Neprātīgā saprāta balss -
[Jaunākais][Arhivētais][Draugi][Par sevi]
|
18:46
[Link] | Kaut kā darbā aizvien biežāk sāk piemeklēt tā sajūta ar ko cīnījos muzejā visus pēdējos gadus. Savdabīga vientulība, jo apkārt nav neviena manas paaudzes, līdzīgi domājuša cilvēka ar ko varētu ne tikai runāt visādas muļķības, bet arī pārrunāt profesionālus jautājumus bez mūžīgā cinisma piedevas. Tās vecenes, kā kolēģes nav sliktas, bet ciniskas līdz riebumam. Netic nekam un nevienam. Turklāt nostrādājušās kopā tik daudzus gadus, ka pazīst viena otru kā raibus suņus. Es savukārt tik dziļi viņu personīgajās dzīvēs negribu iedziļināties, tāpēc parasti klusēju tikko sākas kārtējās klačas par mājas dzīvi, veselību vai kurš atkal nomiris.
Nav jau tā, ka man darba vietā vispār nebūtu neviena paziņas. Ir, pat vairāki kursabiedri, bet reģionālās nodaļas specifika ir tāda, ka ikdienā saskare ar viņiem sanāk tik reta, ka īsti nejūt. Kopumā jau nav mirstamā vaina, bet darbaprieku drusku mazina...
Mūzika: Obtest
Tags: darbs, eksistenciālisms
|
|
