt un saskaņojam pilnīgus mēslus, bet no otriem par to, ka uzstādām neizpildāmas prasības. Grozies kā gribi, bet kāds vienmēr paliks neapmierināts.
Mūzika: Широкий Лан |
| Aprīlis 2., 2020 | |
| 15:55 [Link] | Kopš sieva strādā attālināti viņa mājās vairs vispār nenāk. 12-14 stundu gara darbadiena skolotājiem tagad ir norma. Paralēli tam visam vēl jāpiestrādā par bērnudārza audzinātāju un jānodarbina meita. Tomēr, tagad vismaz var strādāt ar vīna glāzi uz galda un tas drusku atvieglo to visu. :D Un vēl nesen nospriedām, ka beidzot no mūsu profesijām ir kāds finansiāls labums. Vismaz kaut cik droši un regulāri ienākumi uz daudzo brūkošo nozaru fona...Par sevi gan ilgtermiņā neesmu tik drošs. Iepriekšējās krīzes pieredze rāda, ka kultūras nozare ir viena no pirmajām kuru finansiāli apgriež. Turklāt ļoti pamatīgi. Daudzās sfērās joprojām finansējuma vai algu līmenī nebija atjaunots ''trekno gadu'' līmenis. Pārskatāmā nākotnē jau arī laikam netiks... Tags: darbs, eksistenciālisms |
| Marts 24., 2020 | |
| 10:17 [Link] | Vakar pabraukāju pa Zemgales laukiem. Tur cilvēkiem dzīve turpinās. Lielzemniekiem darba pilnas rokas, kuru katru brīdi jāsāk sēja (daži jau ir sākuši), lauksaimniecības tehnika pārvietojas pa visiem ceļiem un nekādi vīrusi to neaptur. Piecos pēcpusdienā arī Bauskas šosejā ir teju nepārtraukta auto plūsma (vairāk gan brauc ārā no Rīgas). Tas liecina, ka pagaidām ekonomika nav pilnībā apstājusies. Lauksaimniekus vīrusa radītās problēmas nav sevišķi ietekmējušas. Vismaz pagaidām.
Tags: darbs |
| Marts 16., 2020 | |
| 15:22 [Link] | Brīvdienās sanāca jauki patverties no vīrusa sniegotā Vidzemes nekurienē. Pabaudīt pēdējos ziemas priekus pavasarī. Savukārt šodien atpakaļ Rīgā un jāsecina, ka tik tukšu Vecrīgu savā mūžā vēl neesmu redzējis. Iestādē darbs nav apstājies, jo svēto dokumentu apriti un lietvedības termiņus nekādi vīrusi neatceļ. Tomēr strādājam tādā dežūrrežimā uz maiņām un plānojam aktīvi apsekot vientuļos pieminekļus. Labāk vēdināt plaušas staigājot pa mežiem un laukiem nekā Vecrīgas birojā. Savukārt iestādes datorists nav gulējis jau otro diennakti izmisīgi mēģinot radīt iespēju, vismaz daļēji, ikdienas darbu veikt attālināti. Šajā jomā valsts pārvalde pamatīgi atpaliek pat no izglītības nozares, nemaz jau nerunājot par IT sfēru. Tags: darbs, eksistenciālisms |
| Februāris 25., 2020 | |
| 16:10 [Link] | Iestādē publiski runā par sabiedrības iesaistes nepieciešamību, pilsonisku aktivitāti u.c. skaistām lietām, bet realitātē visi vietējie aktīvisti tiek uztverti kā zobu sāpes. Viņu uzklausīšana un iedziļināšanās problēmās rada papildus pienākumus kurus neviens negrib uzņemties, jo tas novērsīs fokusu no ikdienas birokrātisko procedūru pildīšanas tādējādi radot kavēšanos dokumentu apritē, kas valsts pārvaldē ir viens no lielākajiem grēkiem. Ir jau taisnība, ka nereti šiem aktīvistiem revolucionārā degsme ir lielāka par zināšanām un izpratni. Līdz ar to, tev ļoti daudz laika jāveltī skaidrojošajam darbam bez garantijām par rezultātu. Mēdz būt arī tā, ka dažādas sabiedrības grupas (parasti kaimiņi) kārto savstarpējus rēķinus ar mana kantora starpniecību un cenšas viens otram ieriebt. Vēl ir diezgan liela grupa, kas labprāt pasludinātu par kultūras mantojumu visu pasauli un aizliegtu pilnīgi jebkādu jaunu būvniecību pilsētu centros. Arī ar tiem ir jārunā, jāuzklausa, jābraukā pa pasauli, jāmēģina kaut kas skaidrot utt. To visu varētu darīt aktīvāk, ja vien tevi nevērtētu pamatā pēc izmērāmiem, birokrātiskiem rezultātiem, kuru sasniegšana prasa laiku. Rezumējot jāsaka, ka iestāde, kuras darbībai pilnā apmērā būtu jābūt sabiedrības interesēs un ciešā saskarē ar sabiedrību, īsti nespēj to nodrošināt, jo prioritāte vienmēr ir birokrātiskais process. Šoreiz pat vadība to labi saprot un visādi cenšas to mainīt, bet vienas iestādes līmenī to var uzlabot minimāli. Lielā mērā tāpēc, ka sasodītā valsts kontrole visu vērtē tikai no birokrātiskām un juridiskām pozīcijām. Velk ar pirkstu pa dokumentiem, meklē nepilnības, skaita vēstules un aktus. savukārt tas, kas reāli ir izdarīts kultūras mantojuma saglabāšanas jomā viņus neinteresē. Kontrolei ir jābūt un dokumentiem ir jābūt kārtībā, bet ja tā visa rezultātā pazūd ne tikai pieminekļi, bet arī cilvēki, tad laikam kaut kas nav īsti kārtībā. Tags: darbs, eksistenciālisms |
| Janvāris 14., 2020 | |
| 16:14 [Link] | Atvaļinājums beidzies, jāsāk strādāt. Sākšu ar interesantu, lai gan ne pārāk pārsteidzošu, secinājumu par Latvijas žurnālistikas vidējo līmeni. Pirms kāda laika, kādas provinces pilsētas žurnālists, tiešā tekstā izteicās, ka labas ziņas viņu neinteresē. Viņš rakstot tikai par skandāliem un nejēdzībām. Provinces pilsētas avīzīte knapi velk dzīvību un vienīgais, kas internetā piesaista skatījumus ir kliedzošs virsraksts un kādas nejēdzības izklāsts. Sanāk apburtais loks. Pašvaldības savos izdevumos raksta pozitīvas ziņas, jo vietējā prese par tām neraksta. Savukārt vietējā prese spēj izdzīvot tikai rakstot par negācijām, jo pašvaldības ar savām lapelēm kropļo tirgu. Tas gan ir novedis pie tā, ka valsts pārvaldes darbinieku lielākās bailes ir no valsts kontroles un žurnālistiem. Kur uzrodas žurnālists tur tūdaļ būs skandāls un nepatikšanas. Tags: darbs, eksistenciālisms |
| Oktobris 30., 2019 | |
| 13:57 [Link] | Nedaudz par Helēnas Demakovas garo ēnu Latvijas kultūrpolitikā. Daudziem, tai skaitā man, ar šo trekno gadu kultūras ministri saistās labas atmiņas. Viņa panāca jūtamu algu palielinājumu kultūras nozares darbiniekiem un arī muzeja darbinieks beidzot varēja sajusties kā cilvēks. Šie labie laiki gan bija tikai dažus mēnešus gari, jo tūlīt sākās lielā krīze un kultūras joma iekrita vēl dziļākā bedrē nekā pirms tam. Tomēr ministres kadru politika bija diezgan īpatnēja. Kultūras nozarē ir termins ''Demakovas cilvēks'' ar ko apzīmē savulaik ministrei pietuvinātus cilvēkus, kas iecelti neatbilstoši augstā amatā. Tagad jau ietekmīgos amatos tādi palikuši diezgan maz, bet viens otrs vēl spītīgi turas. Viena no zināmākajām ir bēdīgi slavenā brīvdabas muzeja direktore, kas šajā amatā nokļuva ar tiešu ministres gādību. Ministrija jau teju 10 gadus nesekmīgi mēģina viņu atlaist. Rīgā runā, ka šis amats viņai piešķirts kā atlīdzība par kādiem pakalpojumiem, jo dāma ilgstoši bija ministrijas galvenā grāmatvede. Nesen uzzināju, ka arī mana pašreizējā priekšniece ir ''Demakovas cilvēks''. Savulaik, veidojot reģionālo nodaļu, lielajam iestādes vadītājam tika izteikts nepārprotams ministres mājiens, ka nodaļas vadītājās amatā ir jāliek konkrētā dāma. Saprotams, ka nekāds konkurss netika rīkots. Principā viņa pilnībā piemīt ''Demakovas cilvēka'' rakstura īpašības: apšaubāmas profesionālās zināšanas, pilnībā nepiemērotas cilvēciskās īpašības, bet milzīgas ambīcijas un demagoga prasmes. Līdzšinējā pieredze rāda, ka cīnīties ar šiem cilvēkiem vai mēģināt atbrīvoties ir diezgan bezcerīgi. Aiz viņiem parasti kāds stāv. Labi, ka vismaz laiks nestāv, bet strauji rit uz priekšu. Jaunākas šīs dāmas nepaliek, lai kā gribētu. Tags: darbs, eksistenciālisms |
| Septembris 6., 2019 | |
| 11:05 [Link] | Braukājot pa laukiem ir izkristalizējušās vairākas, ja ne gluži doktora disertācijas, tad maģistra darba cienīgas tēmas. Pamatā kultūras un mākslas vēsturē, bet principā daļu varētu arī piesaistīt etnogrāfijai vai arhitektūrai. Dīvainas sakritības dēļ tās visas saistītas ar mazām lauku kapsētām. Arī lauku kapsētās ir gana daudz lielu un pat monumentālu 20. gs. pirmās puses akmens kapakmeņu ar ievērojamu māksliniecisku vērtību. To lielākā daļa ir parakstīta, bet lielākā daļa vārdu neko neizsaka. Provinces akmeņkaļu un tēlnieku pusamatieru darbība 20. gs. pirmajā pusē ir pilnībā nezināma un nepētīta. Vēl viena tēma ir t.s. ''čuguna krusti'', kas lauku kapsētās ir dominējošā kapu pieminekļu forma līdz pat 20. gs. sākumam. Lai arī tur ir salīdzinoši nedaudzas to atveidojuma pamatformas, variāciju ir desmitiem. Arī tās neviens nav apkopojis un sistematizējis pat reģiona ietvaros. Un vēl ir tēma, ko es turpinot strādāt muzejā būtu mēģinājis attīstīt, ir kapsētu vārti. Nav divu vienādu vārtu. Savā izskatā tie variē no vienkāršiem ķieģeļu mūra stabiem, līdz pat sarežģītām vairākstāvu mūra konstrukcijām. Kāds arhitektūras students te varētu izvērsties. Bet arī no vēsturiskā viedokļa ir interesanti. Kas noteica kādiem šiem vārtiem jāizskatās? Kāda bija to attīstības hronoloģija? utt. Savādāk daļa lauku kapsētu pamazām tiek pamestas, ieaug mežā un nevienam īpaši nerūp. Bet no kultūrvēstures aspekta tās ir vērtīgas un pilnīgi nezināmas stāsta lappuses. Var jau arī saprast pētnieku grūtības. Te ir vajadzīgs milzīgs lauka darbs. Mākslas vēsturniekiem (o.k. visbiežāk vēsturniecēm) daudz vairāk patīk staigāt pa siltiem muzejiem, sēdēt bibliotēkās un runāt ar māksliniekiem nekā braukāt pa vecām kapsētām un skaitīt kapakmeņus. Tags: darbs, eksistenciālisms |
| Jūlijs 30., 2019 | |
| 22:04 [Link] | Šodien pirmo reizi mūžā bija iespēja palidot helikopterā. Forši un tiešām baigā brīvības sajūta tur augšā. Saprotu tos, kas ir ''saslimuši'' ar mazo aviāciju. Prieku tikai drusku mazina mana vestibulārā sistēma, kurai jau lidmašīnas augstuma maiņas rada jūtamu diskomfortu, par helīša manevriem nemaz nerunājot. Un tad priekšniecībai tas iepatīkas tik ļoti, ka tā izlemj ar to pašu heli doties atpakaļ uz Rīgu un tu paliec viens pats Zemgales laukos ar iestādes vadītāja džipu... Bet vispār, visa pasākuma vaininieks, Bruknas priesteris Mediņš, ir traks vecis. Neuzskatu sevi par reliģiozu cilvēku, bet nevar noliegt, ka viņš dara lielisku darbu. Viņa darba spējas un apgriezieni ir fenomenāli. Gan ar savu atkarīgo ārstēšanas programu jau daudzu gadu garumā, gan arī tagad ar speciālās zēnu ''aviācijas'' skolas izveidi, ar topošu meiteņu skolu un vēl tikai ideju līmenī dzīvojošiem sapņiem. Viņš arī no nebūtības paglābis vairākus kultūras pieminekļus un cerams, ka izglābs vēl kādu. Būdams Āfganistānas kara veterāns viņš lauž visus stereotipus par katoļu priesteriem. Ar tiešu un skarbu valodu, kas reizēm pat robežojas ar rupjību, bet viņa pārraudzībā esošais kontingents saprot tikai tādu. Tajā pašā laikā uzreiz atrod kontaktu ar jauniešiem, jo nebaidās no slenga un žargoniem un izprot viņu problēmas. Savukārt nereti sprediķo tādas ķecerības, ka jābrīnās kā katoļi viņu pacieš. Atbilde jau gan ir zināma. Viņa ticībai pievērsto cilvēku skaits jau, iespējams, ir mērāms simtos. Brīnos tikai kā viņa skolā sadzīvo šķietami divas diezgan pretējas idejas. Montesori izglītības koncepcija ar visumā ļoti tradicionālo vīrieša un tēva definīciju ar visām nepieciešamajām prasmēm. Ar netradicionālām metodēm tiek mēģināts iemācīt ļoti tradicionālas un šķietami pašsaprotamas lietas. Blakus Bruknas muižai viņa dzērāji un narkomāni ir uzcēluši baznīcu. Kārtīgu mūra baznīcu, kādas Armēnijas baznīcas precīzu kopiju, kas ir vaļā un pieejama ikvienam 24/7. Tajā baznīcā altārgleznas vietā ir skulpturāls tēls, kas mani emocionāli ļoti uzrunā. No tērauda armatūras sametināts asimetrisks krusts kurā piesists betonā atliets Jēzus. Tas ir tik dinamisks un kustība sastindzis tēls, kam līdzīga nav neviena citā baznīcā. Tas burtiski kāpj nost no krusta. Tas nav nekāds pēc klasiskajiem kanoniem gleznotais garmatainais jēzuliņš ar nimbu un apgarotu skatienu. Nav arī nekāds Latgales kokā grieztais kristiņš kam tantes bučo kājiņas un rotā ar puķītēm. Šis ir skarbs vīrs ar vieplīgu rajona ''pacana'' seju, kam tomēr tā vien gribas padot roku un palīdzēt nokāpt zemē. Ir grūti iztēloties kaut ko, kas vēl uzskatāmāk demonstrētu augšāmcelšanās un nemirstības ideju... Tags: darbs, eksistenciālisms |
| Jūnijs 6., 2019 | |
| 13:44 [Link] | Drusku skumji, ka lemjot par finansējuma piešķiršanu tam vai citam objektam, lielu lomu spēlē cilvēciskais faktors. Personīgas ambīcijas, simpātijas vai antipātijas un veci aizvainojumi. Kaut gan tas laikam raksturīgs visām iestādēm, kas lemj par līdzekļu piešķiršanu objektiem vai projektiem. Visu to pastiprina tas, ka arī pašu restauratoru vidē ir vairāki viens otru nikni apkarojoši grupējumi un uzņēmumi. Tieši tāpēc ir uzstādījums īpaši nelekties un nekonfliktēt ar dažu nodaļu darbiniekiem, jo tas var apdraudēt nākotnes cīņu par finansēm. Tags: darbs |
| Aprīlis 30., 2019 | |
| 13:53 [Link] | Dažas domas plānotās administratīvi teritoriālās reformas kontekstā. Tā kā lielu daļu sava darba laika sanāk pavadīt ārpus Rīgas, tad viedoklis ir izveidojies. Vispirms jau jāsāk ar to, ka šis ir nebijis gadījums, kad kādai reformai ir politiskā griba un atbalsts teju visos līmeņos. Sākot ar daļu sabiedrības un beidzot ar saeimas vairākumu un valdību. Tas vedina domāt, ka ja vien pašreizējā valdība nekritīs, reforma tiks īstenota. Jautājums tikai par tās formu un apjomu. Tāpat arī vērojama teju unikāla parādība valsts pārvaldē, kā savu kļūdu atzīšana. Lai gan oficiālais formulējums ir drusku maigāks. 2009. gada reforma bija nevis kļūdaina, bet netika realizēta līdz galam. Piekrītot pamatdomai, ka reforma ir nepieciešama, šobrīd pieejamā informācija nav sevišķi iepriecinoša un liek uzdot virkni jautājumu. Šobrīd šajā tēmā dominē sausi juridiski formulējumi, ekonomiski un saimnieciski argumenti. Es, kā vēsturnieks, reformu skatu no kultūrvēstures un vēsturiskās ģeogrāfijas viedokļa. Zemāk dažas manas atziņas par reģioniem un reformu kultūrvēstures aspektā: * Nedaudz skumji, ka pašlaik publiskotajā plānotajā administratīvā iedalījuma kartē tiek iets vieglākais ceļš. Atkal tiek piedāvāta tikai nedaudz papildināta veco rajonu karte. Neapšaubu t.s'''attīstības centru'' nozīmi, kā arī to, ka lielākā daļa lauku iedzīvotāju, vecuma grupā virs 40 itin labi atceras un spēj sevi identificēt vecajā rajonu sistēmā. Skumji paliek no tā, ka daļēji tiek atjaunots padomju okupācijas laika administratīvais iedalījums nevis izveidots tāds, kas respektētu gadsimtu gaitā izveidojušās kultūrvēsturisko novadu robežas un iedzīvotāju lokālo identitāti. Pat ja reizēm tas ir pretrunā ar ekonomiskās attīstības prognozēm vai iedzīvotāju skaitu. * Šajā sakarībā visvairāk skumjas raisa fakts, ka Augšzeme jeb Sēlija joprojām neeksistē kā oficiāls kultūrvēsturisks novads un šobrīd faktiski ir sadalīts starp Zemgali un Latgali. Protams, ka reģions vienmēr ir bijis reti apdzīvots, bez izteiktiem un lieliem centriem, kā arī tā iedzīvotāju lokālā identitāte ir sākusi veidoties tikai salīdzinoši nesen. Tomēr izveidojot divus prāvus novadus līdz 1941. gadam pastāvošo Ilūkstes un Jēkabpils apriņķu robežās būtu panākts, ka Daugavas kreisajam krastam tiek dota iespēja veidot vienotu sēlisko identitāti. It sevišķi tas attiecas uz daļēji latgaliskoto un pārkrievoto novada daļu uz A no Ilūkstes, kas šobrīd iekļauta Daugavpils un Krāslavas novados. * Daudz runāts par suitiem. Unikālā suitu kultūrtelpa iekļauta ne tikai Latvijas kultūras kanonā, bet arī UNESCO nemateriālās kultūras sarakstā. Jaunās reformas piedāvājumā suiti kā atsevišķa vienība vispār neeksistē. Turklāt atšķirībā no sēļiem, par suitu stipro lokālo identitāti nevienam nav šaubu. Taisnības labad gan jāsaka, ka arī 2009.gada reformas rezultātā, lai arī tika izveidots Alsungas novads, suitu teritorijas tika sadalītas starp trim pašvaldībām. Ja reizi suti ir tā sabiedrības daļa, kuras radītais mantojums un atšķirības ir atzītas visaugstākajā nacionālajā un arī starptautiskajā līmenī, būtu tikai loģiski, ja arī viņiem būtu tiesības uz savu pašvaldību. Piedāvāju pašreizējam Alsungas novadam pievienot Jūrkalnes un Gudenieku pagastus un lai suiti dzīvo mierā. * Man nesaprotamu iemeslu dēļ, izmēros kompaktā un lielu ieguldījumu Latvijas valsts tapšanā devusī Piebalga, 2009. gadā tika sadalīta Vecpiebalgas un Jaunpiebalgas novados. Lai arī pēdējos gados krietni gājusi mazumā un atšķaidīta ar ienācējiem, bet piebaldzēnu identitāte joprojām ir dzīva. Piedāvāju abus novadus apvienot un izveidot vienotu Piebalgas novadu. * Par Latgali nerunāšu, jo ar to pēdējos gados ir diezgan liela skaidrība. Zinu, ka daži latgaliešu īpatņi joprojām sūdzas par etnocīdu, bet tika liela uzmanība kā pēdējos gados, Latgalei nav pievērsta nekad visā Latvijas vēsturē. Turklāt arī paši latgalieši ir ļoti aktīvi savas identitātes kopēji un uzturētāji. Faktiski to pašvaldību robežas ietekmēs minimāli. Lielā mērā tas protams saistīts ar bažām par reģiona uzticību un lielās kaimiņvalsts aktivitātēm pēdējos gados. Bet, ja no ģeopolitisko notikumu diktētiem lēmumiem kāds labums atlec arī latgaliešu kultūras un identitātes stiprināšanai, tad tas ir tikai apsveicami. Būtu tikai jāizbeidz absurdā situāciju, ka daļa no pilnīgi latgaliskā Krustpils novada (Atašienes pagasts) atrodas Zemgales plānošanas reģionā, savukārt tikpat latgaliskie Varakļāni Vidzemes plānošanas reģionā. Vispār jau plānošanas reģionu robežas ir cits, vēl absurdāks stāsts un par to varbūt citreiz. Rezumējot jāsaka, ka ļoti gribētos, lai ministrija paskatās uz reģioniem arī ārpus ekseļa tabulu rāmjiem. Es saprotu valdošu vēlmi visu unificēt un vienādot. Potenciāli bīstami precedenti nekad nav bijuši cieņā. Tas atvieglo dzīvi. Tomēr kaut kas vērtīgs visa tā rezultātā var tikt zaudēts. Latvija vienmēr ir bijusi īpaša ar nelielā teritorijā esošu milzīgu dažādību. Tas joprojām ir tikai daļēji izmantots tūrisma un ar to saistīta biznesa potenciāls. Tags: darbs, eksistenciālisms |