[Jaunākais][Arhivētais][Draugi][Par sevi]
Below are the 10 most recent journal entries recorded in the "Bezjēgas orākuls" journal:| Septembris 18., 2019 | |
|---|---|
| 09:12 [Link] | Lēnām nobriestam filmas ''Jelgava 94'' skatījumam kino. Filmas galvenās sieviešu lomas atveidotāja nesen kādā intervijā izteicās, ka 90tie. gadi viņai šķiet interesants laiks un viņa labprāt tur padzīvotu. Jāsāk ar to, ka neesmu pieradis, ka tagad jau patstāvīgu dzīvi sāk cilvēki, kas 90. gados vispār nav piedzīvojuši. Tas laiks bija interesants un jautrs tikai no bērna vai jaunieša skatpunkta. Arī man ir labas atmiņas par to laiku. Bērnība un pirmie skolas gadi pagāja diezgan bezrūpīgi. Tomēr maniem vecākiem atmiņas nav tik patīkamas. Tēvs kādu laiku strādāja pat trijos darbos, māte kā medmāsa saņēma pārdesmit latu algu un dzīvojām kopā ar vecvecākiem divistabu dzīvoklī. Tajā laikā vecmammas mazdārziņš bija jūtams atspaids. Labi atceros degvielas krīzi kādā 90to. gadu sākumā, kad nekursēja autobusi, jo nebija degvielas. Sievas vecākiem, ap to pašu laiku, slavenā Ādažu kolhoza brūkošajās atliekās algu izmaksāja govīs un lauksaimniecības tehnikā. Tagad jau šķiet tāds romantiski skaists laiks, bet vēlreiz to piedzīvot negribētos. |
| Janvāris 10., 2019 | |
| 09:34 [Link] | Vizinot meitu ragavās pa piesnigušajām rajona ielām un pagalmiem var priecāties par slinkajiem sētniekiem, kas nav nokasījuši sniegu līdz asfaltam. Un vēl ir forši, ka arī starp daudzstāvenēm ir paslēpies viens otrs kalniņš kuru apkārtnes sīči ir jau nobraukājuši līdz ledum. Nevar protams salīdzināt ar manas bērnības kalnu pierīgas sādžā. Tam bija īpaši veidota trase, kas apvienoja nobraucienu ar tramplīnlēkšanu. Manas pirmās ragavas tur arī tika nodzītas. |
| Decembris 5., 2017 | |
| 14:23 [Link] | http://www.delfi.lv/auto/celu-reportier Dzimtajā sādžā nekas nav mainījies. Cik es sevi atceros tur pa mežiem ir ārdījušies vietējie ''gonsčiki'', ķīlējuši mašīnas, situši un atkal ķīlējuši līdz nokāvuši galīgi un turpat arī pametuši. Un tad mums puikām bija prieks iet un lēkāt pa tiem vrakiem. |
| Novembris 24., 2017 | |
| 09:36 [Link] | Tā nu ir sanācis, ka mani vecvecāki bija aptuveni paaudzi vecāki nekā citiem maniem vienaudžiem, pilngadību sasnieguši jau 1930. gados un kara laikā, tas deva man iespēju no pirmavotiem iepazīt t.s. Latvijas laika pilsētnieku pilsoniskās sabiedrības tradīcijas un īpatnības kurām gan saknes sniedzās vēl 19. gs. Visa tā viesu uzņemšana un viesību kultūra, kas notika pēc stingra scenārija un kārtības. Vēl arī stingri etiķetes noteikumi, kas jāievēro publiskos pasākumos, un faktiski jebkurā publiskā vietā. Tā bija tāda diezgan mietpilsoniska un reizēm arī snobiska, bet kopumā ļoti rāma un paredzama dzīves uztvere, kas man nekad nav patikusi, bet esmu priecīgs, ka varēju to iepazīt. Lasot viskautko par starpkaru periodu daudz labāk saprotu tā laika cilvēku domāšanu
Tags: blondā prinča atmiņas |
| Jūlijs 11., 2013 | |
| 23:36 [Link] | Reiz, studentu militārās apmācības laikā, slavenajā Valmieras ''dundursilā'', pēc nakts trauksmes notika forsētais pārgājiens kura laikā bija jāpilda visādi uzdevumi. Viens no uzdevumiem bija no slēpņa uzbrukt ''pretinieka'' patruļai un pēc tam sniegt pirmo palīdzību un stiept līdzi viņu ievainotos. Ieņēmām slēpni augstienē un veiksmīgi atklājām uguni uz ''pretinieka'' patruļu gravā, to iznīcinot. Tik tālu viss gāja kā paredzēts. Skaitā ziņā bijām vismazākā nodaļa un ātri noskaidrojām, ka stiept līdzi vēl papildus pāris ievainotos mums nebūtu prāta darbs, pie tam ''pretinieka''. Tad nu mūsu nodaļas komandieris un vispieredzējušākais, vēl obligātājā dienestā pabijis, kursants deva nepārprotamu, bet baisu pavēli: ''blieziet viņus nost''... Veikt šo uzdevumu vajadzēja man un vienai krievu meičai no Daugavpils. Ilgi nedomājot, pārvietojoties ar ieplecotiem automātiem, noskrējām gravā kur gulēja divi ''pretinieka'' ievainotie un kā noverotājas atradās pāris armijas mediķes. To, ka viens no ievainotajiem, kas man smaida pretī, ir mans labs čoms no zemāka vēsturnieku kursa es sapratu tajā brīdī kad nospiedu automāta mēlīti un atskanēja šāviens. Tajā pašā mirklī arī daugavpiliete, tikpat aukstasinīgi, likvidēja otru ievainoto... Abas mediķes ārkārtīgi sašutušas kliedza, ka esam nošāvuši ievainotos, kā tā vispār var utt. Vēlāk, mūs pavodošais noverotājs, armijas instruktors teica, ka viņš mūsu ricību saprot un reāla kara gadījumā, droši vien, būtu rīkojies tāpat, tomēr šoreiz medicīnas uzdevums nav izpildīts. Pats trakākais visā stāstā ir tas, ka pārtinot visu filmu atpakaļ un visu pārdomājot es sapratu, ka reālā kaujas situācijā es būtu rīkojies tikpat aukstasinīgi un tiešām būtu nošāvis savu labu čomu, ja viņš kaut kādā mistiskā veidā būtu trāpījies ceļā. Kaujas trakums un adrenalīns ir tas, kas liek no sākuma darīt un tikai pēc tam domāt. Tā rodas tie kara noziegumi. Tomēr tagad tas čoms ir man labs kolēģis pa darba līniju Ventspilī un regulāri atceramies šo epizodi. Šodien sanāca pie viņa paviesoties darba darīšanās, tāpēc arī šāds atmiņu palags. Viens no tiem vecajiem cīņubiedriem ar kuru kopā būtu gatavs iet izlūkos jebkurā laikā uz jebkurieni. Mūzika: Evoken- To sleep eternally |
| Marts 24., 2013 | |
| 23:23 [Link] | Šajās brīvdienās atliku visas mācību lietas pie malas un triecientempā izrāvu cauri ''Jelgava 94''. Par pašu grāmatu...Ļoti saistošā valodā uzrakstīts. Autoram ir talants. Tās nav tīras atmiņas, bet satur diezgan daudz daiļliteratūras elementus, jeb kā angliski saka- fikcijas. It sevišķi efektīvs bija tas iespraudums par augšāmcēlušos Tīreļpurva strēlnieka spoku kurš nāk uz Jelgavu un rada ''Skyforger''. Gluži kā no ''Mūžības skartajiem''. Un vēl tā patīkamā autora pašironija, kas caurvij visu grāmatu. Bet visādi citādi man tiešām ir žēl. Žēl par to, ka visa mana, 80.gadu vidū dzimusī, paaudze piedzima kādus 4-5 gadus par vēlu, lai piedalītos aprakstītajos notikumos kā aktīvi dalībnieki nevis sākumskolas vecuma vērotāji no malas. Tomēr to laiku piedzīvojām un izjutām, tikai savādāk. Visi tie aprakstītie sīkie 90.gadu sadzīves nieciņi, dzērieni pat izteicieni ir palikuši arī manās atmiņās. It sevišķi man simpatizēja ģeogrāfiskais aspekts, jo visa darbība notika burtiski rokas stiepiena attālumā no manas mazpilsētas. Ar Olaines bandītiem un narkomāniem arī manā miestā vecāki biedēja bērnus. Bet kā jau es teicu, arī manā laikā, 2000.gadu sākumā nekas daudz nebija mainījies. Veikalos vēl pārdeva mūziku paralēli kasetēs un diskos (es vēl pirku kasetes, jo disku pleijera vēl nebiju) tāpat vēl tehnikumā kursabiedram nesu tukšas matricas kur viņš man ierakstīja mūziku pēc izvēles (pašam vēl pieklājīga datora un interneta nebija). Idejiski bija tās pašas sajūtas un jaunatklājēja prieks par katru niknu albūmu, kad gulēt gāju ar uzliktām austiņām un kādu briesmīgu bleķi pleijerī. Par savu smago jaunību varbūt citreiz, it sevišķi par to savu tehnikuma kursa biedru, cilvēku, kas tā kārtīgi mani ieveda metālā. Lai nu kā, atšķirībā no autora, itkā pilnīgi ''nodevis'' jaunības lietu neesmu un īsti arī netaisos, tāpēc varu citēt viņa noslēguma teikumu: ''Tas bija tik ļoti sen, bet beigties tā arī negrib''. Mūzika: Immortal- Where dark and light don't differ |
| Janvāris 26., 2013 | |
| 22:36 [Link] | Kā es te tikko minēju, tad viena mana klasesbiedrene jau guļ kapos. Bet cita savukārt ir baigā slavenība un gozējas pa sarkanajiem paklājiem visā pasaulē: http://en.wikipedia.org/wiki/Egija_Zvie Kādreiz, šitā ziepniekkalna meitene, bija klases sekssimbols un meitene Nr.1. Bet pēc kādas 7.klases viņa aizgāja uz citu skolu, tā ka klasesbiedri patiesībā bijām tikai pāris gadus. Vispār no manas pamatskolas klases, pagaidām, ir sanākuši divi +/- slaveni cilvēki, viņa un Latvijas olimpiskās izlases Pekinā dalībnieks. Mūzika: Мельница-Дороги |
| Janvāris 25., 2013 | |
| 15:30 [Link] | Vakar, pavisam netīšām, uzzināju, ka viena mana bijusī klasesbiedrene jau pāris gadus kā kapos...Vienīgā no manas pilsēteles mazās skoliņas klasesbiedriem ar kuru arī pēc pāriešanas uz Rīgas skolām trāpijāmies vienā skolā un klasē. Izrādās, esot bijusi šizofrēnija, bet no tās jau tāpat vien nemirst, tātad tur ir bijis kaut kas nesmuks... Jebkurā gadījumā skolas laikos nekādu baigo noviržu nemanīja. Bija jau viņa briesmīga zubre un varbūt pārāk apzinīga savam vecumam, šodienas skolnieki viņu pat varbūt ieliktu nūģu kategorijā, bet nekas uzkrītošs. Kaut gan jau tolaik klīda baumas, ka no lielās mācīšanās esot dabūjusi nevu sabrukumu. |
| Augusts 19., 2012 | |
| 00:23 [Link] | Katru reizi dzīvojoties savā piejūrā atceros gan stāstus gan arī vēl paša piedzīvotas epizodes par saviem vecvecākiem. Savā laikā viņi abi bija diezgan zināmi Latvijas arhitektu un visādu mākslinieku aprindās ar diezgan plašu paziņu, draugu un kolēģu pulku, kas bija sācies veidoties vēl pirmskara un kara gados. Tā nu šī piejūras rezidence kalpoja kā sava veida salons, uz kurieni vienmēr kāds brauca ciemos. Viņiem pat bija iedibinājusies tradīcija, ka nedēļas nogales skaitās viesu dienas, kad māju uzturēja kārtībā un paši bija gatavi, ka kāds var ierasties. Saprotams, mobilo un interneta jau toreiz nebija un nereti visa gatavošanās izrādījās velta, jo neviens tā arī neatbrauca. Tomēr biežāk bija reizes, kad pa vārtiņiem ienāca kāds draugs, kolēģis vai 20 gadus neredzētu klasesbiedru bariņš. Es pats vēl atceros, ka vēl manā bērnībā tur grozījās ne viens vien diezgan pazīstams t.s. inteliģences pārstāvis vai arī kāds šarmants pirmskara džentelmenis, kas beigās izrādās vecmammas jaunības dienu pielūdzējs. Ko es ar to visu gribēju pateikt? To, ka šo tradīciju es noteikti kādreiz gribētu atjaunot. Tags: blondā prinča atmiņas |
| Jūlijs 12., 2012 | |
| 08:48 [Link] | Bērnībā braucot uz vai no savas piejūras ar vilcienu, vienmēr dīcu, ka gribu sēdēt tajā vagona pusē kurā būs redzama Mangaļu kuģu remonta rūpnīca Mīlgrāvī. Tur vienmēr bija kuģi, sausie doki un visādas citādas interesantas lietas. To īso posmiņu biju kā pielipis pie vagona loga. Un joprojām mērojot to pašu ceļu, ar to pašu vilcienu, instinktīvi sēžos pareizajā vagona pusē. Jo tur taču būs kuģi... |