[Jaunākais][Arhivētais][Draugi][Par sevi]
Below are 20 entries, after skipping 20 most recent ones in the "Bezjēgas orākuls" journal:[<< Previous 20 entries -- Next 20 entries >>]
| Marts 27., 2019 | |
|---|---|
| 16:44 [Link] | Īslaicīgs paaugstinājums tikai sākumā izklausās forši. Pieaug atbildība un kreņķi, bet ne alga. Priekšnieces atvaļinājuma laikā veselu mēnesi skaitīšos nodaļas vadītājas p.i. Saprotu, ka šajā laikā visi mani vēros, bet pārāk par to nesatraucos. ''Padotajām'', kas šajā darbā nostrādājušas jau vairākus gadu desmitus, nekāds vadītājs patiesībā nav vajadzīgs. Tikai papīru parakstītājs un kāds ar ko nedēļas sākumā pārrunāt darāmos darbus. Un pasēdēt garlaicīgā sapulcē un paklausīties lielā vadītāja monologus arī nav īpaši grūti.
Tags: darbs |
| Marts 22., 2019 | |
| 11:18 [Link] | Nedaudz ķecerīga atziņa no kultūras mantojuma aizsardzības jomas. Mūsdienu pieejamības prasības ar visiem obligātajiem liftiem, pacēlājiem un pandusiem reāli degradē vēsturisko ēku fasādes un padara tās nebaudāmas. Savukārt kompromisa varianti, kas paredz šādu objektu izbūvi kaut kur sētas pusē, var tikt uztverti diskriminējoši. Tie tik un tā padara invalīdu par otrās šķiras pilsoni, jo viņš nevar iekļūt ēkā pa galveno ieeju, bet tikai kaut kur no ''ķēķa'' puses. Cits jautājums atkal ir cik vispār ir lietderīga šādu objektu izbūve nomaļās lauku pagastmājās vai dzīvību knapi velkošās pamatskolās. Tags: darbs |
| Marts 4., 2019 | |
| 09:18 [Link] | Piektdien sanāca paviesoties jaunajā LU Dabas mājā Toŗnakalnā. Ko lai saka, zaļa skaudība par šodienas studentiem. Beidzot studiju apstākļi ir sasnieguši Eiropas līmeni. Tiesa gan, drusku atgādina slimnīcu un nevaru iedomāties kā tur varētu rīkot piemēram, veco laiku vēsturnieku balles. Gan jau ka ar laiku apbružāsies. Jebkurā gadījumā teju vai sagribējās atkal kaut ko pastudēt. Ģeoloģiju piemēram, kas savulaik stājoties LU, man bija prioritāte Nr.2. Tags: darbs |
| Februāris 1., 2019 | |
| 14:37 [Link] | Darbā vienmēr ir patīkami nokāpt dažus stāvus zemāk uz dokumentācijas centru. Tur čalim vienmēr skan klusināts, bet patīkams blekmetāls.
Tags: darbs |
| Janvāris 24., 2019 | |
| 13:56 [Link] | Interneta vidē uzradušies diezgan daudzi Latvijas arheoloģijas un it īpaši pilskalnu entuziasti no kuriem daļa apvienojusies biedrībā ''Latvijas pilskalni''. It kā jau fakts pats par sevi pozitīvs, jo šim laika periodam nekad nav bijis īpaši daudz interesentu. Un arī Latvijas pilskalni vienmēr ir bijuši salīdzinošā pabērna lomā starp visiem citiem kultūras mantojuma objektiem. Arī sakoptības un pieejamības ziņā vēl ir ļoti daudz kā uzlabojama. Par dažu labu pilskalnu pat tuvākajā apkārtnē dzīvojošie neko nav dzirdējuši. Tomēr konkrēto entuziastu gadījumā mulsina un pat atbaida agresīvā komunikācija un neiecietība pret zinātniski pamatotu kritiku un aizrādījumiem. It kā jau arheologu pētījumus kopumā pārzina, ir lasījuši, bet nereti interpretē tos pēc vajadzības izraujot atsevišķus faktus vai pat pieņēmumus un pasludinot par patiesību. Piemēram, nesen ar grupu saistīts entuziasts internetā publicēja nesliktu Latvijas pilskalnu karti, bet kartes nosaukums bija ''Latvija 12. gs. beigās''. Tas jau nekas, ka visi pilskalni nebija apdzīvoti vienlaicīgi, tikai neliela daļa no pētītajiem pilskalniem bija apdzīvoti 12-13.gs. savukārt lielais vairums nekad nav arheoloģiski pētīti līdz ar to par to apdzīvotību vispār droši nekas nav zināms. Arī grupā dominējošais noskaņojums, varbūt pat ideoloģija ir jocīgs nacionālā romantisma, ezotērikas un anti-establišmenta jūklis. Pilskalns tiek sakralizēts un pacelts līdz teju galvenajam nacionālās identitātes simbolam. Visi gudrie zinātnieki un valsts institūciju pārstāvji, kas jaucas pa vidu grib turpināt slēpt pilskalnus no tautas acīm un prātiem! Viņu lielākās autoritātes ir Ernests Brastiņš un....arheologs Juris Urtāns. Viņš ir vienīgais kam pietiek pacietības viņus uzklausīt un ar viņiem sarunāties. Galu galā arī kaut ko iestāstīt. Neizslēdzu arī iespēju, ka šī ir tikai tāda taktika, lai pievērstu uzmanību pilskalnu problemātikai, bet nu sociālajos tīklos paustie viedokļi nereti ir maigi izsakoties dīvaini. Tags: darbs |
| Janvāris 23., 2019 | |
| 09:17 [Link] | Viens no nozares absurdiem ir tas, ka pašvaldības un valsts var faktiski legāli atļauties nerūpēties par savā īpašumā esošajiem kultūras pieminekļiem. Tad lieta agri vai vēlu nonāk līdz brīdim, kad jāsāk administratīvā lietvedība. Bet tā nekad vēl nav uzsākta, jo principā ir bezjēdzīga. Valsts sodītu pati sevi un soda naudu pārskaitītu no viena valsts kases konta uz citu. Un tā kā valsts ir ļoti slikts īpašumu apsaimniekotājs un sodīt to nevar, daudzi valsts īpašumā esoši pieminekļi lēnām brūk. Vēl bezcerīgāk ir ar tiem pieminekļiem, kas nesakārtotu īpašumtiesību dēļ, nevienam nepieder. Tur gan var mēģināt saukt pie atbildības zemes īpašnieku. Ja vien tā atkal nav valsts vai pašvaldība. Tags: darbs |
| Oktobris 15., 2018 | |
| 14:13 [Link] | Darba vietas 30 gadu jubilejas balle aizvadīta diezgan augstos toņos, bet nezaudējot omulību un labu noskaņu. Ballējāmies Zemgales muižā, kas pēdējo dažu gadu laikā ir sasniegusi tādu pieprasījumu un popularitāti, ka dažādi pasākumi tur noris teju katru dienu. Abgunstes muiža Zaļenieku pagastā ir kļuvusi par hipsterisma un kiča etalonu. Savukārt harizmātiskais un hiperaktīvais īpašnieku pāris visus tik ļoti iedvesmo, ka daļa iestādes dāmu jau izdzirdot viņu vārdu vien ģībst. Ir interesanti, bet arī drusku jocīgi redzēt savus ikdienā tik ieturētos un rāmos kolēģus pilnīgi citā ampluā. Jebkurā gadījumā vakariņas bija labas, dzērieni lieliski un atmosfēra vēl labāka. Žēl tikai, ka šīs pašas labās atmosfēras dēļ, izbraukšana uz Rīgu aizkavējās par 1,5h. un autobusa šoferis bijis kļuvis pikts un iepriekš saskaņoto maršrutu izdomāja aizstāt pats ar savu. Tā rezultātā attapāmies trijos naktī nevis Vanšu tilta, bet gan Akmens tilta galā un 20 min. laikā izsauktais taksis tā arī neatbrauca. Tags: Dzīvo ātri, Viņas, darbs |
| Augusts 8., 2018 | |
| 18:46 [Link] | Kaut kā darbā aizvien biežāk sāk piemeklēt tā sajūta ar ko cīnījos muzejā visus pēdējos gadus. Savdabīga vientulība, jo apkārt nav neviena manas paaudzes, līdzīgi domājuša cilvēka ar ko varētu ne tikai runāt visādas muļķības, bet arī pārrunāt profesionālus jautājumus bez mūžīgā cinisma piedevas. Tās vecenes, kā kolēģes nav sliktas, bet ciniskas līdz riebumam. Netic nekam un nevienam. Turklāt nostrādājušās kopā tik daudzus gadus, ka pazīst viena otru kā raibus suņus. Es savukārt tik dziļi viņu personīgajās dzīvēs negribu iedziļināties, tāpēc parasti klusēju tikko sākas kārtējās klačas par mājas dzīvi, veselību vai kurš atkal nomiris. Nav jau tā, ka man darba vietā vispār nebūtu neviena paziņas. Ir, pat vairāki kursabiedri, bet reģionālās nodaļas specifika ir tāda, ka ikdienā saskare ar viņiem sanāk tik reta, ka īsti nejūt. Kopumā jau nav mirstamā vaina, bet darbaprieku drusku mazina... Mūzika: Obtest |
| Jūlijs 30., 2018 | |
| 11:35 [Link] | Darba darīšanās, industriālā mantojuma sakarā, sanāca tikties ar vienu NBS pulkvedi. Pārsteidzoši sakarīgs un viens no retajiem tāda ranga virsniekiem kuru tiešām var saukt par inteliģentu. Cik ir dzirdēts, tad arī armijas cilvēki viņu slavē. Padoto cieņa ir diezgan reta parādība Latvijas armijā, tāpēc laikam nav brīnums, ka šis pulkvedis ir aizrotēts darbā uz salīdzinoši maznozīmīgu kartogrāfijas kantori, lai nemaisa gaisu štābos.
Tags: darbs |
| Jūlijs 27., 2018 | |
| 09:40 [Link] | Klasisks gadījums. Darbs tevi izvēlas dalībai starptautiskā trīs dienu seminārā, kas tiešām varētu būt interesants un vērtīgs turpmākajai karjerai. Bet tajā pašā laikā tu esi plānojis tajā laikā doties atvaļinājumā un jau nopircis biļetes romantiskam kruīzam divatā. Neraža.
Tags: darbs, eksistenciālisms |
| Maijs 30., 2018 | |
| 09:06 [Link] | Dabūt pastūrēt ''Latvijas valsts mežu'' apvidus auto (pat ja tā ir Dacia) tomēr ir patīkami. Izdevās piekļūt piemineklim uz pusi tuvāk nekā būtu izdevies ar darba pilsētas mazauto. Viens no pašreizējās darba vietas absurdiem. Labi zinot, ka aptuveni puse kultūras pieminekļu neatrodas asfaltētu ceļu malās, kā galvenais transports tiek izvēlētas japāņu pilsētas mazmašīnītes ar kurām iebraukt mežā ir paliels izaicinājums.
Tags: darbs |
| Aprīlis 16., 2018 | |
| 14:36 [Link] | Darbā spriedām, ka nupat ir sācies muižu pirkšanas otrais vilnis. Turklāt galvenie pircēji tagad ir nevis nez kādi biezie vai īpašumu attīstītāji, bet drusku ''traki'' manas paaudzes cilvēki, kuri galvenokārt paļaujas uz savu entuziasmu, enerģiju un visādu projektu rakstīšanu. Vēl interesantāk ir tas, ka visas labās muižas ir izpirkuši jau pirmās kategorijas pircēji un šie jaunie sākuši pirkt pat graustu un pusgraustu stāvoklī esošas ēkas kam racionāli domājuši cilvēki met līkumu lielo ieguldījumu/apgrūtinājumu dēļ. Manas pieredzējušās un ciniskās kolēģes uz šiem entuziastiem skatās diezgan šķībi un ar lielu neticību, bet var viņas saprast, jo gan 90. gados, gan ''treknajos gados'' ir pietiekoši sastapušās ar visādiem makaronu karinātājiem un gaisa piļu arhitektiem. Man gan tomēr gribas ticēt cilvēkiem, vēl jo vairāk saviem vienaudžiem, jo esmu saticis diezgan daudz tādus, kas ar milzīgu enerģiju un mērķtiecību ir sasnieguši vairāk nekā dažs labs naudasmaiss ar dārgu biznesa plānu. Tags: darbs |
| Aprīlis 11., 2018 | |
| 08:54 [Link] | Nogremdēt darba mašīnu Zemgales dubļos ar visu priekšniecību...check. Labi, ka varēja kā vecos laikos, sazvanīties ar pagastu un dabūt no tuvējā kolhoza (tpfu Z/S) traktoru. Neliela škrobe, ka tā bija pēdējā pančka visā ceļā, iepriekšējām bijām veiksmīgi tikuši pāri!
Tags: darbs |
| Marts 23., 2018 | |
| 14:47 [Link] | Nedaudz patīkami jau ir, ka visi darba arheoloģijas spīdekļi sāk jautāt tev padomu par dažādu pieminekļu atrašanās vietu un to iespējamo platību, lai gan par arheologu sevi nekad neesmu uzskatījis. Tas ka tā mani vienmēr ir interesējusi gan ir tiesa.
Tags: darbs |
| Marts 14., 2018 | |
| 12:26 [Link] | Valstiskā līmenī ar katru gadu arvien asāk sāk just 90. gadu kļūdaino lēmumu un darbību sekas. It sevišķi īpašumtiesības, kur nekontrolētā privatizācija ir radījusi pilnīgu jucekli šodienas īpašumtiesības kur vesela rinda ēku vienkārši ''karājas gaisā'', jo formāli nevienam nepieder. Izrādās, ka savulaik īpašumu varēja iegūt arī pret pajām, bet tie nekur netika ierakstīti un neparādās ne VZD ne zemesgrāmatu reģistros. Bet no kultūras mantojuma viedokļa vissliktākie varianti ir par pilnībā sadalītajām un izvarotajām muižu apbūvēm, kur katrai ēkai ir cits īpašnieks un zemei vēl pavisam cits. Tur nekāda jēdzīga, kompleksa apsaimniekošana nav iespējama principā.
Tags: darbs |
| Februāris 21., 2018 | |
| 15:49 [Link] | Pēdējo dienu notikumi finansu sfērā ir aizņēmuši visu mediju telpu, bet varbūt vēl kāds atceras, ka pagājušajā nedēļā sacēlās tracis ap Brīvdabas muzeju ar skaļiem virsrakstiem par muzeja slēgšanu un ko tik vēl nē. Uzreiz jāsaka, ka Brīvdabas muzeju neviens neslēgs, lai arī kādi mēsli tur būtu savārīti. Tā ir pārāk liela un jau izsenis visas sabiedrības atzīta vērtība. Pats muzejs jau 90 gadus nodarbojoties ar tradicionālās latviešu kultūras, amatniecības un ainavas saglabāšanu pats ir kļuvis par svarīgu latviešu kultūras sastāvdaļu. Tomēr situācija, ka muzejam ir liela varbūtība netikt akreditētam jau otro reizi pēc kārtas ir nepatīkama, bet likumsakarīga. Visā savā aptuveni pēdējo 30 - 40 gadu ilgajā vēsturē muzeja darbinieki izcēlās ar milzīgu entuziasmu, darba prieku, lieliskām restauratoru, arhitektu un pētnieku amata prasmēm, bet arī ar izteiktu nepatiku pret muzeja darba birokrātisko pusi t.s. ''papīru darbu''. Galvenā atziņa, kas dominēja vēl pat diezgan nesen bija: ''Galvenais ir darīt, papīrus sakārtosim kaut kad vēlāk''. Savu lomu tur spēlēja arī persona, kas kādus gadus 20 vadīja muzeja krājuma nodaļu - kolekcionārs/vācējs ar noslieci uz alkoholismu un visa krājuma uzskaite un topogrāfija eksistēja galvenokārt tikai viņa galvā. Arī pēdējo 9 gadu muzeja vadības faktiska neesamība situāciju nekādi neuzlaboja. Attiecības starp vadību un padotajiem pasliktinājušās līdz tādam apmēram, ka progresīvākie, aktīvākie un arī ļoti izglītotie darbinieki viens pēc otra muzeju ir pametuši. Tomēr vissvarīgākais aspekts šajā stāstā ir nepiemērotie krājuma glabāšanas apstākļi. Tieši muzeja darbinieku kādreizējā entuziasma dēļ, muzeja krājums ir viens no lielākajiem Latvijā. Savukārt jēdzīgu telpu kur to visu glabāt nav. Jau 80. gados izskanēja lūgumi uzbūvēt jēdzīgu krātuvi, bet tas nav izdarīts joprojām. Līdz ar to pieņemami glabāšanas apstākļi ir tikai nelielai krājuma daļai (dažādām sīkām koka un metāla lietām, mūzikas instrumentiem, tekstīlijām, tagad arī pūra lādēm) savukārt viss pārējais ir izvietots visās brīvajās telpās. Visas apskatei slēgtās muzeja ēkas nav tukšas, bet pilnas ar krājuma priekšmetiem, liela daļa saimniecības šķūņu, pagrabu un dažādu pažobeļu ir pārbāztas ar krājuma priekšmetiem. Tur tie glabājas neapkurinātās telpās bez nekādas gaisa mitruma kontroles, nereti aptaisītas ar baložu mēsliem vai kļuvušas par peļu midzeņiem. Zinot šo kontekstu vairs nav jābrīnās par vairākiem simtiem joprojām neatrastu krājuma vienību. Esmu pilnīgi drošs, ka lielu daļu tā arī nekad neatradīs, jo tās būs beigušas savu eksistenci sabirztot putekļus vai sapelējot. Pats esmu piedalījies šādās inventarizācijās un esmu piedzīvojis kā vienkoča trauks tavās rokās sadalās pirmreizinātājos. Kaut kā tā. Žēl protams daļu muzeja darbinieku kam jāpiedzīvo kā muzeju vazā pa medijiem, lamā un draud likvidēt, bet notiekošajā ir arī liela daļa viņu pašu atbildības. Tags: darbs, eksistenciālisms |
| Janvāris 10., 2018 | |
| 09:57 [Link] | Sakarā ar jauno krimināllikuma papildinājumu, kas kriminalizē arī senlietu nelikumīgu izvešanu ārpus Latvijas sejas grāmatā uzdūros interesantam viedoklim, ka no mantračiem arheoloģiskos pieminekļus vislabāk aizsargāt ļaujot tiem ieaugt necaurejamos džungļos un atturoties no konkrētas to atrašanās vietas publicēšanas. Manuprāt, tas nav pareizi. Pirmkārt jau pieminekļu aizsardzības likums un arī kultūras mantojuma aizsardzības labā prakse paredz, ka kultūras pieminekļi ir publiski pieejami. Un otrkārt ir ļoti naivi uzskatīt, ka mantrači pieminekļu atrašanās vietas atrod tikai internetā. Tā publika savai nodarbei pieiet ļoti profesionāli un ir ļoti labi informēta, bieži vien pat informētāka par pašiem arheologiem un pieminekļu inspektoriem. Katru gadu vairāki jauni arheoloģiskie pieminekļi tiek atklāti tieši ''pateicoties'' mantraču postījumiem. Es vairāk sliecos piekrist pretējam viedoklim kura viens no redzamākajiem paudējiem ir prof. Juris Urtāns, ka sakārtota un sakopta vide disciplinē cilvēku un pauž vēstījumu, ka vieta tiek regulāri pieskatīta. Šādu vietu arī ir vieglāk apsekot un daudz ātrāk konstatēt postījumus, ja tādi tomēr rodas. Visu aizmirstus brikšņus parasti ir fiziski ļoti grūti apsekot, tie ir nepārskatāmi un tur esoši rakumi ne vienmēr ir uzreiz pamanāmi un var tikt konstatēti pat tikai pēc gada, jo vienīgie cilvēki, kas tur iebrien ir paši postītāji un pieminekļu inspektors reizi vienā vai divos gados. Tags: darbs |
| Janvāris 3., 2018 | |
| 14:37 [Link] | Nekad neesmu īpaši ticējis tiem stāstiem par pilnmēnesi un tā ietekmi uz cilvēkiem, bet redzot kādus murgus pilnmēness laikā uz darba vietas e-pastiem sūta garīgi slimi cilvēki tiešām jāsāk ticēt kaut kādiem slimību saasinājumiem tieši tajā laikā. Pats trakākais, ka valsts iestādēm ir pienākums reaģēt un ne tikai izskatīt, bet arī atbildēt uz tādiem murgiem.
Tags: darbs |
| Janvāris 1., 2018 | |
| 15:43 [Link] | Gadu mijā aizdomājos drusku par darba lietām un konkrētāk par Jelgavu. Pilsēta ar neveiksmīgāko likteni Latvijā. Pilsēta, kas vairākus gadsimtus bija Kurzemes hercogistes galvaspilsēta ar savu galmu un galvaspilsētai raksturīgu kultūras dzīvi un metropoles statusu, vēlāk tā neko daudz nezaudēja arī 100 gadus esot Kurzemes guberņas galvaspilsētas statusā un Latvijas neatkarību sagaidīja faktiski kā valsts otra lielākā pilsēta kuras arhitektūra un kultūras mantojums daudz neatpalika no Rīgas. Un tad tas viss izkūpēja dažu 1944. gada augusta nedēļu laikā, kad Jelgava ielu kaujās un uzlidojumos faktiski tika noslaucīta no zemes virsmas. Vecie Jelgavas apkārtnes iedzīvotāji joprojām ļoti emocionāli atceras vairāku dienu ilgušo pilsētas degšanu. Jelgava manuprāt varētu būt Latvijas Drēzdene, tikai atšķirībā no šīs Saksijas pilsētas, kuru uzcēla atpakaļ, Jelgavu pilnībā pārplānoja un tās vietā uzbūvēja faktiski jaunu padomju pilsētu. Neskatoties uz to, daudziem ir liels pārsteigums uzzinot, ka Jelgavā ir ap simts arhitektūras pieminekļiem. Ņemot vērā milzīgos pilsētas postījumus, teju katra ēka, kas brīnumainā kārtā ir palikusi mazāk vai vairāk neskarta ir iekļauta pieminekļu sarakstā. Protams lielākā daļa no tām ir vecās Jelgavas nomaļu ēkas, kas citos apstākļos diez vai būtu pieminekļi. Iespējams lielākā mistērija ir neizprotamā kārtā izdzīvojušais kvartāls ap Jelgavas dzelzceļa staciju, jo principā jau tas ir stratēģisks objekts ko parasti iznīcina pašu pirmo. Beidzot var arī runāt par to, ka ne tikai iedzīvotāji, bet arī pilsētas vadība ir sapratusi, ka vecās koka ēkas nav vieta kur izmitināt vistrūcīgāko un nelabvēlīgāko pilsētas kontingentu, bet gan viena no nedaudzajām saiknēm ar veco Jelgavu. Mūzika: Therion |
| Decembris 28., 2017 | |
| 12:51 [Link] | Es ceru, ka es kļūdos, bet izskatās, ka Latvijā rodas veselas nozares ''svētās govis'' kuru problēmu izcelšana gaismā un diskusija par tām tiek uztverta teju kā valsts nodevība. Starp tām noteikti ir minama aizsardzības nozare, bet arī viss cits, kas saistās ar valsts iekšējo vai ārējo drošību. Tikko kā sāk norādīt uz kādu problēmu tā uzreiz pretī tiek saņemti pārmetumi par patriotisma trūkumu vai iesaistīšanos hibrīdkarā ar Krieviju. Es protams saprotu, ka šajā politiskajā situācijā ir jābūt uzmanīgam ar izteicieniem, bet ja būt par patriotu Latvijā nozīmē nekritiski pieņemt visādus apšaubāmas kvalitātes lēmumus tad paliek diezgan skumji. Vēl arī daudzu valsts iestāžu komunikācija ar sabiedrību ir zem jebkuras kritikas. Liela daļa no sabiedrības neapmierinātības un lamāšanās ir tikai tādēļ, ka pieņemtie lēmumi un to nepieciešamība nav pietiekoši izskaidroti. Kaut kā valsts pārvaldei galīgi nav raksturīga proaktīva un varbūt pat nedaudz agresīva sabiedrisko attiecību veidošana, bet reizēm tāda būtu nepieciešama. Atrisinātu lielu daļu no principā mākslīgi radītām problēmām. Tags: darbs, eksistenciālisms |