[Jaunākais][Arhivētais][Draugi][Par sevi]
| Time | Text |
|---|---|
14:43![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} windrider[Link] | Noskatījos ''Dvēseļu Puteni''. Jāsāk ar nelielu atkāpi par pašu romānu. Tā ir grāmata, kas uz mani pusaudža laikā atstāja milzīgu iespaidu. Esmu pārlasījis to vismaz reizes trīs. Līdz ar to sižetu joprojām zinu ļoti labi un teorētiski vajadzētu būt sašutušam par jebkuru atkāpi no tā. Filmā atkāpes tiešām ir diezgan daudz. Sākot jau ar apvienotiem varoņiem, mainītām lomām, sajauktu notikumu hronoloģiju un dažiem pilnīgi no jauna izdomātiem notikumiem. Bet šis ir tas gadījums kad tas netraucē un īpaši neliek vilties. Filma kopumā ir diezgan iespaidīga. Arī vizuāli. Jāpiekrīt daudziem citiem, ka ziemassvētku kauju aina ir labākā kauju aina līdz šim Latvijas kino. Arī kopumā karš ir attēlots ļoti profesionāli. Šeit nav panorāmisku kauju skatu un impēriska vēriena. Viss kaujas lauks ir saspiests 16 gadīga puiša redzes leņķī. Līdz ar to nav nekāda globāla skatījuma uz kara norisēm mūsu reģionā. Ir tikai tāds karš kā to redz galvenais varonis un daži viņa tuvākie biedri. Tas man šķita ļoti labs moments, jo tas uzreiz piešķir filmai personīgu aspektu un brīžiem arī klātbūtnes sajūtu. Ir protams arī lietas, kas manuprāt nav īpaši izdevušās. Piemēram, vāciešu attēlojums. Tie joprojām tiek drusku demonizēti, liekot visai runai vācu valodā izklausīties pēc ķērcošas riešanas. Joprojām ir klātesoša arī problēma ar strauju notikumu secību kurai vēsturi nepārzinošs cilvēks nespēj izsekot. Vienā brīdī visi cīnās par caru, nākamajā brīdī jau pret caru un vēl pēc brīža jau par Latviju. Īsts vēsturisks karuselis. Tomēr tāda jau tā vēsture šajā reģionā bija. Notikumi attīstījās un mainījās ļoti strauji. Izslavētā mūzikā gan man šķita diezgan neitrāla. Tikai noslēguma titru dziesma ir emocionāli spēcīga. Kopumā filma ir ļoti laba. Atsevišķas lietas ir labākās kādas Latvijas kino līdz šim redzētas. Iesaku. Ja nu kāds nav redzējis treileri: https://www.youtube.com/watch?v=qWN4qY5 Arī šīs filmas sakarā gribu pastāstīt nelielu stāstiņu. Par vienīgo, droši zināmo, manas dzimtas piederīgo Latviešu strēlnieku. Vecvectēva brālis Jānis, jeb vienkārši ''Jāņonkuls'' arī brīvprātīgi iestājās 3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljonā vēl nebūdams 18 gadus vecs. Dienēja ložmetēju komandā, piedalījās arī ziemassvētku kaujās. Šo kauju sakarā ir saglabājies stāsts par to kā viņš pa aizsalušu grāvi, uz ragavām, sev pa priekšu stūmis ložmetēju ik pa laikam ielūzdams ledainā ūdenī. Jaņonkuli revolūcijas vētras aiznesa uz Krieviju un tur viņš arī palika uz dzīvi. Bija virsnieks Sarkanajā armijā, rotas komandieris. Sākoties Spānijas pilsoņu karam viņš bija to latviešu vidū kurus sūtīja īpaši slepenā misijā uz Spāniju apmācīt un atbalstīt republikāņus. Misija bija tik slepena, ka par to nezināja pat NKVD, kas Jāņonkuli bija iekļāvusi 1937. gada nošaujamo sarakstos. Pēc atgriešānās no Spānijas Jāņonkulis uzzināja, ka lielākā daļa viņa latviešu draugu un paziņu ir nošauti. Viņš atgriezās Rīgā un sāka stipri dzert, lai gan līdz tam bija praktiski nedzērājs. Ir arī saglabājies viņa teiciens no šī laika: ''Nodzīvot tādu dzīvi un nedzert - to nevar''. Jaņonkuls nomira 1962. gadā un tagad guļ Pļavnieku kapos. Arī vecvectēvs cīnījās 1. pasaules karā tikai kāda krievu pulka sastāvā. Bija sakarnieks un apbalvots gan ar 4. šķiras Jura krustu, gan ar Jura medaļu. Jura krustu esam saglabājuši kā vērtīgu dzimtas relikviju no šī šausmīgā kara. |
| Reply: | |