pustrijos nomodā ir arī citi literatūras žūrijas locekļi, noteikti arī pēc pusnakts pieķērušies apokaliptiskajiem tīņu garstāstiem.

vakarā piedalījos žūrijā un tagad rakstu verdiktu. Ingmārs pa nakts tumsiņu dosies uz Maltu.

šodien esmu gudrāka - es jau esmu gultiņā ar visu lasāmo tīņu grāmatu kaudzi

bijām uz Baltvilka balvas sēdi Nac. bibliotēkā, 3 h. bērniņš negulēja ne pa kam, notirināju viņu slapju nosiekalojušos visu sēdes laiku. I ar E jaunajā ritenī lejā dežūrēja, lai pārņemtu stafeti, bet es biju pa tādām slepenajām ejām tur ievesta, ka laukā iziet bez pavadības nevarēju.
viņiem lietus gāza, varavīksne spīdēja. un ķēde atceļā pārplīsa, bet Simoniņš mani toties taksī apvēma.
nu, tā es kaut kā (ne)tieku galā ar savu ikdienu.

mazliet pēc 4, tikko kā uzausa saule, uzlikām plecos somas, es ievīstīju sedziņā Sivēnu, I paņēma uz rokām vēl aizmigušo Ēzeli, un aizgājām uz pirmo autobusu. tūlīt būsim jau pusceļā.

(esmu drusku apdegusi, knišļu, blusu, dunduru, odu dāsni sakosta, gulējusi raustītas divas stundas. lasu Baltvilka balvai izvirzītos fentezī, kur nāves soģi klapē galvenos varoņus ar pātagām; diezgan tripīgi; neko sarežģītāku šajā prāta stāvoklī neuztvertu)

es lavierēju starp bērniņiem, viņu jautājumiem un vajadzībām, izmantojot katru klusu sekundīti, lai izlasītu vai pierakstītu kādu teikumu. kad midzinu, E ir jābūt klusam, un es pāri zīdaiņa galvai lasu recenzējamo grāmatu. tad, kad viņš aizmieg, steidzos uz virtuvi pierakstīt, pie viena vārot E cīsiņus. vai stāvu pie augstās kumodes, uz kuras bērniem nesasniedzamā augstumā ir atvērta vērtējamā bērnu literatūra, un, žūžinot zīdaini un pa laikam atbildot Eiženam, dienas gaitā izlasu dažas grām.
it kā vajadzētu būt vieglāk, kad I mājās, bet tā nav, jo mēs vairāk runājamies un es vispār neko nepagūstu.