šonakt gulēju kādas 40 min vai stundu. Simonam iesnas, un viņš gribēja gulēt tikai uz manis. kādas 70 x mēģināju viņu nolikt malā, lai guļ atsevišķi, bet viņs uzreiz rāvās augšā kā štoks.
nejūtos nemaz tik slikti, tikai ķīselī.
biju ar abiem puņķotājiem Fontēnā, ieēdām siltu gulaša zupu.

Gvatemalā bērnam līdzi gultā iedod kārbiņu ar kādiem 5-7 cilvēciņiem, kam uzticēt pirms miega savas raizes

šonakt Simonam bija night terror. viņš ļoti skaļi kliedza un locījās, meta vēderu gaisā, kad mēģināju ņemt uz rokām.
viss kļūst sliktāk, es nezinu, vai vispār guļu.

napatāk čučēti

kamēr Ingmāriņš ar Eiženiņu slimo, mēs ar Simoniņu bijām uz "Sēņu simfoniju" Spīķeros. Simoniņš bija iespaidots, sauca "Sjēne!" un dziedāja, ko nu pats prot.
ja neskaita didaktisko pasākuma vadītāju, koncerts bija patiešām jauks.
Pūpēdis pūta tubu, Mušmire tauri, Gailenīte flautu, Čigānene žvadzināja zvārguļus un Apšukundziņš (or smth - koncerts bija krievu val.) - Simona mīļāko instrumentu trombonu. Tā kā koncerts notika tipiskajā bērnu guļamlaikā, tad daudzi tur bija garām acīm, bet mēs pirms beigām aizgājām, jo Simo sāka visiem teikt "atā, atā, ārā, ārā!"
Nopirkām tirgū hurmas un kaut kādu tadžiku maizi.
Autobusā Simo aizmiga, es viņu nesu uz mājām, bet tur - netikām iekšā, jo man nebija atslēgu un Ingmārs bija aizmidzis lāča miegā nepamodināms.
nācās gari un ilgi saukt no ietves, nebalsī ķērkt (atmodinot Simo), līdz Eižens mani sadzirdēja caur dubultajiem stikliem un atmodināja guļošo Ingmāru.

baudu dzīvi - aizmigu ar ruksīti azotē vēl pēc I un E aiziešanas uz darbu un nosutu līdz pus10.
Vispār pēd. laikā sanāk beidzot gulēt, Simons ceļas tikai kādas 2 x naktī. Pirmo reizi ēd 2os, tāpēc līdz diviem es neaizmiegu, tikai netflix & chill.

pus9 ir ne šur ne tur, kā Engure pa ceļam uz Kolku. gulēt vēl neies, ārā vairs neies.

vecie lamājas, vecā draud nedot zāles, ja viņš būs rupjš. mazais mieg un klausās. uzsedzu arī mazajam palagu uz galvas, sapratu, ka tas pret mušām vajadzīgs.

tagad mēs vienkārši no rītiem ilgi gulēsim.

aizmigu vannā un pat sapņoju, pamodos, kad smēlās mutē.

pustrijos nomodā ir arī citi literatūras žūrijas locekļi, noteikti arī pēc pusnakts pieķērušies apokaliptiskajiem tīņu garstāstiem.

es vēl neesmu bijusi gulēt, jo Simons sper nost segu un bļauj

šodien esmu gudrāka - es jau esmu gultiņā ar visu lasāmo tīņu grāmatu kaudzi

vēl neguļu, redzēju saullēktu

atkal neguļu - tas pats iemesls. miegs sāk nākt tikai tad, kad sev apsolu neiet strādāt.
mazais ķēmiņš guļ zvaigznītē izstiepies pa gultu. es guļu uz segas uz grīdas. Ingmāra pirkto latviešu "futonu" izmetu bomžiem, jo tas slikti oda. patiesībā man nemaz nevajag matraci, es vislabāk atpūšos uz cietas virsmas. pēc gulēšanas uz atsperu matrača jūtos saņurcīta.

drausmīgi maz gulēju.

katru dienu pusdienlaikā no jauna sastopos ar dilemmu: izberzt ar sieru un biezeni piespļaudīto grīdu vai pabeigt eseju

we're fucked. bronhītojot pa māju Slimoniņš ir vēl vairāk ticis pie multenītēm, rezultātā viņš tagad miega fāžu maiņā ne tikai uzraujas augšā uz ceļiem un kliedz, bet ņem mani pie rokas, lai vestu uz gala istabu skatīties Baby Einstein "Baby MacDonald".

(es tā vismaz iztulkoju viņa šļupstošo "kukarikā", varbūt viņš vienkārši ir gailītis, kas grib piecelt visu ģimeni)

vispār Simoniņam patīk gulēt, pat ja viņš mostas naktī (un pēdējo nedēļu mostas jau drusku mazāk). kad dienas dusā miegs sāk beigties, viņš cītīgi spiež acis ciet it kā lai vēl ierušinātos sapnītī.

Simoniņam patīk saulītē.
viņš ir ar mieru sēdēt, gulēt un šūpotirs somā, ja vien eju pa sauli.
ēnā sāk spirināties.
šodien pieredzēju to, kas visiem citiem ir normāli - ka aizmieg pastaigas laikā un vēl vairāk - uznesu aizmigušu dzīvoklī un vēl tur nogulēja 30 min. un es varēju mazgāt traukus.

tikko izmēģināju vēlreiz, un tas darbojas. pastāvēju saulē pie J. Ģertrūdes baznīcas, un, kamēr bakstīju šo ierakstu, viņš aizmiga somā.