[Jaunākais][Arhivētais][Draugi][Par sevi]
Below are the 11 most recent journal entries recorded in the "Bezjēgas orākuls" journal:| Decembris 16., 2020 | |
|---|---|
| 11:47 [Link] | Izlasīju Alda Bukša jaunāko kriminālromānu ''Brāļi''. Man patika. Spraigs sižets un praktiski nemitīga darbība. Arī sižets aktuāls. Par Eiropas mēroga organizēto noziedzību, narkokurjeriem, krievu spiegiem un nelegālo imigrāciju. Visam pa vidu latviešu viesstrādnieks Londonā, kas nācis no dziļas Latgales. Latviešu dzīves Londonā aprakstos ļoti daudz līdzību ar mana tēva klasesbiedra un labākā drauga stāstiem par saviem pirmajiem gadiem Londonā. Viņš šogad atgriezies atpakaļ Latvijā pēc vairāk kā 20 Londonā nodzīvotiem gadiem. Un tā kā viņš tur ieradās vēl 90.gados, tad viņam bija vēl skarbāk. Pirmos gadus vairāk sanāca runāt krieviski nekā angliski, aizņemties naudu no ukraiņu mafijas, dzīvot vienā istabā ar 8 Rumānijas čigāniem un ko tik vēl nē. Pa vidu vēl pamanījās palikt parādā Lielbritānijai lielas summas nodokļos. Beigās jau viņš bija nelielas celtniecības firmas īpašnieks un specializējās McDonalds restorānu remontos. Gribēja sapelnīt miljonu. Miljonu nesapelnīja, bet angļu pensija sanāks. Tags: Grāmatu tārpa ziņojums |
| Novembris 3., 2020 | |
| 15:22 [Link] | Nedēļu ilgs atvaļinājums šajā laikā ir diezgan bezjēdzīgs, bet nu tas ir beidzies. Galvenās izklaides bija ikdienas mini pārgājieni pa tuvāku un tālāku apkārtni (5-6 km. katru dienu) un lasīšana. Izlasīju Juvāla Noasa Harari bestselleru ''Sapiensi. Cilvēces īsā vēsture'' un esmu patīkami pārsteigts. Uzrakstīts ļoti saistoši un viegli lasāmi un man tiešām patika. It kā pamatā zināmas lietas, bet ļoti veikli sarindotas secībā un kopsakarībās un pēc grāmatas izlasīšanas daudzi procesi vēsturē ir kļuvuši skaidrāki. Saprotu arī kāpēc akadēmiskajiem vēsturniekiem šī grāmata ne pārāk patīk. Kritiķi pārmet autoram (kurš ir vēstures profesors Izraēlā) nezinātniskumu. Viņuprāt, vēstures profesoram grāmata ir pārāk populārzinātniska, kas daudzus sarežģītus procesus pārāk vienkāršojusi un sniegusi daudzus nepietiekami pamatotus secinājumus. Par vienu otru secinājumu varētu piekrist, bet grāmata tiešām nav zinātniska monogrāfija un vieglas uztveramības vārdā ir upurēts diezgan daudz. Tomēr, svarīgākie fakti ir pamatoti ar atsaucēm un autors neaizstāv kādu vienu konkrētu teoriju, bet piedāvā lasītājam vairākas un diezgan saistoši apspēlē tās. Vēl kritiķi pārmēt, ka autora darbs ir zinātniski bezjēdzīgs, jo nesniedz nekādu jaunu teoriju par cilvēces izcelsmi vai kādu citu svarīgu tās attīstības problēmu. No vienas puses tā ir, autors tiešām nekādus revolucionārus atklājumus nav veicis tikai saistošā valodā pārstāstījis pētniekiem jau labi zināmas lietas. No otras puses, grāmata balstās ilgu gadu pētījumos un autoram tomēr ir savs viedoklis par cilvēces attīstību tās pirmsākumos, ko viņš arī pauž. Tas gan ir ļoti neuzbāzīgs, bet trenētai acij samānām motīvs, kas caurvij visu grāmatu. Par ''Kognitīvo revolūciju'', kas palīdzēja Homo Sapiens kļūt pārākiem par citām radniecīgajām Homo sugām un rezultātā palikt vienīgajiem. Vienā vietā gan autors kļūst pārāk tiešs un moralizējošs. Nodaļā par mūsdienu industriālo lauksaimniecību, kurai viņš velta ļoti skarbu kritiku. Tas kļūst saprotamāk zinot, ka autors ir pārliecināts vegāns, tomēr kopējo grāmatas noskaņu (tādu viegli ironisku skatījumu no malas) tas drusku pabojā. Kopumā laba grāmata, kas nezinātājiem sniegs daudz vērtīgas informācijas par cilvēces vēstures senākajiem posmiem, bet zinātājam daudzas lietas sakārtos un ļaus ieraudzīt drusku savādākā gaismā. Tags: Grāmatu tārpa ziņojums |
| Aprīlis 6., 2020 | |
| 11:52 [Link] | Visam mērim pa vidu izlasīju Timura Vermeša 2012. gada romānu ''Viņš ir atkal klāt''. Ļoti dzēlīga satīra, kur galvenajā lomā ir Hitlers, kurš pēkšņi ir pamodies mūsdienu Berlīnē, kādā pamestā būvlaukumā. Varam sekot līdzi Hitlera gaitām un jaunās pasaules iepazīšanai. Izmantojot savas oratora dotības viņš ir apņēmības pilns turpināt savulaik iesākto. Jau neticami ātri atrodot draugus un atbalstītājus viņš sāk strādāt lielā Vācijas TV kompānijā un pat vada savu raidījumu. Tomēr, ir viena problēma. Šajā pasaulē viņu visi uzskata par Stand Up komiķi, lai arī ļoti reālistisku. Viss. Par sižetu vairs neko neteikšu. Jāsaka, ka no sākuma viss šķita ļoti grotesks un diezgan grūti lasāms, bet ap grāmatas vidu aizgāja. Jāpiekrīt kādam komentētājam, ka grāmatas sākumā vēl gribas smieties par Hitleru, bet grāmatas beigās jau tu aptver, ka smejies kopā ar Hitleru. Tur ir globāla mēroga groteska, ironija un satīra, kas vērsta nevis pret Hitleru, bet galvenokārt pret mūsdienu pasauli, it sevišķi pret izklaides industriju. Hitlers ir tikai spilgts tēls, kas to visu izcili paspilgtina. Neiztrūkst jau gan arī politiskais aspekts. Hitlers no panckām izlamā tā brīža (2012. gada) vislabējāko vācu legālo partiju NPD, nosaucot to par ''nekam nederīgu salašņu bandu, kur godīgam vācietim nav ko meklēt'', Hitleru nosauc par ''žīdu cūku'' un uz ielas piekauj vācu skinhedi, Hitlers intervijā žurnālam ''Bild'' uzņemas atbildību par holokaustu utt. Tā vien šķiet, ka autors izvēlējies Hitlera tēlu arī tāpēc, lai pats varētu izteikties drusku politnekorektāk. Kopumā darbs ir ļoti aktuāls mūsdienu demagoģijas laikmetā. Daudzi prasmīgi oratori var manipulēt ar pūli, spiest uz sabiedrības vājajām vietām, trūkumiem un audzēt sev atbalstu. Tikmēr valdošā vara un sabiedrības, šķietami, domājošā daļa viņus uztver kā klaunus vai ākstus un neņem par pilnu. Kamēr vienā brīdī jau ir par vēlu. Ar īsto Hitleru un viņa kustību jau savulaik bija tieši tāpat. Tags: Grāmatu tārpa ziņojums |
| Jūnijs 10., 2019 | |
| 15:32 [Link] | Starp citu, nesen izlasīju kinorežisora Aivara Freimaņa romānu ''Katls''. Ļoti savdabīgs gabals, daļēji šķiet balstīts uz paša režisora bērnības iespaidiem otrā pasaules kara beigās Kurzemē. Romānu režisors centies būvēt līdzīgi savām kinofilmām, lai gan ir arī būtiskas atšķirības. To nosaka darba tematika, attēlotā vide un tēlu raksturi. Plaši izmantota groteska un pārspīlējumi. Režisors nebaidās no rupjībām, vulgaritātēm un tiešas valodas. Bet viņa attēlotajiem varoņiem, kara un pēckara Kurzemes lībiešu zvejniekciema iemītniekiem, tas pat piestāv. Galvenais varonis tēlots kā ļoti naivs, drusku lētticīgs, bet arī ļaunatminīgs puisietis, kas sagādā ne vienu vien raizi saviem draugiem un kaimiņiem, lai arī bieži vien to pats nemaz neapzinās. Arī grāmatas nobeigums ir diezgan pārsteidzošs un paradoksāls. Vieni noteikti teiks, ka varonis saņēma pēc nopelniem, bet citiem šķitīs, ka beigas bija tikpat vieglprātīgas kā pats galvenais varonis. Nepamet sajūta, ka šajā mazajā zvejniekciema pasaulē autors ir centies attēlot visas Latvijas sabiedrības modeli un vēstures līkločus 20. gs. vidū. Kopumā man patika. Noteikti viens no labākajiem darbiem, kas lasīts pēdējos gados. |
| Augusts 17., 2017 | |
| 21:27 [Link] | Latviešu jaunākajā literatūrā manuprāt ir divi šedevri. Māra Bērziņa ''Svina garša'' un Ingas Gailes ''Stikli''. Šoreiz par pirmo. Tā bija neredzēti spēcīga grāmata, kas iedod pa galvu kā šucmaņa šautenes laide. Par divdesmitgadīgu čali, inteliģento bezdarbnieku kuru interesē grāmatas un meitenes nevis politika. Tomēr, ir 1939. gada rudens un politika sāk interesēties par tevi. Piepeši izrauts no bezrūpīgās dzīves un nostādīts starp diviem asiņainākajiem 20.gs. politiskajiem režīmiem, starp globālā līmenī pieņemtiem lēmumiem, saprotot savu niecību un nespēju kaut ko ietekmēt viņš tomēr cenšas tikt tam cauri ar veselu ādu, bet tajā pašā laikā palikt cilvēks. Darbība ilgst nepilnus divus gadus, bet galvenais varonis šajā laikā jau šķietami ir izdzīvojis vairākas dzīves. Tāpat tā ir ļoti jauka grāmata no kultūrvēsturiskā aspekta, jo spilgti aprakstīta tā laika vide, apkārtne un cilvēki pārdaugavā (galvenokārt Torņakalnā un Ziepniekkalnā). Žēl, ka uz teātra izrādi tā arī nesanāca aiziet. Mūzika: Haggard - Hijo de la luna |
| Decembris 11., 2015 | |
| 15:35 [Link] | Izlasīju TR Notāra vilcienā lasāmo grāmatu ''Belašs''. Sapratu, ka daļu no stāstiņiem jau esmu lasījis kaut kādā blogā, bet bija jau piemirsušies. Jauka, sociāli aktuālā satīra ar dzēlīgu ironiju par atsevišķiem mūsdienu sabiedrības pārstāvjiem un dzīvesveidu. Man gan gandrīz vai vislabāk patika pēdējais stāstiņš, kas uz vispārējā farsa fona izcēlās ar pat ļoti dziļu domu par dzīves jēgas meklējumiem, kas ietver tikšanos ar Mefistofeļa/Volanda tipa vēstnešiem, rituālu nomiršanu, iešanu caur simbolisku šķīstītavu, lai pārdzimtu atkal jaunā kvalitātē. Kaut kā tas pēdējais stāsts galīgi neiederas kopējā grāmatas visnotaļ jautrajā noskaņā kaut gan ironijas un humoriņa netrūkst arī tur. Tas gan nekādā veidā nemazina viņa kvalitāti.
Mūzika: Trad. Attack |
| Novembris 24., 2015 | |
| 15:09 [Link] | Beidzot izlasīju vietējo dižpārdokli- Alda Bukša ''Parādu piedzinējus''. Man patika. Debijas romānam apskaužami strukturēts un spriedzes pilns sižets. Tur ir viss kam vajadzētu būt tāda tipa romānos: svarīgi un romāna tālāko darbību definējoši sarežģījumi jau pašā sākumā, tālāk lēnāks bet konsekvents turpinājums kur šķietami viss ir kārtībā, bet patiesībā problēmas tikai samilzt un pašās beigās diezgan straujš, bet trillera cienīgs fināls. Labs pieteikums Latvijas pussprāgušā kriminālromānu žanra atdzīvināšanai, jo spriedzes tur netrūkst. Piedevām vēl tur ir ietvērti vairāki autora vēstījumi par mūžīgajām vērtībām: draudzību, uzticību, patriotismu un nodevību. Kā arī romāns ir lieliska nesenās Latvijas dižķibeles un tā laika sabiedrības kā arī problēmu spilgta ilustrācija. Vēl jo vairāk, autors ir ilgstoši strādājis banku un finansu nozarē, līdz ar to ļoti labi pārzin tēmu un tās problēmas par kurām raksta. Un vēl pierādījās sensenā patiesība ''Neskati vīru no cepures''. Pazīstot Aldi personīgi, bija radies iespaids ka viņš ir viens no tiem nemanāmajiem finanšu sfēras darbiniekiem, kas klusiņām dara savu darbu. Arī ar īpašam radošām vai mākslinieciskām aktivitātēm nekad nebija izcēlies. Un te pēkšņi viņš pārsteidz visus savus draugus ar paziņojumu ''Esmu uzrakstījis grāmatu''. Kā izrādījās rakstījis viņš jau bija sen, labojot un pulējot savu darbu tik ilgi, ka tad kad sadūšojās to beidzot parādīt izdevējiem tas jau bija labi noslīpēts un teju ideāls spriedzes romāns. Tagad tikai jāgaida tikpat kvalitatīvi turpinājumi. Tags: Grāmatu tārpa ziņojums |
| Jūlijs 31., 2013 | |
| 21:25 [Link] | Viena no atvaļinājuma un vispār vasaras priekšrocībām ir tā, ka beidzot var palasīt arī ko citu ne tikai sviestainus Akadēmijas postmodernisma blāķus. Tā nu dažās dienās izrāvu cauri Kolina Vilsona ''Apziņas Parazītus''. Ārkārtīgi aizraujoši savītas kopā vairākas sižeta līnijas, kuras pamazām tiek atmestas un beigās paliek tikai viena. Viss sākas kā Indiana Džonsa tipa stāsts par Hetu arheoloģiju un izrakumiem, bet drīz tam pievienojas psiholoģija un drusku šausmu stāstu stilistikā ieturēts trilleris. Vēlāk arheoloģija nomirst dabīgā nāvē un tās vietā nāk klāt vēl vairāk trillera, zinātniskā fantastika un filozofija. Pašās beigās viss ir atmests un palikusi tikai drusku mistiska, sci-fi filozofija. Jāsaka, ka autors pats ir filozofs-pusamatieris tāpēc arī viņam šī tēma ir tik tuva. It sevišķi 20.gs. eksistenciālisti un fenomenoloģija. Daudzas reizes tiek minēts un citēts gan Heidegers, gan Husserls gan daudzi citi filozofijas spīdekļi. Bet tiešām ļoti interesanti tas viss, par cilvēka apziņu, tās milzīgo spēku un cīņu ar mistiskām, ārpuszemes izcelsmes būtnēm, kas ieperinājušās cilvēku prātos, zog viņu enerģiju, sēj bailes un nokauj radošumu un drosmi. Beigās visas grāmatas ''mesidžs'' nolasās ļoti pārliecinoši. Bet drusku jocīgi ir lasīt, kā autors 1967.gadā (stāsta orģinālais izdošanas gads) ir iedomājies pasauli 20/21.gs. mijā. Toreiz, kad kosmosa izpēte tiko sāka uzņemt apgriezienus, šķita ka tikpat neapturami tas viss attīstīsies arī turpmāk, bet tā nu gluži nebija. Tomēr no psiholoģiskā viedokļa stāstā visbūtiskākā ir telekinēze un telepātija, kas patiesībā tikai daļēji ir sci-fi, jo mūsdienās atzīst, ka vismaz teorētiskā līmenī tas principā nav neiespējami. Nelielam ieskatam viens citātiņš: ''Es biju izdzēris puspudeli konjaka, tomēr it nemaz nebiju apreibis. Es neskaidri apjautu, ka ķermenī manu nelielu skurbumu, tomēr nespēju to attiecināt uz sevi. Man prātā ienāca briesmīga doma. Proti, pašnāvību skaits aug tādēļ, ka tūkstošiem cilvēcisku būtņu ''mostas'' līdzīgi man, ierauga, cik dzīve ir bezjēdzīga un vienkārši atsakās to turpināt. Vēstures sapnis tuvojs beigām. Cilvēce jau sāk mosties, kādudien tā pamodīsies pa īstam- un tad notiks masu pašnāvības.'' Mūzika: Hedningarna- Graucholorfen |
| Maijs 21., 2013 | |
| 21:12 [Link] | Nez kas ir ar tiem večiem, kas uz vecumu sāk rakstīt visādas pikantērijas. Piemēram kinorežisors Ingmars Bergmans savās atmiņās diezgan detalizēti apraksta savas pirmās seksuālās pieredzes. Tagad sanāca pašķirstīt režisora Oļģerta Krodera atmiņas, tur tas pats. Diezgan atklāti apraksta pubertātes perioda problēmas pirmskara Latvijā, kad vecāki, sarkdami un bālēdami, par šo tēmu klusēja un jaunajiem čalīšiem nācās atbildes meklēt pašiem. Raksta, ka sākumā visi sāka ar onānismu, bet pēc tam pārgāja uz Rīgas prostitūtu pakalpojumiem. Tās esot sadalījušās pa rajoniem un atšķīrušās gan pēc cenas, gan kvalitātes. Vakara stundās teju no katras Marijas ielas vātrūmes esot skanējuši uzsaucieni: ''Iesim, puisīt''? Vēlākās klasēs bijis jau tik pieredzējis, ka vasarās Majoros gājis ''medībās'' pats. Viss sācies ar jautājumu: ''Meitenīt, vai jums vienai nav garlaicīgi'' un visbiežāk tikusi saņemta piekrītoša atbilde. Tālāk sekojis jau pēc diezgan stabila scenārija, kas iekļāvis īsu amizieri un sekojošu fiksu tās lietas nodarīšanu kaut kur kāpās. Un šitādā stilā viņš tur raksta vairākas lapas no vietas...Vēl viņš saka, ka toreiz sievietes ne tuvu nebija tik tiklas, kā šodien pieņemts uzskatīt. No kultūrvēstures viedokļa jau baigi interesanti, parasti par tādām lietām reti kur raksta, bet reizē arī drusku velk uz tādu dzeltenās preses līmeni. Protams, atmiņas jau tāds ļoti slidens avots un nevar jau zināt vai tā tiešām bija, vai Kroders tur uz vecumu sagribējis drusku pafantazēt. Bet vispār, grāmatnīcā stāvēt un netīšām uzsķirt tieši šo nodaļu Krodera atmiņās laikam mani būs pamudinājusi vissmukākā kursabiedrene, jeb precīzāk viņas krekliņš, kuram priekša tik vaļīga, ka visi labumi burtiski krīt ārā... Mūzika: Fear Factory- Industrial Discipline |
| Marts 24., 2013 | |
| 23:23 [Link] | Šajās brīvdienās atliku visas mācību lietas pie malas un triecientempā izrāvu cauri ''Jelgava 94''. Par pašu grāmatu...Ļoti saistošā valodā uzrakstīts. Autoram ir talants. Tās nav tīras atmiņas, bet satur diezgan daudz daiļliteratūras elementus, jeb kā angliski saka- fikcijas. It sevišķi efektīvs bija tas iespraudums par augšāmcēlušos Tīreļpurva strēlnieka spoku kurš nāk uz Jelgavu un rada ''Skyforger''. Gluži kā no ''Mūžības skartajiem''. Un vēl tā patīkamā autora pašironija, kas caurvij visu grāmatu. Bet visādi citādi man tiešām ir žēl. Žēl par to, ka visa mana, 80.gadu vidū dzimusī, paaudze piedzima kādus 4-5 gadus par vēlu, lai piedalītos aprakstītajos notikumos kā aktīvi dalībnieki nevis sākumskolas vecuma vērotāji no malas. Tomēr to laiku piedzīvojām un izjutām, tikai savādāk. Visi tie aprakstītie sīkie 90.gadu sadzīves nieciņi, dzērieni pat izteicieni ir palikuši arī manās atmiņās. It sevišķi man simpatizēja ģeogrāfiskais aspekts, jo visa darbība notika burtiski rokas stiepiena attālumā no manas mazpilsētas. Ar Olaines bandītiem un narkomāniem arī manā miestā vecāki biedēja bērnus. Bet kā jau es teicu, arī manā laikā, 2000.gadu sākumā nekas daudz nebija mainījies. Veikalos vēl pārdeva mūziku paralēli kasetēs un diskos (es vēl pirku kasetes, jo disku pleijera vēl nebiju) tāpat vēl tehnikumā kursabiedram nesu tukšas matricas kur viņš man ierakstīja mūziku pēc izvēles (pašam vēl pieklājīga datora un interneta nebija). Idejiski bija tās pašas sajūtas un jaunatklājēja prieks par katru niknu albūmu, kad gulēt gāju ar uzliktām austiņām un kādu briesmīgu bleķi pleijerī. Par savu smago jaunību varbūt citreiz, it sevišķi par to savu tehnikuma kursa biedru, cilvēku, kas tā kārtīgi mani ieveda metālā. Lai nu kā, atšķirībā no autora, itkā pilnīgi ''nodevis'' jaunības lietu neesmu un īsti arī netaisos, tāpēc varu citēt viņa noslēguma teikumu: ''Tas bija tik ļoti sen, bet beigties tā arī negrib''. Mūzika: Immortal- Where dark and light don't differ |
| Marts 27., 2012 | |
| 23:49 [Link] |
Pelnu ieleja un acis... Izlasīju Ficdžeralda ''Lielo Getsbiju'' (The Great Gatsby), kuru uzskata par bezmaz vai izcilāko amerikāņu 20.gs. romānu. Slikts jau nebija. Nepārstāstīšu šeit visu saturu, bet kopējā darba noskaņa ir diezgan skumja un padrūma. Bet tajā pašā laikā tur virmo milzīgas dzīves alkas, dinamiska enerģija un fantastiska mērķtiecība. Tas ir diezgan sociāls romāns par 20.gadu ameriku, vecajiem un jaunajiem Ņujorkas bagātniekiem un slaveno pēckara ''zudošo paaudzi''. Par laikmetu ko tagad mēdz dēvēt par ''Roaring Twenties'' ļoti strauju ekonomisku uzplaukumu, kas gāja roku rokā ar morālu pagrimumu un sāpīgi aprāvās līdz ar ''Lielās depresijas'' sākumu. Itkā diezgan banāls sižets par galveno varoni, kas ir atgriezies no kara laukiem un cenšas atgūt savu pirmskara lielo mīlestību, kas tikmēr jau ir apprecējusies ar citu. Šim mērķim viņš ir pakārtojis visu savu dzīvi un būtībā nekas cits viņam vairs neeksistē. Un viņam gandrīz izdodas...Tomēr stāsta beigas ir diezgan traģiskas, lai arī likumsakarīgas. Kā jau es teicu sižets tikai pirmajā brīdī liekas banāls. Stāsts ir dažādu zemtekstu un pamācību pilns. Autors nekautrējas paust savu viedokli (lai arī netieši) par tā laika amerikāņu sabiedrību un tās apsēstību ar naudu un izklaidēm. Tas ir diezgan paradoksāli, jo pats Ficdžeralds ar savu pusjukušo sievu bija zināmi kā 20.gadu amerikas spožākie jaunbagātnieki un bohēmisti, kas vētrainā uzdzīvē ļoti ātri notrieca milzīgo peļņu par pirmo, veiksmīgo romānu. Un vēl ir interesanti, ka stāsta oficiālais galvenais varonis, tas kurš to visu stāsta, patiesībā nemaz nav galvenais. Visu laiku viņš itkā drusku paliek otrajā plānā kā tāds novērotājs no malas kurš visu vēro, analizē un pats pie sevis izdara secinājumus. Mūzika: Summoning- Where Hope and Daylight Die |