E tik ļoti baidās no jauniem ēdieniem, ka nekad neēd konfektes, ko skolā dala jubilāri.
S toties nepatīk multenes.

bijām uz "Jēkabs, Mimmī un runājošie suņi" pirmizrādi, un jutos tik kruta, sēžot Pilsēta cilvēkiem flangā, mēs aizņēmām kādu pus rindu, mēs bijām atbraukuši ar riteņiem, mums klēpjos bija pa 1-2 bērniem katram, zem krēsliem lielas mugursomas, kam piesietas ķiveres, un mēs skatījāmies filmu par cilvēcīgu pilsētu - mūsējo

we're fucked. bronhītojot pa māju Slimoniņš ir vēl vairāk ticis pie multenītēm, rezultātā viņš tagad miega fāžu maiņā ne tikai uzraujas augšā uz ceļiem un kliedz, bet ņem mani pie rokas, lai vestu uz gala istabu skatīties Baby Einstein "Baby MacDonald".

(es tā vismaz iztulkoju viņa šļupstošo "kukarikā", varbūt viņš vienkārši ir gailītis, kas grib piecelt visu ģimeni)

bērniņš jau vairākas dienas prasa skatīties tikai Totoro, un noskatās arī - visu pilnmetrāžu. pēc visām tām bēbju multēm - mēs beidzot varam kaut ko skatīties kopā, un tas nozīmē, ka drīz varēsim viņam atklāt vēl daudz brīnišķīgu filmu un pat iet uz kino.

vakar biju uz vēl vienu Zachary Oberzan izrādi par viņa un Hjūstones sinhronajiem pašnāvību mēģinājumiem, varējām padalīties deprī. viņš palūdza, lai zāle viņam padzied karaoki, bet tikai to daļu, kur saka "je t'aime". un mēs dziedājām, bet viņš tur stāvēja uz celīšiem un raudāja.

pēc tam biju 'patusēt', bet nejutu no tā vispār nekādu prieku un gandarījumu. mājās ir interesantāk.